Foto: Shutterstock.com


Uz dzelzceļa sliedēm cietuša jaunieša mamma: “Telefonaustiņu lietošana uz ielām jāaizliedz tāpat kā smēķēšana”

 06. oktobris 2020 4:00 Līga Brūvere, Mammamuntetiem.lv Intervija

Šā gada pirmajos deviņos mēnešos uz dzelzceļa sliedēm notikuši 12 negadījumi, no kuriem septiņi ir ar letālām sekām. Pirms pieciem gadiem šādu nelaimju bija vairāk – pat 30 negadījumi gadā. Kamēr skaitļi ir tikai statistika, grūti saprast, kā jūtas tie, kam viens vienīgs kļūdains solis ir mainījis visu dzīvi. Tā notika ar kādu Imantā dzīvojošu ģimeni – dēls pirms 12 gadiem nedzirdēja, kā tuvojas lokomotīve.  



Saulainā augusta dienā dārzā sarunājamies ar Viktora mammu Irinu. Zied asteres un smaržo pēc āboliem. Tālumā ik pa laikam dzirdams aizducinām kārtējais vilciena sastāvs. 

Irinas acīs joprojām riešas asaras, atceroties notikumus pirms 12 gadiem. Dēls izdzīvoja, viņam pat nebija smagu, acīm redzamu fizisku bojājumu, bet problēmas sākās tāpēc, ka jaunietim cieta smadzenes. Smagie smadzeņu bojājumi atmeta puisi zīdaiņa vecumā. Mamma stāsta, ka šobrīd 29 gadus vecais dēls “brīžiem ir kā sešgadnieks, brīžiem kā pensionārs”.

Viktors, kuram tobrīd bija 16, klausoties austiņās mūziku, nedzirdēja lokomotīves brīdinājuma signālu. Puisis attapās slimnīcā pēc vairāku nedēļu komas, lai pēc tam sāktu mācīties dzīvot no jauna. Viņa mamma Irina, tētis un vecākā māsa pārkārtoja savus dzīves plānus, lai turpmāk varētu būt līdzās, atkal mācīt Viktoram paveikt pašas elementārākās ikdienas lietas, bet vēlāk arī pieskatīt un palīdzēt tagad jau pieaugušajam vīrietim. 

Pa šiem gadiem ģimene ir iesaistījusies vairākās sabiedrības informēšanas kampaņās. Ja kaut vienu bērnu vai jaunieti var izglābt no tādas nelaimes, Viktors neatsaka dalīties ar savu pieredzi. Tomēr publiskot dēla fotogrāfiju mamma negrib, paskaidrojot: “Viņš var sākt uztraukties, sāksies lēkme.”

Kopš šī notikuma Viktors katru nakti dzer zāles, kas neļauj viņam sapņot. Citādi katru nakti būtu vēlreiz un vēlreiz jāpārdzīvo dzīves traģiskākā diena. Zāles jādzer, lai smadzenes neatcerētos to, kas noticis, citādi būšot lēkme pēc lēkmes.


Kas tad īsti notika? 
Pirms 12 gadiem, 2008. gada janvārī, dēls iekļuva avārijā uz sliedēm zem dzelzceļa tilta Imantā. Viņam bija 16 gadi, un viņš “nobastoja” stundas, lai kopā ar savu pirmo mīlestību – meiteni – ietu mājās no skolas. Viņš “pleijera” austiņās skaļi klausījās rokmūziku un, šķērsojot sliedes, nepamanīja, ka tuvojas vilciena lokomotīve. Dēls neatceras, kā notika avārija. Es saprotu, ka viņš gāja pāri sliedēm, vilciens gan svilpa un brīdināja laikus, bet lokomotīve ir smaga... Tā, pat nebraucot ar lielu ātrumu, nevar tik ātri apstāties. Iespējams, ka lokomotīve vienkārši aizķēra skolas somu, kad puisis bija gandrīz šķērsojis sliedes. Lokomotīves vadītājs izsauca “ātros”. Dēlu aizveda uz Bērnu slimnīcu. Vēlāk ārsts slimnīcā teica: “Nu da, pervije lastočki” (Jā, pirmie putniņi), jo togad ļoti daudzi sāka staigāt ar austiņām ausīs. Tajā gadā uz sliedēm – dzelzceļa, tramvaja – bojā gāja četri jaunieši.
 

Atceraties to dienu?
Kad tas viss notika, es biju darbā. Redzu, man zvana no sveša numura, un es “metu” nost. Vienreiz tomēr pacēlu un dzirdu, ka vīrietis ātri sāk runāt, stāstot, ka mans dēls... Man uzreiz galvā doma, ka dēls ko sastrādājis skolā. Un tad vīrietis teica, ka zvana no slimnīcas. Dēlu ir notriekusi lokomotīve, un viņš atrodas Bērnu slimnīcā reanimācijā. Kā stāvēju, tā sabruku uz ceļiem – nespēju ne parunāt, ne piecelties. Kājas atslēdzās. Acu priekšā tikai viena asociācija – maltā gaļa. Tajā brīdī nesapratu, ka lokomotīve iet lēnāk, bet, ja būtu bijis elektrovilciens, tad tiešām būtu “maltā gaļa”.
 

Vai lokomotīves vadītājs vai Latvijas Dzelzceļš saņēma kādu sodu?
Lokomotīves vadītājam pēc tam bija krimināllieta, veselu gadu cilvēks nevarēja strādāt. Bet Latvijas Dzelzceļš jau nav vainīgs, ka jaunietis neredz un nedzird, kur iet. Dēls principā ir pats vainīgs. Pēc brāļa notriekšanas meita divas reizes ir redzējusi, kā tepat, Imantas stacijas apkārtnē, notriekti divi cilvēki. Tagad ap staciju salikti aizsargsieti, brīdinājumi noņemt austiņas. Izdarīts ir viss, kas atkarīgs no Dzelzceļa, ko tad vēl? 
 

Jums pret Latvijas Dzelzceļu nekādu pretenziju nav? 
Nē, nemaz. Viņi var darīt visu, bet jādomā ir pašiem ar savu galvu! Vecākiem ir jārunā ar saviem bērniem. Jārunā ar maziem bērniem, jo padsmitnieki paši jūtas pieauguši. Jo vairāk viņus mēģinās pārliecināt, jo lielāka iespēja, ka darīs pretēji. Mums te apkārt diezgan daudz – 5–6 cilvēki –, kas ir cietuši uz dzelzceļa, cits citu zinām. Daži vecāki taisās tiesāties ar Dzelzceļu, bet vai tad paši nesaprot, ka visi uz perona kliedz, lai noņem austiņas, lai dzirdētu, ka nāk vilciens... Paši esam par to atbildīgi.
 

Traumas uz dzelzceļa sliedēm parasti ir smagas. Jūsu dēlam paveicās, ka palika dzīvs. Kā viņš jūtas tagad?
Dēlam nekas nebija lauzts, traumēta tikai galva – smadzeņu trauma bija nopietna. 21 dienu pavadīja komā, tad sākās rehabilitācija. Vispirms Bērnu slimnīcā, pēc tam Jūrmalā, Vaivaros. Mācījāmies staigāt, runāt, ēst... Darījām, ko varējām, – fizioterapija, baseins, reitterapija, ergoterapija, masāžas. Grūti bija iemācīties atkal staigāt, jo bērns, kas mācās staigāt, ir maza auguma, līdz ar to viņam līdzsvaru noturēt ir vieglāk nekā gandrīz divus metrus garam vīrietim. Grūti bija atkal iemācīties iet uz tualeti pašam, jo smadzenes nedeva signālu, kad tas ir jādara.
Darbā man teica – vīrs tevi pametīs. Jo daudzi vīrieši neiztur šādas situācijas. Bet nē, cīnāmies visi kopā. Kad bijām Vaivaros, satikām 7–8 gadus vecu puiku, kuram tramvajs bija nogriezis kājas. Arī viņš nedzirdēja, ka tuvojas transportlīdzeklis. Zinu, ka negadījumu uz sliedēm skaits it kā samazinās, bet pieaug pašnāvību uz sliedēm daudzums. Dēls saka: “Ja es biju muļķis, lai vismaz kāds cits izglābjas”, tāpēc piekrīt, ka ar šo pieredzi mēs varam dalīties.


Mācības vairs turpināt nevarēja?
Pirms tam viņš mācījās Rīgas Amatniecības vidusskolā par rotkali. Dēlam bija perfekta precizitāte. Pēc nelaimes divas reizes centāmies atgriezties pie mācībām, arī skola nāca pretī, bet neizdevās. Ir traucēta koordinācija. Tad mēģināja mācīties Dubultos, kur ir mācību centrs cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bet, kā tuvojās matemātika, kontroldarbi, tā nāca virsū epilepsijas lēkmes, atsaka runa, var paralizēt rokas, kājas. Arī tur turpināt mācības neizdevās. Mēģinājām rehabilitāciju nervu klīnikā, bet diemžēl būtisku uzlabojumu nebija. 
Patstāvīgu darbu veikt viņš nevar, lai gan fizisku kustību traucējumu nav. Ir agresijas lēkmes, kuras nav paredzamas. Ārsti gan brīdināja – dēls vairs nekad nebūs tāds kā agrāk. Grūti bija tam noticēt. Nevar taču būt, ka mans bērns tā mainīsies! Izrādījās, ka ārstiem bija taisnība. Tagad ir gan agresijas lēkmes, straujas rakstura izmaiņas. Pirms tam viņš bija labs, strādīgs, darbojās galdniecībā, labi mācījās, pat stipendiju nopelnīja. Par to naudu nopirka sev “pleijeri”, kuru tad klausoties austiņās vilcienu nedzirdēja.
 

Kā tas viss ietekmēja ģimenes turpmāko dzīvi? 
Dzīve mainījās... Plānojām taisīt remontu, līdz šim laikam tā arī neesam to pabeiguši. Ļoti daudz naudas aiziet zālēs. Invaliditātes pabalsts ir 148 eiro. Nav darba stāža, tāpēc pabalsts ir mazs. Tas ir vienīgais, ko saņemam no valsts. Rehabilitācija, ārstēšana – viss jāapmaksā pašiem. Viktora noskaņojums un uzvedība ir atkarīga arī no laikapstākļiem. Ļoti jutīgs uz pilnmēnesi un laika maiņu. Kad tuvojas pilnmēness, ir viena lēkme pēc otras. Kamēr iemācījāmies ar to sadzīvot, “ātrie” pie mūsu mājas uzturējās bieži. Tagad ir ļoti grūti pierunāt kaut ko darīt. Lamājas, runā pretī, visu laiku jāpierunā. Traumēta ir kreisā smadzeņu puslode, kas atbild par spēju piespiesties kaut ko darīt, strādāt. Vienu brīdi viņam gribējās nomirt, jo atceras, kāds bija iepriekš, un saprot, cik savādāks ir tagad.

 

Pirmajā mirklī pēc nelaimes likās, ka rokas un kājas ir veselas, tad jau viss ir kārtībā. Bet galva – tas tomēr ir galvenais.

 

Vai ģimene saņem kādu atbalstu no valsts?
Nē. Mums ir sava psihiatre, ar ko parunāt ne tikai par dēla veselību, bet arī pašiem gūt kādu atbalstu vai zāles. Mums kā ģimenei nav viegli. Dēls ir smags un garš – 195 centimetri, bet mēs, vecāki, augumā maziņi. Cilājot un mainot pamperus, cietusi ir mugura visiem trim. 
 

Bet pirms šīs traģēdijas ar dēlu bijāt runājuši par drošību pie dzelzceļa sliedēm?
Jā, mēs taču dzīvojam pie dzelzceļa. Kopš bērna kājas visu laiku bija atgādinājumi, ka tur ir bīstami. Varbūt runājām par maz. It kā visu zina, arī skolā par to runā. Bet laikam, kad tauriņi vēderā, viss aizmirstas. 16 gadi ir tāds bīstams vecums. 

 

Vai dēlam šobrīd ir draugi?
Viņam tagad ir meitene, sarakstās, ir satikušies. Bet kopumā pārsvarā visu laiku ir ar ģimeni. Arī meitene ir invalīde, varbūt viņiem kaut kas arī sanāks...


Šobrīd notiek kampaņas, kas aicina aizdomāties par drošību sliežu tuvumā. Vai tās ir efektīvas?
Jā, noteikti. Mēs paši dzīvojam pie dzelzceļa, un es redzu, kas šeit notiek. Biežāk cieš puiši, bet esmu redzējusi, ka arī meitenes – tīnes – uz dzelzceļa sliedēm taisa fotosesijas. Es aizrādīju, mani pasūtīja trīs mājas tālāk. Vēl mums blakus ir veloceliņš, pa kuru staigā māmiņas ar ratiņiem. Blakus Imantas stacija, vilciens jau signalizē, ka tūlīt sāks braukt, bet māmiņa ar ratiem metas pāri sliedēm. Kur tev jāskrien?! Kāpēc mēs steidzamies uz viņpasauli? Ja tu vēl būtu viena, bet ar bērnu ratos! Es biju tādā šokā. 
 

Kā, jūsuprāt, pusaudžus efektīvāk uzrunāt, lai viņi saprot, ka sliedes un austiņas ausīs ir bīstama kombinācija? Braucot uz šo interviju, biju lieciniece situācijai, ka pusaudži it kā muļķojoties viens otru mēģināja pagrūst zem vilciena. Lai arī tas bija joks, ļoti maz trūkst, lai nelaime tiešām notiktu. 
Viss sākas ģimenē. Ar bērniem par maz runā. Tad vecāki vaino skolu, Dzelzceļu... Bet ko es redzu – māmiņas staigā ar ratiņiem un pašām ausīs austiņas. Ar bērniem vispār nemaz nesarunājas. Saprotu, ka visi tagad aizņemti, ka visiem jāstrādā, tomēr mums ir jāatrod laiks parunāt ar bērniem, padarboties, izskaidrot. Jādomā, ko darīt ar austiņām. Katrs riteņbraucējs, katrs gājējs ir apdraudēts, jo cits citu ne redz, ne dzird.
 

Varbūt jāaizliedz lietot austiņas uz ielas, tāpat kā aizliegts smēķēt?
Ar austiņām ir vēl trakāk... Nelaime notiek uzreiz. Ja ir soda naudas šoferiem par runāšanu pa telefonu, esot pie stūres, tad ar austiņām vajadzētu tādu pašu risinājumu.




0 Pievienot komentāru


Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas