Foto: Shutterstock.com


Uzturlīdzekļi vasaras brīvlaikā. Saruna ar zvērinātu advokāti Danu Roni

 18. augusts 2020 13:00 Mammamuntetiem.lv Raksts

Lielākā daļa vecāku zina, ka valstī ir noteikts minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kas jānodrošina katram bērnam.  Tā ir fiksēta summa - bērniem līdz 7 gadu vecumam 25% no minimālās algas (107,50 eiro/mēn.), bet no 7 gadu vecuma līdz pilngadības sasniegšanai - 30% no minimālās algas (129 eiro/mēn.).
 
 

 



Kā ir gadījumos ar tiem vecākiem, kas ne tikai maksā uzturlīdzekļus, bet arī aktīvi piedalās bērna audzināšanā - kopā pavada vasaras brīvlaiku, pērk dāvanas, dodas kopīgos ceļojumos u.tml. Kā tādā gadījumā maksāt uzturlīdzekļus, ievērojot likumu? Vai vienmēr jāmaksā minimālais apmērs? Kā nošķirt saņemtas dāvanas vērtību no uzturlīdzekļiem? 


Vai uzturlīdzekļus var maksāt mazākā apmērā par minimālo, ja bērns pavada brīvlaiku pie otra vecāka, kuram ir pienākums tos maksāt?
2020. gadā un tieši Covid-19 situācijā uzturlīdzekļu maksāšana vasarā ir aktualizējusies vairāk kā agrāk, jo cilvēki rūpīgāk ir sākuši skaitīt savu naudu.
Ja bērni dzīvo pēc vecāku šķiršanās pie viena no vecākiem, un uzturlīdzekļu apjomu ir noteikusi tiesa, tad neatkarīgi no tā, vai bērns viesojas pie viena no vecākiem vai neviesojas, uzturlīdzekļu apjoms un maksāšanas kārtība nemainās. 

Grūtākas ir situācijas, kad cilvēki vienkārši ir pašķīrušies, vai nav bijusi laulība, vai bērns ik pa laikam dzīvo te pie viena vecāka, te pie otra, bet konkrēts uzturlīdzekļu apjoms nav noteikts. Tad sākas strīdi, ko darīt ar vasaru. Piemēram, viens maksā par bērniem ziemā 150 eiro, bet vasarā maksāt negrib, jo bērni dzīvo pie viņa. Skaidras atbildes šajā gadījumā nav.   

Iedomāsimies variantu, kad bērns vasarā dzīvo pie tēta vai tēta mammas, saņem siltu zupu, tiek nopirkti šorti vai plāksteris sasitumiem. Bet rudenī bērns atgriezīsies pie mammas uz visu ziemas periodu un visi izdevumi, kas saistās ar skolu, interešu izglītību, mācību tehnisko nodrošinājumu, turpināsies. Ar to, kas nopirkt vasarā, nepietiks. Piemēram, mājokļa izdevumi turpinās. Augustā jāiegādājas skolas lietas, kurām ir papildus izdevumi. Ziemas periods ir raksturīgs ar lielāku dārdzību, drēbes ziemai maksā vairāk kā vasaras apģērbs. Tas, ka bērns pāris mēnešis pavada pie otra vecāka, nenozīmē, ka viņš bērna vajadzībās ir investējis līdzvērtīgu summu. Vasaras periods ir arī pārāk īss, lai tiesas ceļā paspētu šo jautājumu noregulēt. 


Vai uzturlīdzekļus var maksāt “graudā”, piemēram, nodrošinot pārtiku?
Ir situācijas, kad bērns pa vasaru dzīvo laukos, un tāpēc tēvs saka, ka nodrošina viņu ar pārtiku, tāpēc maksās pusi no minimālajiem uzturlīdzekļiem, kas ir 129 eiro. Ja tēvs kaut ko turpina maksāt bērna pamataprūpētājai - mammai, bet otru pusi atstāj sev, kamēr bērnu baro, likums netiks pārkāpts. Civillikums nosaka, ka bērnam ir jāgarantē tāda summa, lai bērnu spētu izaudzināt, bet tajā nav teikts, ka šai summai obligāti ir jābūt naudā. Ir noteikts, ka (179. pants 1. daļa), ka vecāku pienākums ir uzturēt bērnu. Uzturs noteikts kā ēdiens, apģērbs, bērna kopšana, mājoklis, veselības aprūpe un audzināšana. Ja to uzturu var dot graudā, tad naudas maksājums nav obligāti jāveic. Tā gan ir visai novatoriska pieeja, bet tā izriet no likuma.  Piemēram, vecāks nodrošina bērnam mājokli, kas arī ir vērtība. Tātad vasaras mēnešos tēvs var daļu uztura dot pārtikā, daļa - naudā, bet ir jābūt abu vecāku savstarpējai piekrišanai, nevis kā ultimāts no vienas puses.  


Vai būtu vēlams šādus jautājumus atrunāt līgumā?
Būtu labi, ja šādas vienošanās būtu, bet praksē tas notiek ļoti reti. Tas nozīmē, ka jāiet pie kāda likumiska pārstāvja un tie arī papildus izdevumus. Ja šādu vienošanos raksta paši, tad dažreiz lieka, ka labāk tad tādas vispār nebūtu, jo neprecīzi formulējumi rada tikai papildus pārpratumus. Un dzīve ir tik neprognozējami daudzveidīga, ka visu tāpat nevar iekļaut līgumā. 


Ir gadījumi, kad periodā, kad bērns vasarā dzīvo pie tēva, prasa uzturlīdzekļus no mammas. Vai tas ir akceptējami?
Ir tēvs šajā laikā aktīvi iesaistās bērna audzināšanā, nodrošina ne tikai ēšanu un pajumti, bet veic arī papildus izglītojošus pasākumus ar bērnu, apmeklē dažādus pasākumus, kur ir lielāki tēriņi, tad viņš varētu prasīt mātei, lai viņa kompensē šos izdevumus. Katrā ģimenē ir atšķirīgas situācijas, arī ļoti sīkumainas uzskaites piemēri, kad prasa kompensēt katru nopirktu plāksteri. 


Vai dārgas dāvanas – velosipēds, viedtālrunis utt. – un kabatas nauda var tikt uzskatītas par uzturlīdzekļiem?
Civillikuma 177. pantā ļoti stingri nosaka, ka ietilpst jēdzienā "uzturs". Piemēram, Tarzāna trases apmeklēšana varētu ietilpt jēdzienā "bērna fiziskās attīstības nodrošināšana". 
Telefons ir saziņas līdzeklis, bet gluži 177. pantā to ielikt nevar; ritenis būtu sporta inventārs. Bet ja tēvs šīs lietas ir nopircis nesaskaņojot ar bērna māti un tās ir dāvanas, tad dāvanas ir dāsns devums, ko mēs dodam, ja varam atļauties, nekad neprasot atpakaļ un neprasot to kompensēt. Tātad tas nav uzturs, bet dāvana bērnam. Vēlams tomēr to saskaņot starp vecākiem, jo katram ir sava izpratne, cik grezni ir jādzīvo bērnam. Kopumā dāvanas neuzskata par uzturu. 
Ja runa par kabatas naudas došanu, ko viens vecāks var dot tieši bērnam bez otra vecāka starpniecības, tad tomēr to neuzskata par uzturu. Līdz 18 gadu vecumam naudu bērnam dod ar otra pieaugušā starpniecību. Pretējā gadījumā to uzskata par dāvanu.


Vai var maksāt uzturlīdzekļus ar pārtiku? 
Ja vecāki tā vienojas, ja abus vecākus tas apmierina un šāds devums ir regulārs un atbilstošs vajadzībām, tad daļu uzturlīdzekļu var maksāt ar pārtiku. Visu uzturlīdzekļu summu pārtikā tomēr maksāt nevarēs, jo "uzturs" likuma izpratnē ir arī veselības aprūpe, mājoklis, izglītība. Bet šajā gadījumā nederēs atvest kartupeļu kravu, izbērt pie mājas un pateikt mātei "Pārdod un būs tev uzturlīdzekļi". Šādas vienošanās strādā tikai godprātīgās situācijās. 


Vai otrs vecāks var prasīt atskaiti par samaksāto uzturlīdzekļu izlietojumu?
Šī ir bieži dzirdēta prasība. Ja šāda prasība nonāk tiesā, tad tiesa vienmēr to noraida. Iedomāsimies,  ka mātei, kura jau audzina bērnu un domā, kā viņu aprūpēt, vēl uzliek par pienākumu katru mēnesi krāt čekus un gatavot atskaites tēvam, lai viņš būtu apmierināts ar to, kā tiem tērēti viņa uzturlīdzekļi? Un ko darīt, ja viņu šie tēriņi neapmierinās? Tāpēc tiesa šādas prasības neatbalsta. Var vienoties mutiski pastāstīt, kā tiek tērēta nauda, bet nevar prasīt grāmatvedības uzskaiti. 
 

Visu audioierakstu var noklausīties LVportāls.lv veidotajā podkāstā




0 Pievienot komentāru

Kategorijas