Arī vīrieši domā, lai varētu dzīvot ilgi un laimīgi: intervija ar urologu Alvi Laukmani

 09. februāris 2020 4:00 Intervija

Sasniedzot pusmūžu, vīrietis uzzina, ka viņam ir orgāns, kas agrāk nekādas īpašas galvassāpes nav radījis, taču nu var kļūt par pamatīgu problēmu cēloni. Orgānu sauc par prostatu, un lielākais bieds ikvienam vīrietim ir prostatas vēzis. Kā to laikus diagnosticēt un ko darīt, lai prostata mums nebendētu dzīvi – par to "Deviņvīri" sarunājās ar urologu Alvi Laukmani.

 



Urologs Alvis Laukmanis dod padomus ikvienam vīrietim. (Foto: Rojs Maizītis)


Vai nav tā, ka urologu pacientu skaits jūtami pieaudzis tieši pēdējos gados? Vai arī agrāk gluži vienkārši vīrieši negāja pie ārsta?
Nu jau gadus piecpadsmit katrā intervijā es saku, ka vīriešu aktivitāte pieaug un viņi arvien vairāk pievērš uzmanību savai veselībai. Vairāk domā par profilaksi, lai varētu dzīvot ilgi un laimīgi.


Tātad mēs neesam sākuši vairāk slimot, bet gan biežāk iet pie ārsta?
Nē, nevar teikt, ka slimotu biežāk. Tagad arī ārstiem izdodas ātrāk atklāt slimības, vairāk arī runājam par tēmām, kas agrāk vīriešiem likās diskutablas. Pateicoties medijiem un informatīvajai telpai, vīrieši ir vairāk sākuši domāt par savu veselību.


Tas ir progress, jo daudzi vēl nesen domāja apmēram tā – īsts vecis taču neiet pie daktera, īpaši jau pie urologa!
Tāda kategorija ir saglabājusies arī tagad – cilvēki, kuri neiet un neies pie ārsta, kamēr viņus neaiznesīs. Šajā ziņā nekas īpaši nav mainījies. Mēs esam spējuši uzrunāt aktīvāko vīriešu daļu, taču tie, kas principiāli neiet pie ārsta, to arī nedarīs. Tu vari pat sūtīt kaut personīgi adresētu vēstuli, taču viņš tik un tā neies.

Varbūt tāpēc, ka vizīte pie urologa asociējas ar ne pārāk patīkamu procedūru; tur taču bāzīs pirkstu dibenā...
Saprotu, ka šis apstāklis cilvēkus tiešām biedē. Par to, vai tiešām vajag to pirksta likšanu, domas var būt atšķirīgas. Ir ārsti, kuri uzskata, ka var iztikt bez pirksta ielikšanas, jo pietiek ar citiem izmeklējumiem, piemēram, ultrasonoskopiju, magnētisko rezonansi un asins analīzēm. Taču ir viens “bet”, ko neapzinās daži jaunie urologi, – ir situācijas, kad tikai ar tausti var atklāt slimību. Tāpēc vismaz es vairumā gadījumu tomēr izmantoju tausti – tas nav nekas ne sāpīgs, ne pazemojošs, taču var palīdzēt atklāt prostatas saslimšanu gadījumos, kad analīzes neko neuzrāda. Un nav jau tā, ka mēs par katru cenu uzstātu uz pirksta likšanu; ja cilvēks kategoriski atsakās, varam iztikt arī bez tā. Tā taču tomēr ir normāla saruna, kuras gaitā ārstam un pacientam jāatrod kopīga valoda.
 

Kad sākāt strādāt, pašam šī pirksta bāšana neradīja diskomfortu?
Medicīnā strādājot, nākas samierināties, ka cilvēka ķermenī ne viss ir skaists. Strutu dobuma atvēršana arī nav nekas patīkams. Ja nevari to izturēt, tad ir daži ierobežojumi, un tu nevari strādāt par ķirurgu vai urologu. Taču medicīnas studijas ir tik garas, ka beigās paliek izturīgākie, kuri ar to var sadzīvot.


Urologs ir izteikta vīriešu profesija vai gadās arī dāmas – ārstes?
Ir pietiekami daudz arī sieviešu, īpaši pēdējos gados. Tagad vispār pasaule mainās, un sievietes dara daudz ko tādu, ko agrāk darīja tikai vīrieši. Te jautājums ir ne tik daudz par dzimumu\ kā par dzīvesveidu, kādu tev uzspiež šī profesija. Urologs tomēr parasti ir ķirurģiska specialitāte, tāpēc dzīvesveids ir diezgan piepildīts, kas nozīmē, ka ģimenei paliek mazāk laika. Šā iemesla dēļ agrāk sievietes varbūt īpaši necentās izvēlēties šo specialitāti.

 

Kādā vecumā vīrietim būtu jāsāk domāt par daudzmaz regulārām vizītēm pie urologa?
Četrdesmit gadi ir tā robeža, kad vīrietis sāk novecot, sāk mainīties testosterona līmenis. Diemžēl tas ir fakts, ka slimības kļūst “jaunākas”, prostatas vēzis parādās gados arvien jaunākiem cilvēkiem. Tāpēc 40–45 gadi būtu tas vecums, kad par to  jāsāk domāt.

Ja man īsumā būtu jānoformulē ieteikums vīrietim, kurš vēlas būt drošs par savu veselību, tad tas būtu tāds – aizejiet reizi gadā pie sava ģimenes ārsta, nododiet analīzes. Ja ir izveidojies labs kontakts ar urologu, arī pie viņa var aiziet reizi gadā. Vēl var padomāt arī par ultrasonoskopiju, un tad dzīve būs drošāka un mierīgāka.


Ar prostatas analīzēm jeb PSA pietiek, lai varētu justies mierīgi, ka viss ir kārtībā?
Tās ir vienas no analīzēm, jo vīrietis jau nesastāv tikai no prostatas vien. Ir arī daži citi orgāni, kurus arī vajag pieskatīt.


Vai profilaktiski prostatīta ārstēšanai kaut ko var darīt? Ir kāda jēga no tām tabletēm, ko televizorā reklamē, lai naktīs nebūtu jāceļas un jāiet uz tualeti un sieva būtu laimīga?
Jēga noteikti ir – kaut vai tāpēc, ka ar šīm reklāmām mēs pievēršam uzmanību šai tēmai. Par uztura bagātinātāju labumu, protams, var diskutēt, bet gan jau kaut kāds efekts tiem ir. Taču galvenais, ka cilvēks sāk par sevi domāt un pievērst uzmanību izmaiņām, kas ar viņu notiek. Bet notikt var daudz kas, ne tikai prostatas vēzis. Var būt jau pieminētais prostatīts, kas nav nekas ļaundabīgs vai fatāls; tajā var iedzīvoties pat divdesmit gadu vecumā pēc pārslimotas seksuāli transmisīvas slimības, vai arī rudenī zvejošanas laikā stāvot aukstā ūdenī līdz viduklim.

Gandrīz visus vīriešus agri vai vēlu skar labdabīgā prostatas hiperflāzija – tā ir prostatas dziedzera masas palielināšanās. Tā arī parasti vīrieti atved pie urologa, taču arī tur nevar būt nekādas profilakses, jo nav iespējama profilakse pret novecošanu. Tās ir dabiskas izmaiņas organismā, ar tām vienkārši jāprot sadzīvot. Taču, lai šīs izmaiņas saprastu, ir vērts aiziet pie ārsta un noskaidrot, vai tas ir bīstami, ja regulāri nakts laikā jāiet uz tualeti vai arī urīna strūkla ir kļuvusi vājāka. Ir vērts parunāties ar ārstu, lai noskaidrotu, vai ir nepieciešama ārstēšana, vai arī vienkārši mainās organisms. Lielais bieds, protams, ir prostatas vēzis, taču tam nav simptomu. Tas var attīstīties vienlaikus ar prostatas palielināšanos, bet var arī bez tās.


Aktīva vai mazāk aktīva dzimumdzīve prostatu ietekmē?
Noteikti ietekmē. Prostatas dziedzera struktūru es pacientiem mēdzu raksturot kā tādu švammīti. Prostata daļēji piedalās sēklas šķidruma izstrādāšanā, un, ja tas netiek izmantots, tad krājas un pildās, līdz nonāk līdz spontānai ejakulācijai, jo organismam tas ir nepieciešams. Ja tas nenotiek, var rasties problēmas, kas saistītas ar šo dziedzeri. Tāpēc dzimumdzīve ir ļoti svarīga, turklāt visos aspektos.


Tātad, pat sasniedzot cienījamu vecumu, nevajag atmest dzimumdzīvei ar roku, uzskatot, ka nu jau esmu tam visam par vecu?
Ar roku nevajag atmest nekādā vecumā. Nekāda vecuma ierobežojuma te nav. Protams, ir cilvēki, kuriem ar gadiem erekcija vairs nav tik noturīga, taču mūsdienās ir plašas iespējas to labot, jo ir pieejami visdažādākie medikamenti. Reizēm pat ir gadījies noiet līdz strīdam ar pacientu, kurš šos medikamentus negrib lietot, un nākas viņu teju vai pierunāt. Cilvēkiem reizēm ir fobijas – kaut kur pa ausu galam viņš ir dzirdējis, ka šis medikaments ir kaitīgs, un tāpēc nevēlas to lietot.


Vai arī ir grūti pašam sev atzīties, ka bez viagras nu jau ir grūti iztikt...
Bez viagras tagad ir daudz un dažādi citi medikamenti... Bet tas nav svarīgi, galvenais, ka šādi medikamenti ir pieejami un cenas vairs nav lielas. Kopš viagras parādīšanās ir pagājuši 20 gadi, un ir uzkrāta pieredze, kas ļauj apgalvot – šāda veida zāles ir drošas un efektīvas. Tāpēc neredzu iemeslus, kādēļ izvairīties no to lietošanas, ja tas ir nepieciešams. Mēs taču dzīvojam laimīgā laikā, kad šai problēmai ir risinājums! Bet agrāk nebija: varēji raut koku lapas un kaltēt vai vest pulverīšus no Ķīnas un cerēt, ka brīnums notiks. Ar tagadējiem medikamentiem šis brīnums lielākoties notiek.

 

Uz prostatas vēža operācijām nav neizstāvamas rindas?
Kaut kādas jau ir, taču tās nav gadu garumā un ir izstāvamas. Drīzāk sāpīgais jautājums ir valsts finansējums tiem ārstiem, kuri var operēt. Taču kopumā es teiktu, ka ķirurģija ir diezgan viegli pieejama un gaidīšana nav gara. Gan privātajā, gan valsts sektorā ir daudz pieredzējušu ārstu, nāk arī jaunie kadri. Kopumā urologu skaits pieaug, neraugoties uz to, ka iedzīvotāju skaits valstī samazinās. Taču pieaug jau arī gados vecāku cilvēku skaits, tāpēc ārstiem darba pietiek. Tepat Rīgas 1. slimnīcā darbu ir sākuši jauni urologi, un arī viņiem pieraksts uz pieņemšanu ir pilns.


Ir gan dzirdēts, ka tūlīt ārsti Latvijā beigsies, jo vecie aizies pensijā, bet jauni vietā nenāk, viņi brauc strādāt uz ārzemēm...
Nu nebrauc nemaz tā masveidā visi uz ārzemēm. Diezgan daudzi pat atgriežas, jo, ja vēlies aktīvi strādāt, Latvija vēl joprojām ir lielo iespēju zeme. Taču par paaudzēm taisnība – mēs esam diezgan veci. Laiks paskrien šausmīgi ātri – es pats vēl nesen biju viens no jaunākajiem ārstiem, taču nu jau man ir pāri piecdesmit! Jārēķinās arī ar to, ka var ķirurgs operēt arī 60 gados, taču tas vairs gluži nav tas, kas 40 gados... Tomēr kopumā jaunā maiņa tomēr nāk.


Urologiem arī jāiet streikot, prasot valdībai algas paaugstinājumu?
Es pats pēdējos gadus vairāk strādāju maksas medicīnas lauciņā, tāpēc īpaši sūdzēties nevaru. Taču piekrītu tiem, kuri saka, ka naudu vajadzētu dot tad, kad beidzot būs sakārtota sistēma. Citādi tagad sanāk bēršana kā caurā maisā. Medicīna iztērēs jebkādas summas – pirksim zāles, jaunas iekārtas, būvēsim slimnīcas. Taču ir bezjēdzīgi to visu darīt un audzēt birokrātiju, ja nav sakārtota sistēma.

Nav arī godīgas sarunas ar ārstu. Kā var būt tā, ka, piemēram, 24. jūnijā atbrauc ātrās palīdzības ārsts ar neapmierinātu seju, jo ir pārliecināts, ka atbraucis pie dzērāja: “Nu, vakar laikam tā vairāk pasēdējāt...” Kaut gan patiesībā cilvēkam ir augsts asinsspiediens. Ar tādu attieksmi nevajadzētu strādāt medicīnā – ja tev nepatīk alga, ja nepatīk cilvēki. Ja tu neesi ar mieru strādāt par tādu algu, tad nestrādā, jo nevar taču tāpēc terorizēt pacientu un gaidīt aploksni. Ja reiz esi parakstījis darba līgumu, tad tev ir jāpilda tā noteikumi. Bet, ja šie noteikumi tevi neapmierina, tad galu galā sāc privātpraksi, un tad uzreiz varēs redzēt, cik vērts tu kā ārsts esi.


Ārsti tā var darīt, taču ko iesākt medmāsām, kas drīz kļūs par deficītu profesiju?
Tā ir, un tās ir sistēmas nesakārtotības sekas. Ārsts var piepelnīties privātpraksē, taču māsai šādas iespējas nav. Un sekas ir redzamas – māsu reāli pietrūkst. Agrāk šajā ziņā varbūt pat bija vieglāk: ārsts saņēma savu aploksnīti, aizgāja uz nodaļu un daļu atdeva māsai un sanitāram. Tagad aploksnes vairs neņem, bet ko māsai iesākt ar konfekšu kasti, ko viņai uzdāvina pacients? Bērnus ar to nepabarosi.

Nāk darbā arī jaunas māsas, taču kopumā atalgojuma līmenis ir tāds, ka viņas aizies pie pirmā piedāvājuma ar normālu algu. Tagad vairs nevienu nevar pierunāt, mēģinot apelēt – pacieties mazliet, tev taču tik atbildīgs darbs... Un tās ir tiešas sistēmas nesakārtotības sekas. Nauda medicīnā tiek iepūdināta liela: tiek pirktas jaunas iekārtas, atjaunotas ēku fasādes un tā tālāk, taču paaugstināt mediķiem algas – nē, to gan nē! Tikai paklusām kaut ko pa kaktiem čukst – tam alga ir trīs tūkstoši, tam vēl vairāk. Taču, ja izsludina konkursu uz nodaļas vadītāja vietu, tad nez kādēļ nevar oficiāli norādīt, ka alga būs, piemēram, 3000 eiro. Nē, alga būs 1200 eiro, taču mēs vēl noorganizēsim piemaksas, samaksāsim par pētījumiem un ko tur vēl. Iznākumā sistēma ir nepārskatāma un nesaprotama. Privātajā sektorā šajā ziņā viss ir skaidrs un saprotams: ja pacienti pie manis nāk, es saņemu algu, ja nenāk – nu tad nekā...


Pats raujaties vairākās darbasvietās?
Būtībā divās. Mana slodze dalās divās daļās – operāciju zālē, jo esmu operējošs ārsts, un ambulatorajā daļā. Operācijas ir 1. slimnīcā, bet ambulatorā daļa privātajā sektorā. Ja godīgi, tad vienmēr ir bijis sapnis par vienu darbavietu. Kādu gadu to arī izdevās īstenot Linezera slimnīcā, kur bija gan poliklīnika, gan operāciju zāle. Tas bija laimīgs bridis, taču diemžēl īss, jo atkal sākās pārmaiņas. Taču, ja ikvienam ārstam pajautātu, kā viņš gribētu strādāt, tad droši vien visi atbildētu – no rīta aizbraukt uz darbu un vakarā braukt mājās. Nevis skraidīt no vienas darbavietas uz otru. Lūk, to vajadzētu sakārtot – lai ārstam no Stradiņiem nevajadzētu skraidīt uz privātklīniku un atpakaļ. Taču tad ir jāsaņemas un jāsamaksā ārstam pieklājīga alga. Bet ar noteikumu, ka tad viņš pilnu dienu strādā tikai vienā vietā. Taču to nez kādēļ neviens negrib sakārtot...


No portāla Jauns.lv




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti


Kategorijas