Iesaki ārstu:

  •   Vērtējums: 5/5
    Sanita Cvetkova

    Ļoti laba vecmāte, piedalās dzemdībās, ļoti noturīga, saprotoša, mīļa, izplaīdzīga un visvislabākā :)

Skatīt visus ārstus

Bērnu anekdotes. Labākajiem - balvas!

Agronomi. Mazie, zaļie kukainīši

  Tas notika pašā darba gaitu sākumā. Ir atklātā stunda 1.klasē. Vadu es, bet klasē ir skolas direktore, mācību pārzine un vēl 3 skolotāji. Ir latviešu valodas stunda. Stundā jālasa teksts, kur pieminēti agronomi. Es, pirms teksta lasīšanas, noskaidroju jaunos vārdus. Prasu: "Vai kāds zina, kas ir agronomi?" Viena meitenīte paceļ roku. Es izsaucu, jo tie

Skatīt visus jokus

Foruma lietošanas noteikumi

Forums ir portāla mammamuntetiem.lv reģistrēto lietotāju sarunu vieta, kur pārspriest savus priekus un bēdas, dalīties pieredzē vai vienkārši patērzēt.

Lasīt vairāk

Forums > Sirdslietas, attiecības, ģimene

Sieva pēc 17 gadu kopdzīves

Kā tikt pāri nodevībai un pazemojumam?

Labdien,

Mazliet kauns te rakstīt, bet man ir vajadzīgs citu sieviešu viedoklis un atbalsts, ja iespējams. Es nodzīvoju kopā ar vīru 17 gadus, mums ir meita, kuru abi izlolojām. Viņš bija mans vistuvākais un mīļākais cilvēks pasaulē, kuru es vienmēr esmu atbalstījusi un godājusi kā vīru un cilvēku. Viņš rūpējās par meitu, māju, cēla, uzņēmās daudzas lietas "mūsu ģimenes" labā. Mēs satikāmies sen, kad abi bijām pavisam jauni, nemākulīgi, mums nekas nepiederēja. Taču gadu gaitā izveidojām ģimeni, kas mums abiem bija svēta. To vairākkārt bijām pārrunājuši un es zināju, ka lai kādas vētras mūs nepiemeklēs, mūs vieno kaut kas dziļāks un lielāks par parasto vīriešu, sieviešu pievilkšanos. Mēs abi gribējām ģimeni. Taču gadu gaitā, mūsu attiecības pasliktinājās, arvien biežāk viņš man sāka pārmest, ka neesmu gana seksīga, vai pārāk daudz strādāju. Ka viņš gribot vairāk bērnus, ka es par maz viņam palīdzu strādāt dārzā. Viņš savā darbā bija priekšnieks un mēdza jokot, ka darbā viņu gaidot tik skaistas sievietes, ka man arī vajagot tomēr pacensties. Tas mani iedzina pamatīgos kompleksos, pēc neveiksmīgas ārpusdzemdes grūtniecības, es īsā laikā pieņēmos svarā par aptuveni 7- 8 kg, mani sāka pārņemt izmisums, jo man sāka riebties gan sekss, gan pašas ķermenis, man nepatika nākt mājās. Ja citkārt mēdz teikt, ka sievas mēdzot zāģēt savus vīrus, tad manā gadījumā bija pretēji - mans vīrs bija ārkārtīgi emocionāls, pat histērisks, pastāvīgi neapmierināts un ar lielu EGO, kas tika laists vaļā kad vien ienāca prātā. Es savukārt biju tā, kura cieta. Koda zobus un cieta, mēģināja paciesties, sāka skriet, neēst, taču svars negāja nost. Sāku kaunēties no sevis, sāku grimt arvien dziļākā depresijā. Sāku domāt par šķiršanos, taču ģimenes un iekšējā solījuma dēļ to nespēju. Man likās, ka šīs grūtības jāpārvar un ka visam jābūt atkal kārtībā. Visu mūsu kopdzīves laiku es piedalījos vīra darba projektos, mēdzu viņam palīdzēt ar dažādām lietām, līdz brīdim, kad sarīkoju viņa uzņēmuma jubilejas pasākumu, kas man nāca caur lielām mokām, jo saslimu. Taču pārvarēju sevi un novadīju visu līdz galam. Pasākuma naktī vīrs neatnāca mājās. Kopš šīs dienas viņš ar mani vairs nerunāja un mēdza nenakšņot. Mēs pārstājām runāt. Es izlēmu aiziet. Pēc ilgāka laika uzzināju, ka viņam ir romāns ar vienu no darba kolēģēm - 18 gadus jaunāku meiteni, kuru pats .. pilnīgi nemākulīgu pieņēma darbā. Viņš ar viņu bija uzsācis romānu. Kopš šī brīža ir jau 2 gadi. Un es tikko uzzināju, ka viņi ir apprecējušies. Šķiršanās bija smaga, vīrs negribēja dalīt kopīgo māju. Es tiku izmesta no mūsu mājas, tur tagad dzīvo tā slampa. Mazgadīgā slampa, kura ir gandrīz meitas vecumā un kura bauda tās dzīves augļus, uz kuriem es cerēju visā mūža garumā. Es domāju par nāvi un ļoti bēdājos. Šis pazemojums mani nepamet jau ilgu laiku. Es nespēju nedz piedot, nedz sākt jaunu, īstu dzīvi. Esmu salauzta. Kā tikt pāri? Es eju pie terapeita, taču ievērojami labāk nepaliek.... ko man darīt?

Ievietots 12. sep 11:35

Ieraksti komentāru
Secība:

Nasa

Jāturpina terapija. Terapijas laikā pamazām nonāksiet pie risinājuma, ko mainīt sevī, lai turpinātu dzīvot pilnvērtīgi un laimīgi. Risinājumi ir tūkstošiem, Jums tikai jāsaprot pašai, ko darīt, kā rīkoties un ko mainīt, lai realizētu savu potenciālu. Pārāk klišejiski, tāpēc domāju, ka Jums ir visas iespējas atgūt dzīvesprieku, ja Jūs no tiesas sāktu sevi mīlēt un saprastu kāpēc viņš rīkojās tā, kā rīkojās... Jāmaina savu skatījumu pašai uz sevi. Pēc rakstītā noprotu, ka visa sākums bija tajā, ka pārstājāt rūpēties par sevi, cenšoties izdarīt visu, kā laba māte un laba sieva. Taču vīrietim šāda nevīžība pret sevi dod signālu, ka Jūs viņu nemīlat, negribat. Vīrietis nekad neaplidos sievieti, kas sevi nemīl. Jeb nestaro, neizstrāvo dzīvības, prieka enerģiju. Tāpēc tik prasti nomainīja Jūs pret jaunu sievieti, kura izstaro šo enerģiju un viņu apbrīno, apbur ar apbrīnu. Jūs zinājāt viņa trūkumus, bijāt viņu atkodusi - tas vīrietim liek justies kailam, viegli ievainojamam, negribētam. Jums vajag turpināt terapiju un daudz lasīt labu literatūru, papildināt redzesloku un lēnām sākt saprast, kas ir tas, kas Jums dod enerģiju, piepilda ar spēku un rada labsajūtu esot vienatnē ar sevi.
Pievienots 12. sep 19:15

Atbildēt komentāram

Sieva pēc

Liels paldies par iedziļināšanos un ieteikumu. Noteikti jāiet uz priekšu, es turpināšu arī terapiju. Taču negribu piekrist, ka iemesls bija nevīžība. Es biju padzisusi, norūpējusies (likumsakarīgi), taču ne nevīžīga. Es vienmēr esmu kopusi sevi, liekais svars uz manu augumu bija, taču ne pārdabisks, turklāt ne jau izlaidības dēļ, manu pievilcību apstiprināja citi vīrieši, taču ne vīrs. Viņš mani grauza un nievāja gadiem, kas vainagojās ar totāli sagrautu pašapziņu, lai arī mani līdzcilvēki vienmēr ir apgalvojuši, ka esmu īpaša, pievilcīga un neparasti skaista sieviete, man ir sava karjera, intereses. Forumā jau neredzam to situāciju kopumā, tikai to, kas uzrakstīts, pārējo piedomājot klāt. Jebkurā gadījumā - zaudējuma sajūta ir nenormāla, tas ir tas, kas ir visgrūtākais Es gribētu dzirdēt citu sieviešu pieredzi.. kā tikāt galā, kad vīram zuda interese un viņš aiziet pie citas, daudz jaunākas (svaigākas, tvirtākas, bezrūpīgākas). Kā dzīvot tālāk?
Pievienots 13. sep 14:37

TombRaider

Stāsts ļoti, ļoti sāpīgs, nekādu padomu nevaru dot. Varu tikai no sirds izteikt līdzjūtību, pasaulē netaisnība sāp visvairāk. Turieties. Ceru, ka meita spēj Jūs atbalstīt. Novēlu Jums atrast nesāpīgu vietu pasaulē un palaist vaļā visu šo murgu, kaut kad, kad varēsiet.
Pievienots 15. sep 09:33

Atbildēt komentāram

Sieva pēc

Mani jūsu komentārs aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Paldies! Es eju joprojām terapijā un cīnos. Šodien atkal ir grūti, bet es tiešām.. cīnos. Paldies un gribas novēlēt visiem labajiem cilvēkiem, ko esmu sastapusi savā ceļā, lai nevienam nekas tāds nav jāpārdzīvo. Nekad...
Pievienots 27. sep 17:15
Ļoti skumji palika, iedomājoties Jūsu situāciju. Taču no otras puses, ne reizi vien pieminējāt, ka vīrs jūs nenovērtēja.Viss, ko redzu, ko varat darīt savā labā - atrast jaunu hobiju vai atsākt studijas. Nekas tā nenodarbina prātu un neliek fokusēties kā mācību process vai fiziskas kativitātes, kas sagādā prieku. Plus, tas nāk ar ļoti pozitīviem blakus efektiem - jaunas paziņas, jauna vide un noteikti augstāks pašvērtējums. Lai Jūsu bijušais un viņa jaunā "slampa" aizrijas ar to, ko nav ne sapelnījusi ne izveidojusi. Redzēsiet, ka, ja sāksiet ar sevis (nevis jaunas mājas) celšanu, dzīve pamazām ies uz augšu. Pat nepamanīsiet, ka pēc laika uz sevi un savu veco dzīvo skatīsieties ar citām acīm. Novēlu izturību un galvenais - spītīgu neatlaidību.
Pievienots  3. okt 22:29

Atbildēt komentāram

maijvabole

No Jūsu rakstītā secinu,ka Jūs pirmā izlēmāt aiziet. Tātad padevāties un visu atstājāt,bet beigās rakstiet,ka tikāt izmesta.Daļēji jau tas bija jūsu lēmums šķirties,jo ko citu iesākt,ka acīmredzami Jūs gadiem vīrs ir krāpis un beidzot iznācis ''saulītē''. Kārtējā pasija ir piespiedusi uzsākt ko citu,nevis slēpties un tātad zināja uz kurām ''pogām'' spiest,bet Jūs tad jau bijāt sevi iedzinusi kompleksos.Varbūt vajadzēja tieši otrādi-sist pretī ar to pašu un tad vīrs jūs būtu ieraudzijis.tagad atliek celt savu pašapziņu un Jūs jau tāpat labi saprotat,ka neesat ne resnule,ne neglītene.tad kāpēc sērot dēļ kāda,kas Jūs nenovērtēja un krāt naidu. Tas atsaucas uz veselību un vai Jums to vajag-sabeigtu sirdi,aknas,žulti(orgāni caur kuriem iet naids un dusmas) Vajag piedot un aizmirst un atpakaļ neskatīties. Neesat ne nabadze,ne jādzīvo uz ielas. Vai tad laimei vajag tikai māju?
Pievienots  8. okt 10:43

Atbildēt komentāram

Nenosaukts lietotājs

Man šādā situācijā ļoti palīdzēja dziedniece no Rīgas. Viņai ir savdabīgs ārstniecības veids, bet tiešām palīdz. Dziednieces mob.29410019. Lai veicas! Turaties!
Pievienots 20. okt 06:33

Atbildēt komentāram

muterite66

Labdien! Zinu ko nozīmē celties no rīta ar naidu un vakarā iet gulēt ar naidu, kad skaiti visbriesmīgākos novēlējumus kā mantru! Visi saka - piedod un atbrīvosies.Man neizdodas. Mans"laimes stāsts"ir 32 gadu garumā, kad paņēmu padusē kaķi un somu, cerot, ka otram pietiks saprāta dalīties ar visu uz pusēm, kas sapelnīts. Zinu ko nozīmē lūgties bērnu fotogrāfijas, grāmatas, kas netiek atdotas, palikt kā līdzaizņēmējam kredītā un dokumentus nepārformē, lai tikai ieriebtu, ."Lielā mīlestība" , kas 32 gadus dzīvojusi paralēlu dzīvi, apgrābstījusi visas sieviešu dzimtas paziņas un draudzenes, jo es nespēju dot tādus seksu kā vēlējās. Apprecējāmies jauni un pazemojumus seksā piedzīvoju no sava jaunā vīra, kas mani saukāja par koka kluci.Man iestājās totāls riebums kad iedomājos par to, ka man ar viņu jāmīlējas, bet pēc pāris glāzēm vīna savus sievas pienākumus spēju pildīt. Nodzīvoju šādā režīmā 20 gadus, kad pilnībā metos mācībās un karjerā, saņēmos un savam laulenim pateicu, ka ir tiesīgs skrien pēc katriem svārciņiem. Fināls- vēl 12 gadi kā kaimiņiem un labiem draugiem līdz pieriebās un aizgāju. Kāpēc to visu stāstu? Tāpēc , lai Jūs saprastu, ka var būt vēl lielākas cūcības no otra cilvēka puses un nekad neticiet otram, jo otru nekad nevar iepazīt līdz galam. Paļauties var tikai un vienīgi uz sevi. Ir pagājuši trīs gadi no manas aiziešanas un naids ir audzis tikai augumā. Piedot varu tikai un vienīgi sev par savu stulbumu, ka esmu sevi tik ilgi mocījusi. Piedodiet vispirms sev par savu nežēlību un pacietību pašai pret sevi. Es rakstīju dienasgrāmatu ar visiem "laba "vēlējumiem un savām izjūtām. Tik ātri no šāda veida ārprāta un pazemojuma vaļā netiksiet. Ja ir iespēja meklējiet domubiedru grupas, lai saprastu savu rīcību, jo otra rīcību nekad nesapratīsiet un uz jautājumu"kāpēc"un "par ko spēj atbildēt tikai pats"varonis". Trakākais ir tas, kā tā ir bijusi mūsu izvēle dzīvot ar šādiem partneriem un pieļāvām, ka mūs emocionāli pazemo.Katrs var palīdzēt tikai pats sev un neviens nekad nebūs Jūsu situācijā, bet varbūt tikai līdzīgā.
Pievienots 20. okt 07:27

Atbildēt komentāram



 

LAPAS KARTE