Abi bērni piedzima 33. grūtniecības nedēļā. Vientuļās māmiņas Ineses stāsts

 24. oktobris 2019 10:50 Līga Brūvere, Mammamuntetiem.lv Intervija

Neliela auguma, trausla un mazliet ar anarhistes garu – tāda ir divu bērnu mamma Inese Platmane. Dēla Ragnāra (2,5 gadi) un meitas Kates (4,5 gadi) audzināšana prasa lielu fizisko un emocionālo izturību. Abi bērniņi ir ieradušies pasaulē agrāk, nekā noteica ārsti, proti, 33. grūtniecības nedēļā, un māmiņa abus bērnus audzina viena.



Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Inese ir pilnas slodzes mamma - meitu Kati un dēlu Ragnāru pie ārstiem ved 6 reizes nedēļā.


Vairāk nekā gadu Inese abus bērnus audzina viena, un atzīst, ka tā ir labāk: “Ir mierīgāk, jo paļaujos tikai uz sevi. Ir sakārtojies dzīves ritms. Mīnuss ir tas, ka pa šo gadu ārpus mājas viena esmu bijusi tieši vienu reizi - uz izstādi “Neērtie bērni”.” 

Bērnu tēvs šo likteņa izaicinājumu neizturēja un pāris izšķīrās. “Bērnu tēvs ir aizbraucis uz ārzemēm, mēģina pelnīt, bet faktiski aizmucis no realitātes,” stāsta Inese. Ar nopūtu viņa teic, ka slimnīcā, kurā uzturējās ar saviem abiem bērniem, šādus ģimenes izjukšanas stāstus ir redzējusi daudz. 

Bērnu tēvs šo likteņa izaicinājumu neizturēja un pāris izšķīrās.

Kate un Ragnārs šobrīd apmeklē specializēto dārziņu Juglā. Tas nozīmē, ka visbeidzot ir vieta, kur vienu mazo var atstāt, kamēr mamma otru ved uz rehabilitācijas nodarbībām. Mazā trīs cilvēku ģimenīte dzīvo šai dienai. “Kas būs pēc gadiem 5, šobrīd neredzu un neplānoju,” atzīst Inese. Tomēr ideālajos nākotnes plānos ir nopietni apgūt Montesori pedagoģiju, lai pa šiem gadiem uzkrātās zināšanas varētu likt lietā darbā ar citiem bērniem. 


Ārsti teica, ka bērnus plānot nevajadzētu
“Man bija 33 gadi un nopietnas veselības problēmas. Grūtniecība iestājās tad, kad tai vairs nebija jāiestājas. Likteņa ironija ir tā, ka tas notika laikā, kad es runāju ar ārstu par to, ka no domas par bērniem visdrīzāk vajadzētu atteikties," stāsta Inese. “Kad atklājās, ka esmu stāvoklī, lielākā daļa ārstu bija pret grūtniecības saglabāšanu. Tomēr nolēmu riskēt... Meitiņa piedzima 33. nedēļā. Vairākas reizes viņa mēģināja dzimt vēl ātrāk, bet dzemdības paguva apstādināt.”
 



Kate piedzima 49 cm gara un 2700 gramus smaga. Pēc Apgares skalas viņu novērtēja ar augstāko vērtējumu, tāpēc nekādu īpašu ārstu palīdzību un atbalsta programmu nevajadzēja. Tik vien kā bērna medicīniskajā kartiņā palika ieraksts, ka bērniņš piedzimis pirms laika. 

Pēc Apgares skalas meitu novērtēja ar augstāko vērtējumu, tāpēc nekādu īpašu ārstu palīdzību un atbalsta programmu nevajadzēja. Viss sākās pēc tam.

“Ja jau tas process bija sācies, tad ātri paliku stāvoklī otrreiz. Ap to laiku ļoti strauji mainījās meitas uzvedība. Katei toreiz bija 1,5 gads. "Tinot filmu atpakaļ", saprotu, ka signāli bija jau ātrāk, bet tos varēja norakstīt uz vecumposma īpatnībām. Tad, kad biju jau ar lielu punci, meitas uzvedība kļuva nekontrolējama. Bērns kļuva ļoti agresīvs, pazuda runa, apetīte, miegs... Daudzi teica, ka bērns vienkārši ir greizsirdīgs un šādi izrāda nepatiku, ka ģimenē būs otrs bērniņš. Tagad man jāsaka: Mammas, lūdzu neklausieties šajā visā! Ejiet pie pie ārstiem! Ja viņi pateiks to pašu, tad dzīvojiet mierīgi. Es toreiz nepaklausīju, jo man bija fantastisks bērns, kas pēkšņi pārvērtās par monstru, ar kuru es pat nespēju iziet no dzīvokļa.” Nepilnu divu gadu vecumā ārsti Katei noteica diagnozi – autisms”. 

FOTO: Mamma Inga ar bērniem - meitu Kati un dēliņu Ragnāru

Otrās dzemdības - neplānoti agras un mājās
Uz šo laiku sāka strauji irt ģimenes dzīve, sākās problēmas ar finansēm, un tad, pilnīgi negaidot – atkal priekšlaicīgi - piedzima otrais bērns. “Puika piedzima mājās, dzīvoklī, uz kuru nesen bijām pārvākušies. Pirmajā brīdī es nesapratu, ka vispār dzemdēju. Bija 33 nedēļas. Pirms tam nebija nekādu priekšvēstnešu, bet laikam man bija intuīcija. Tajā dienā es beidzot biju saņēmusies salikt dzemdību somu un uztaisīt vēdera atlējumu no man uzdāvinātā dāvanu komplekta. 

Puika piedzima mājās, dzīvoklī, uz kuru nesen bijām pārvākušies. Pirmajā brīdī es nesapratu, ka vispār dzemdēju. Bija 33 nedēļas.

"Vakarā iegāju vannā. Pēkšņi man nogāja ūdeņi. Piezvanīju vecmātei, lai pateiktu, ka man ir nogājuši ūdeņi. Uz slimnīcu nepaspēju un arī neatliekamā palīdzība līdz mums atbraukt nepaspēja. Bērniņš piedzima 45 minūšu laikā. Ātrie daudz neko nebūtu varējuši palīdzēt, tik vien, ka devuši drošības sajūtu par mediķa klātbūtni. Dzemdību gaitu un ko darīt, mediķi bērna tēvam konsultēja pa telefonu, es gulēju starp neizpakotām kastēm, pa vidu skraidīja suns, blakus istabā gulēja meita. Bērna tēvs stāvēja blakus un teica, lai es nebļauju, jo kaimiņi izsauks policiju,” tā nakts dramatiskos notikumus atceras  Inese. 

Dzemdības bija ļoti straujas un ļoti traumējošas bērnam. 10 minūtes pēc puisēna piedzimšanas atbrauca mediķi. Jaundzimušajam bija normāls svars un augums -  48 cm un 2500 grami, bet piedzimstot tik strauji – kā ar ātrgaitas liftu -, viņam bija nopietni traumēts galvaskauss un smadzenes. Bija nepieciešama nopietna reanimācija. 

“Mūs aizveda uz Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu. Ārsti, kas atbrauca uz izsaukumu, bija jauni un zaļi. Puisim, kas bija mediķis, palika slikti... Nākamajā dienā, kad gāju pie bērna, bija tas, kam nebiju gatava... Kad Ragnārs piedzima, likās – normāls bērns. Kad aizgāju uz reanimāciju, visapkārt bija vadi, viņš bija ievests mākslīgajā komā, tika dzesētas smadzenes, lai bojājumi nebūtu tik lieli. Man piedāvāja no bērna atteikties. Daktere teica, ka tas būs dārzenis, kas nekustinās ne rokas, ne kājas, neredzēs, nevienu nepazīs.” 

Dzemdību gaitu un ko darīt, mediķi bērna tēvam konsultēja pa telefonu, es gulēju starp neizpakotām kastēm, pa vidu skraidīja suns, blakus istabā gulēja meita.

Inese: “Es pat nebiju šoka stāvoklī, tikai racionāli pateicu, ka, ja jau mēs par šo visu runājam tik vienkārši kā par zeķēm, tad kāda starpība, vai es viņu atdodu tagad, vai arī es viņu atdodu pēc nedēļas vai pusgada. Es viņu ņemšu mājās!” 

Pēc noteiktā dienu skaita Ragnāru pārveda uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu. Tur bērniņš sāka kustināt kājas... “Personāls tur ir tāds, ka viņiem vajadzētu pieminekli uzcelt! Viņi pārsteigti jautāja: Kurš jums teica, ka nekas no bērna nebūs? Redzat - kājas kustina! Strādāsim, redzēsim, kas būs tālāk. Pēc mēneša mājās mūs izrakstīja bez prognozēm un bez diagnozēm. Bērns bija ļoti slims, bet nebija skaidrības, ko ar viņu darīt.“ 

Man piedāvāja no bērna atteikties. Daktere teica, ka tas būs dārzenis, kas nekustinās ne rokas, ne kājas, neredzēs, nevienu nepazīs.

“Man nebija laika domāt, cik man ir slims dēls, bet bija jādomā, ko mēs ēdīsim. Bērns auga kopā ar māsu tāpat kā ikviens bērns. Liku viņu uz grīdas, spēlējās ar māsu, kas deva viņam mantas. Dēlu tas viss interesēja, un šis bija pozitīvs signāls. Pacēla pat galviņu, dzirdot vienu ļoti iemīļota seriāla skaņas.  Pašlaik puisis staigā, lai arī ir ļoti slinks un mīl prasīties uz rokām. Un ir arī kāds brīnumains, pat ārstiem neizskaidrojams pavērsies – lai arī Ragnāra redzes nervi ir atrofējušies, viņš redz! Pēta grāmatas, atrod nokritušu cepumu. Ārsti nesaprot, kā tas ir iespējams.”

Puisītim ir nepieciešamas arī ortozes, lai apgūtu staigāšanas prasmes, un viņam, tāpat kā vecākajai māsai Katei, ir apstiprināta diagnoze – autiska spektra traucējumi. 

“Abiem bērniem ir autiska spektra traucējumi, bet nedomāju, ka tas ir saistīts ar priekšlaicīgām dzemdībām. Nav tādu pierādījumu, kas šīs lietas ir saistītas. Brālim ir dzemdību trauma, priekšlaicīgi dzimuša bērniņa problēmas. Ir astma. Viņš nerunā, emocionālā līmenī ir kā gadu vecs bērns, bet mēs turpinām strādāt. Ir pozitīva dinamika.  Pēc visām magnētiskajām rezonansēm viņam bija tikai jāguļ un jāskatās griestos. Cilvēka smadzenes ir ar milzīgu potenciālu, ir jāstrādā,”  tāpēc ikdienā Inese pie speciālistiem ved gan Ragnāru, gan Kati. Vienu bērnu atstāj dārziņā, otru ved uz nodarbībām. Pēc tam bērnus samaina un uz nodarbībām ved otru. 

Ir kāds brīnumains, pat ārstiem neizskaidrojams pavērsies – lai arī Ragnāra redzes nervi ir atrofējušies, viņš redz! Pēta grāmatas, atrod nokritušu cepumu. Ārsti nesaprot, kā tas ir iespējams.

 

Kāpēc notika priekšlaicīgas dzemdības
“Ģenētiski pārbaudījusies neesmu un šobrīd neplānoju to darīt. Ārsti pieļauj, ka iemesls bija nepietiekama pārtikas uzņemšana grūtniecības laikā, jo, sākot no 26. nedēļas, es fiziski nevarēju neko ieēst. Pirms tam man bija bijušas operācijas, kas skāra kuņģi, veidojās saaugumi, un es pārtiku no speciālās pārtikas, lai tikai uzņemtu kalorijas. Bērni piedzima pietiekami smagi, viņi dabūja no manis to, ko vajadzēja. Divus mēnešus pēc Ragnāra piedzimšanas es biju šausmās: atklājās, ka man ir cukura diabēts. Tagad esmu insulīnatkarīgā.  Iespējams, ka man netika laicīgi kontrolēts gestācijas diabēts, kas parādījās pēc dzemdībām. Varbūt tas ir veicinājis priekšlaicīgu dzemdību sākšanos, “ pieļauj Inese. 
 

Dzīve ar diviem īpašiem bērniem
Inese ir pilnas slodzes mamma, kas darba dienas pilnībā pakārto bērnu vajadzībām. Strādāt šobrīd nav iespējams, bet, tā kā abi bērni ir ar smagu invaliditāti, tad katrs saņem pabalstu 430 eiro. Ir arī ziedojumi un citi sociālā atbalsta veidi, kas ir jāmeklē pašai. 

Lai saņemtu valsts apmaksātus reabilitācijas pasākumus, ir jāgaida bezgalīgās rindās. “Mums ir ziedojumi, lai varētu atļauties 6 nodarbības nedēļā abiem bērniem kopā. Biežāk es fiziski nevaru izvadāt, lai gan vajadzētu vairāk. Viena nodarbība maksā 25 eiro, tātad 6 nodarbības nedēļā izmaksā 150 eiro.”  

Informatīvi noderīgas ir dažādās interneta foruma grupas, kur var saņemt praktisku informāciju, bet ne vienmēr ir lielāka empātija. Mammas mīl salīdzināt, kā ir viņām, kā ir mums. Autistu pusaudžu mammas salīdzina, ka viņām nebija agrīnās attīstības metodes, bet bija pieejams bērnu psihiatrs. Tagad ir otrādi – ir metodes, bet nav pieejams ārsts.


Labās lietas krājas, tās nenāk uzreiz
Inese stāsta, ka vislielākā vilšanās bija laikā, kad viņa meklēja cilvēku palīdzību un atbalstu: “Līdz ar visu šo situāciju ļoti skaudri sapratu, ko nozīmē negribēta vientulība. Empātija un iejūtība nav postpadomju paaudzes stiprā puse, tāpēc tad, kad kaut kas noiet greizi, ir jārunā. Man bija ļoti sāpīga šķiršanās ar vienu ļoti labu skolas laika draudzeni, kas uzskatīja, ka nekas jau īpašs nav noticis. Bērns tikai mazliet ilgāk pagulēs slimnīcā.
Sabiedrībā ir aizspriedumi pret priekšlaikus dzimušiem bērniem. Bet viena no sajūtām, ar kurām saskāros, bija kauns, ka mans bērns nav pilnvērtīgi derīgs sabiedrībai. Mani vecāki vēl joprojām nav pieņēmuši manus bērnus un katrā izdevīgā gadījumā viņi man saka, ka šādiem bērniem ir jāatrodas specializētās iestādēs. Bet es esmu anarhists, kas iet pret visu, ko saka citi. Tāpēc es paklausos, un kad jūtu, ka man tas viss jau sāk “kāpt augšā”, tad mainu tēmu.”

 

Empātija un iejūtība nav postpadomju paaudzes stiprā puse, tāpēc tad, kad kaut kas noiet greizi, ir jārunā. 

Nevajag dramatizēt, saka Inese. “Es novērtēju kaimiņus, kas neizsauc policiju, jo mani bērni ir skaļi. Tajā pašā laikā man ir grūti atrast īrēšanai dzīvokli, jo, tiklīdz uzzina, ka man ir divi bērni ar īpašām vajadzībām, tā atsaka. Bet sabiedrībai ir jāsaprot, ka bērni ar īpašajām vajadzībām nedzimst tikai alkoholiķu ģimenēs. Bērns ar īpašām vajadzībām nenozīmē, ka vecāki sēž uz pabalstiem. Tieši otrādi – mēs vairāk cīnīsimies par to, lai mūsu bērniem viss ir labi un esam pat daudz uzticamāki. Cilvēkiem jābūt atvērtākiem un saprotošākiem, laipnākiem vienam pret otru.” 

 


IZSTĀSTI SAVU STĀSTU!

17. novembrī visā pasaulē tiek atzīmēta Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šo bērnu esamībai, viņu grūtajam dzīves sākumam, iespējām atbalstīt un palīdzēt. Ar mērķi atbalstīt priekšlaikus dzimušus mazuļus un viņu vecākus Latvijā, “Pampers” sadarbībā ar Bērnu klīniskā universitātes slimnīcu (BKUS) un veikalu tīklu “Maxima” aicina ikvienu no 26. septembra līdz 13. novembrim iesaistīties labdarības akcijā, kuras mērķis ir ziedot Latvijas slimnīcām īpašas, priekšlaicīgi dzimušiem mazuļiem piemērotas autiņbiksītes. Plašāka informācija ŠEIT.

Ziedošanas kampaņas ietvaros priekšlaikus dzimušu mazuļu vecāki tiek aicināti dalīties savās sajūtās un pieredzē par piedzīvoto, tādējādi rodot cerību un mierinājumu citiem vecākiem, kuri arī sastapušies ar pāragru bērniņa piedzimšanu. Par vēlmi dalīties pieredzes stāstā, vai iesūtīt to  jau gatavu stāstu aicinām uz e-pastu redakcija@mammam.lv

 

 

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas