Vīrs tik ilgi "zāģēja", kamēr izšķīrāmies. Vai iespējams tikt galā ar pazemojuma sajūtu?

 13. oktobris 2017 9:20 mammamuntetiem.lv Pieredze

"Mazliet kauns te rakstīt, bet man ir vajadzīgs citu sieviešu viedoklis un atbalsts, ja iespējams. Es nodzīvoju kopā ar vīru 17 gadus, mums ir meita, kuru abi izlolojām. Viņš bija mans vistuvākais un mīļākais cilvēks pasaulē, kuru es vienmēr esmu atbalstījusi un godājusi kā vīru un cilvēku,"  tā savu stāstu iesāk kāda sieviete forumā. 



Foto: Shutterstock.com


 

"Viņš rūpējās par meitu, māju, cēla, uzņēmās daudzas lietas "mūsu ģimenes" labā. Mēs satikāmies sen, kad abi bijām pavisam jauni, nemākulīgi, mums nekas nepiederēja. Taču gadu gaitā izveidojām ģimeni, kas mums abiem bija svēta. To vairākkārt bijām pārrunājuši, un es zināju, lai kādas vētras mūs nepiemeklēs, mūs vieno kaut kas dziļāks un lielāks par parasto vīriešu, sieviešu pievilkšanos. Mēs abi gribējām ģimeni.

 

Taču gadu gaitā, mūsu attiecības pasliktinājās, arvien biežāk viņš man sāka pārmest, ka neesmu gana seksīga, vai pārāk daudz strādāju. Ka viņš gribot vairāk bērnus, ka es par maz viņam palīdzu strādāt dārzā. Viņš savā darbā bija priekšnieks un mēdza jokot, ka darbā viņu gaidot tik skaistas sievietes, ka man arī vajagot tomēr pacensties. Tas mani iedzina pamatīgos kompleksos, pēc neveiksmīgas ārpusdzemdes grūtniecības, es īsā laikā pieņēmos svarā par aptuveni 7- 8 kg, mani sāka pārņemt izmisums, jo man sāka riebties gan sekss, gan pašas ķermenis, man nepatika nākt mājās.

Ja citkārt mēdz teikt, ka sievas mēdzot zāģēt savus vīrus, tad manā gadījumā bija pretēji - mans vīrs bija ārkārtīgi emocionāls, pat histērisks, pastāvīgi neapmierināts un ar lielu EGO, kas tika laists vaļā kad vien ienāca prātā.

Ja citkārt mēdz teikt, ka sievas mēdzot zāģēt savus vīrus, tad manā gadījumā bija pretēji - mans vīrs bija ārkārtīgi emocionāls, pat histērisks, pastāvīgi neapmierināts un ar lielu EGO, kas tika laists vaļā kad vien ienāca prātā. Es savukārt biju tā, kura cieta. Koda zobus un cieta, mēģināja paciesties, sāka skriet, neēst, taču svars negāja nost. Sāku kaunēties no sevis, sāku grimt arvien dziļākā depresijā. Sāku domāt par šķiršanos, taču ģimenes un iekšējā solījuma dēļ to nespēju. Man likās, ka šīs grūtības jāpārvar un ka visam jābūt atkal kārtībā.

 

Visu mūsu kopdzīves laiku es piedalījos vīra darba projektos, mēdzu viņam palīdzēt ar dažādām lietām, līdz brīdim, kad sarīkoju viņa uzņēmuma jubilejas pasākumu, kas man nāca caur lielām mokām, jo saslimu. Taču pārvarēju sevi un novadīju visu līdz galam. Pasākuma naktī vīrs neatnāca mājās. Kopš šīs dienas viņš ar mani vairs nerunāja un mēdza nenakšņot. Mēs pārstājām runāt. Es izlēmu aiziet. Pēc ilgāka laika uzzināju, ka viņam ir romāns ar vienu no darba kolēģēm - 18 gadus jaunāku meiteni, kuru pats... pilnīgi nemākulīgu pieņēma darbā. Viņš ar viņu bija uzsācis romānu.

 

Kopš šī brīža ir jau 2 gadi. Un es tikko uzzināju, ka viņi ir apprecējušies. Šķiršanās bija smaga, vīrs negribēja dalīt kopīgo māju. Es tiku izmesta no mūsu mājas, tur tagad dzīvo tā slampa. Mazgadīgā slampa, kura ir gandrīz meitas vecumā un kura bauda tās dzīves augļus, uz kuriem es cerēju visā mūža garumā. Es domāju par nāvi un ļoti bēdājos. Šis pazemojums mani nepamet jau ilgu laiku. Es nespēju nedz piedot, nedz sākt jaunu, īstu dzīvi. Esmu salauzta. Kā tikt pāri? Es eju pie terapeita, taču ievērojami labāk nepaliek.... ko man darīt?"

 

FORUMA DISKUSIJU UN IETEIKUMUS LASI ŠEIT




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas