Visa dzīve šķīst pa vīlēm, bet šķirties neuzdrošinās. Ko reāli darīt ar samocītām attiecībām?

 07. oktobris 2018 8:00 Raksts  skatījumi: 3205

Gadās, pāris rīko skandālus, plēš traukus un pat kaujas, bet izšķirties nespēj. Viens otru moka ar pārmetumiem un padara dzīvi par elli. Attiecības traucas kā pa amerikāņu kalniņiem – jo tālāk, jo trakāk. Visa dzīve šķīst pa vīlēm, tomēr šķirties neuzdrošinās. Ko iesākt ar samocītām attiecībām, stāsta psihoterapeits, pāru terapeits Valdis Briedis. 



Foto: Shutterstock.com


“Lielai daļai cilvēku, kas dzīvo postošās attiecībās, tās nemaz nav vajadzīgas,” spriež psihoterapeits. “Viņi vēl nav gatavi attiecībām, viņi nav pietiekami pieauguši. Parasti šādas krīzes situācijas ir saistītas ar lielām gaidām. Cilvēki sapņo un cer, ka beidzot nāks tas īstais vīrietis vai sieviete, tad sekos visādi labumi un apmierinājumi. Attiecību sākumposmā, kad darbojas hormoni un izdalās endorfīni, viss šķiet jauki un smuki, bet pēc laika seko vilšanās, jo tomēr nav tā, kā bija cerēts.”
 

Vispirms – esi apmierināts pats sevi
Pāru terapeits Valdis Briedis skaidro, ka ideāla ir situācija, kad cilvēks labi apzinās savas primārās vajadzības un spēj tās apmierināt. “Un tikai tad šis apmierinātais cilvēks veido attiecības ar otru apmierinātu cilvēku, nevis gaida no partnera visādus labumus. Ja cilvēks jūtas slikti, viņš nekad nesagaidīs no otra cilvēka apmierinājumu – izņemot brīžus attiecību sākumā, kad ir patīkamas sajūtas, jo izdalās endorfīni,” vēlreiz uzsver psihoterapeits, piebilstot, ka gaidas vienmēr ir saistītas ar situāciju, kad cilvēks nav ieguvis pieredzi apmierināt savas vajadzības patstāvīgi un autonomi.


“Kā piemēru varu minēt mazu bērniņu. Kad viņš atrodas mammas puncī, viņš tiek apmierināts pēc pilnas programmas, viņam tiek piegādāts viss nepieciešamais. Bērns piedzimst, un viss tāpat turpinās, bet divu gadu vecumā bērns jau sāk mēģināt atdalīties no vecākiem un vēlas būt pats. Es pats, pats, pats! Ja viņam izdodas izplosīties un dabūt savu teritoriju, viņš  saprot, ka šajā teritorijā viņš var gandarīt daļu savu vajadzību. Vismaz tās vajadzības, kuras viņš apzinās.

Tas ir ļoti svarīgi – iegūt pieredzi, kā apmierināt savas primārās vajadzības. Tas notiek arī pusaudžu gados, kad jaunietis turpina iepazīt un atpazīt savas vajadzības, kā arī veic darbības, lai varētu tās apmierināt. Un šeit būtisks ir jautājums, vai vecāki un sabiedrība ļauj jaunajam pilsonim iegūt šādu pieredzi vai neļauj. Ja šādas pieredzes nav, cilvēks vēlāk gaida no citiem, arī no partnera, ka tas ievedīs viņu saulītē.”

Speciālists skaidro: “Jo vairāk vajadzības tiek izstumtas un netiek apzinātas, jo vairāk izdalās stresa hormoni un krājas neapmierinātība. Un, jo vairāk krājas neapmierinātība, jo vairāk cilvēks ir neapmierināts ar savu partneri. “Lūk, viņš, nespēj man nodrošināt to, kas man ir vajadzīgs. Es te cenšos, bet labuma nekāda – iešu prom.” Bet tā īsti aiziet viņš nevar, jo nav pieredzes iekārtot dzīvi pa savam. Tās ir sekas, kad cilvēks nav iemācījies apmierināt savas vajadzības. Pats un bez partnera.”
 

Mocības ar baudu
Reizēm cilvēki aizsāk paralēlas attiecības un sākumā tajās gūst lielu emocionālu apmierinājumu, bet, iestājoties rutīnai, atgriežas atpakaļ pie iepriekšējā partnera. “Tas ir tikai viens no scenārijiem, vēl ir daudz citu. Šādas samocītas attiecības ir ļoti piemērotas sadomazohistisku personu vajadzībām. Turklāt šādu cilvēku ir ievērojami vairāk, nekā sabiedrībā ierasts domāt. Viņiem tik tiešām ir vajadzīgas mocības. Tā kā cilvēki bieži vien kautrējas izraisīt mocības dabiskā veidā un neuzdrošinās sarīkot, piemēram, BDSM pasākumus, viņi var neapzināti veidot spriedzi attiecībās un ļoti sakāpināt situāciju, lai gūtu sev nepieciešamo apmierinājumu.”

 

Samocītas attiecības ir ļoti piemērotas sadomazohistisku personu vajadzībām. Turklāt šādu cilvēku ir ievērojami vairāk, nekā sabiedrībā ierasts domāt. Viņiem tik tiešām ir vajadzīgas mocības. 

 

Valdis Briedis turpina izgaismot attiecību zemūdens akmeņus: “Ja cilvēkam pajautāsiet par viņa vajadzībām, visbiežāk dzirdēsiet stāstus, ka viņš savas vajadzības nevar apmierināt citu cilvēku vai dzīves apstākļu dēļ. Vainīgi ir citi. Savukārt tie, kas ieguvuši pieredzi apmierināt savas vajadzības, negaidīs to no citiem. Piemēram, sieviete ir ļoti neapmierināta, ka vīrs, pārnākot no darba, viņu nesamīļo. Ja sievietei ir nepieciešamā pieredze, viņa pati noorganizēs šo samīļošanos, nevis gaidīs to no vīra. 

Ir ne mazums atkarīgu personu, kuriem ir būtiski, ko par to visu teiks sabiedrība, baznīca, radi, draugi, kolēģi, paziņas. Ja cilvēkam ir priekšstats, ka šķirties ir slikti, ka jābūt kopā priekos un bēdās, viņš paliks šajās samocītajās attiecībās. Ja cilvēks ir patstāvīga personība, viņš no tādām attiecībām aizies – izņemot gadījumus, ja cilvēks ir mazohists, kuram mocības ir nepieciešamas.”

Ārsts norāda, ka cilvēkus saved kopā kaut kas labs un patīkams. “Visbiežāk tās ir patīkamas jutekliskas sajūtas, kuras var saglabāties visu mūžu. Parasti notiek tā, ka cilvēkus saved kopā labais, bet vēlāk, laika gaitā, tiek iepazītas partnera citādības. Es apzināti nesaku sliktais, es saku citādības. Ja mēs spējam pieņemt partnera citādības, spējam arī sadzīvot. Reizēm šo partnera citādību ir tik daudz, ka cilvēks nevar, neprot un arī negrib to visu pieņemt.

Un tad veidojas duāla situācija – no vienas puses, pievelk labais, no otras, atgrūž citādais. Cilvēks tiek raustīts uz vienu un otru pusi. Gadās, ka uzrodas mīļākā vai mīļākais, bet, kad paiet sākumposma eiforija un tiek iepazītas arī mīļākā vai mīļākās citādības, cilvēks atgriežas pie agrākā partnera, jo viņa citādības tomēr ir pazīstamākas un pieņemamākas.”
 

Viena vai divas guļamistabas?
“Ir tāds termins svešinieka trauksme,” skaidro psihoterapeits. “Kad attiecību sākumposmā ir pietiekami liela kaisle un izmainīts apziņas stāvoklis, svešinieka trauksme neparādās. Piemēram, satiekas divi cilvēki, kuri faktiski ir svešinieki. Eiforijā jeb izmainītajā apziņas stāvoklī viņi tiek tuvāk viens otram.

Kā secinājuši pētnieki, eiforijas periods, kad izdalās endorfīni, ilgst no dažiem mēnešiem līdz pat četrarpus gadiem. Ja šajā laikā partneri spēj sadraudzēties, viņiem rodas iespēja veiksmīgi pāriet nākamajā posmā, kad divi draugi turpina savas attiecības un tajā pašā laikā neko negaida un nepieprasa viens no otra.

Bet, ja draudzības nav, tad pēc izbaudītās eiforijas viņi paliek svešinieki. Kā man teica kāda meitene – kādu rītu pamodos savā gultā un ieraudzīju sev blakus svešinieku.

Svešinieka trauksme – tā ir bioloģiski determinēta lieta, aizsardzības reakcija pret svešo. Tā mums jau ir gēnos. Kad cilvēkam nākas saskarties ar kaut ko svešu, viņš parasti vai nu bēg, vai arī uzbrūk. Šādās situācijās izdalās stresa hormoni – tāda reakcija ir bioloģiska. Jo cilvēkam ir labāk apgūtas adaptācijas spējas, jo labāk viņš ar šo situāciju tiek galā. Ja patstāvības ir mazāk, var iedzīvoties lielā trauksmē.”

Ārsts secina: “Kad attiecību sākumā cilvēks piedzīvo eiforijas periodu, partnera citādība viņu neuztrauc. Taču vēlāk, kā izrādās, partnerim ir pavisam citi priekšstati, kādai jābūt ģimenes dzīvei. Piemēram, kāds mans paziņa bija stingri pārliecināts, ka cilvēkiem, kuriem ir tuvas attiecības, noteikti jābūt vienai guļamistabai un vienai gultai. Viņš bija šokēts, kad sieviete paziņoja – viņai nepieciešama atsevišķa guļamistaba, kur viņa var savest sevi kārtībā.

 

Agrāk attiecības nemaz nebija domātas romantikai, jo ģimene – tas bija saimnieciska aprēķina uzņēmums, kas tika radīts, lai izdzīvotu.

 

Pagāja vairāki mēneši, līdz mans paziņa pierada pie šāda attiecību modeļa. Visus šo mēnešus viņš mēģināja sadzīvot ar savu svešinieka trauksmi un centās sevi pieradināt pie svešā priekšstata par divām guļamistabām. Tagad viņi ir kopā jau daudzus gadus, turklāt paziņa ir atklājis vairākas priekšrocības atsevišķu guļamistabu modelim. Ja šādā situācijā būtu satikušies cilvēki ar vienādām vajadzībām, tāda jautājuma nemaz nebūtu.”

Valdis Briedis atgādina, ka agrāk attiecības nemaz nebija domātas romantikai, jo ģimene – tas bija saimnieciska aprēķina uzņēmums, kas tika radīts, lai izdzīvotu. “Tikai vēlāk vācu romantiķi tam visam piekabināja klāt romantismu.

Šodienas apstākļos vairs nav tik ļoti jācīnās par izdzīvošanu, tāpēc vietā ir jautājums – cik daudz mūsdienu cilvēkam ir vajadzīgas attiecības? Cik lielās devās viņam vajag to otru cilvēku? Varbūt viņam vajag partneri divas trīs reizes nedēļā, un pārējā laikā katrs atrodas savā teritorijā? Ja satiekas divi tādi cilvēki, viņi ļoti labi var sadzīvot, jo šādās attiecībās izpaliek daudz lieku konfliktu. Turklāt tādu pāru nemaz nav tik maz. Protams, daudz vairāk ir cilvēku, kuriem nepieciešama cieša kopdzīve, kuriem vajag cieši rīvēties vienam gar otru.”
 

Ar rotaļīgu attieksmi
 Lūk, kādu interesantu faktu mums atklāj ārsts. “Pirms kādiem padsmit gadiem attīstītajās valstīs veikts pētījums, kurā tika noskaidrots, ka laulību vairāk pārkāpj sievietes nekā vīrieši. Tas, ka pa kreisi vairāk laiž vīrieši, izrādās, ir vecs un nepareizs priekšstats. Sievietes ir kļuvušas daudz patstāvīgākas, viņas spēj materiāli parūpēties un citādi apmierināt savas gribēšanas. Tomēr viņas vēl joprojām vairāk nekā vīrieši tiecas pēc ģimenes, jo ir saglabājies vecais priekšstats, vecais nospiedums, ka tikai ģimene dod īstu drošību.”

Psihoterapeits vēlreiz uzsver, cik svarīgi ir būt pieaugušam. “Nobriedis cilvēks prot spēlēties, viņš ir labs rotaļnieks šā vārda labajā izpratnē. Viņš neapvainojas par to, ja kāds neīsteno viņa cerības. Viņš negaida, bet pats parūpējas par sevi. Viņš vienmēr atrod, ar ko nodarboties. Ja tāds cilvēks sastop otru tādu pašu cilvēku, viņiem ir brīnišķīgas attiecības. Viņi nenonāk līdz situācijai, kad ar vienu kāju cilvēks ir attiecībās, bet ar otru – ārā. Tā jau ir atkarība, kad tu īsti nevari būt ne kopā, ne arī veidot patstāvīgu dzīvi.”

 

 

Nobriedis cilvēks prot spēlēties, viņš ir labs rotaļnieks šā vārda labajā izpratnē. Viņš neapvainojas par to, ja kāds neīsteno viņa cerības. Viņš negaida, bet pats parūpējas par sevi. Viņš vienmēr atrod, ar ko nodarboties. Ja tāds cilvēks sastop otru tādu pašu cilvēku, viņiem ir brīnišķīgas attiecības. Viņi nenonāk līdz situācijai, kad ar vienu kāju cilvēks ir attiecībās, bet ar otru – ārā. 

 

Briedis novērojis – nobriedušu personu šajā pasaulē ir ļoti maz. “Cik tad jūs zināt tādu cilvēku, kas tiek galā ar saviem pienākumiem, apzinās savas vajadzības, prot parūpēties par sevi un rotaļīgi attiekties pret dzīvi? Tādu nav daudz. Šis aspekts sasaucas ar šodien populārajām kaitēm – veģetatīvo distoniju un izdegšanas sindromu.

Visi tie cilvēki, kas runā par izdegšanu ģimenē vai darbā, faktiski ir nenobriedušas personas, kas pat neapzinās, ka viņiem ir bioloģiska vajadzība gulēt, fiziski izkustēties, atslēgt sevi no informācijas plūsmas, nodrošināt sev mieru. Tādi cilvēki agri vai vēlu noved sevi pie tā, ko mēdz saukt par izdegšanu. Viņiem trūkst realitātes izjūtas, viņi nav ieguvuši vajadzīgo pieredzi un neprot parūpēties par sevi. Ja tu viņiem to pateiksi, viņi apvainosies. Tas gan netraucē šiem cilvēkiem taisīt sociālo karjeru, tomēr jāatzīmē – tas atstāj iespaidu uz attiecībām. Cilvēkam, kuram ir izdegšana, nav attiecību – ne ar sevi, ne ar partneriem.”

Cilvēki parasti atrod visādas atrunas, jo, lai cik slikti patiesībā viņi justos pārī, viņi tomēr neuzdrošinās izšķirties. “Kā tad es tagad palikšu viens?” Vai arī pauž rūpes par partneri: “Viņš taču nodarīs sev pāri, viņš netiks ar sevi galā.” Ārsts uzskats – reizēm tomēr citas iespējas nav, ir jāšķiras. Un reizēm tieši šķiršanās visu saliek pa vietām attiecībās, kas kļuvušas postošas.

“Pazīstu pāri, kas pirms kāda laika izšķīrās, lai gan bija kopā padsmit gadu. Aptuveni gadus divus trīs viņi dzīvoja atsevišķi – katrs savā valstī. Tad viņi sastapās sava kopīgā bērna izlaidumā un… no jauna iemīlējās. Tagad jau pagājuši kādi deviņi gadi, kopš viņi atkal jauki dzīvo kopā.

Eksistē tā saucamais autopoēzes cikls, kuru varam novērot daudzviet dabā, pat vienas šūnas dzīvē. Iesākoties kādam procesam, tas attīstās, tad seko rutīnas periods, bet vēlāk nāk krīze vai haoss, kas faktiski attīra laukumu nākamajam attīstības ciklam. Piemēram, muskuļu šūnai šāds cikls ilgst divas nedēļas, nervu šūnām – vairākus gadus, lieliem sociāliem procesiem – paskatieties vēsturē.

Savukārt pāru attiecībās tiek minēti dažnedažādi termiņi – septiņi, desmit, vienpadsmit vai divpadsmit gadi. Beidzoties ciklam, var būt brīdis, kad cilvēks jūt vajadzību doties pasaulē, lai iegūtu citu pieredzi. Ja krīzes situācijā nav sataisīti lieli mēsli, pēc kāda laika cilvēki, kas ir pašķīrušies, var atkal jauki satikties. Cilvēkam vēlams apzināties, ka krīze var būt gan viņam, gan partnerim, turklāt citi pie tā nav vainīgi.

Ja esmu nobriedis cilvēks, es pār šo situāciju uzņemos atbildību. Es saprotu, ka man ir jāsaved sevi kārtībā. Man vispirms jāparūpējas par savu labsajūtu, un tikai tad es varu draudzēties ar citu. Ja spēju apmierināt pats sevi, tad varu būt pateicīgs otram par to, ka viņš ir tāds, kāds ir. Es no viņa neko negaidu un nepieprasu.

Pateicība – tas ir atrisinājums daudzām situācijām. Un pateicīgs es varu būt tikai tad, ja pats spēju apzināties savas vajadzības un spēju tās apmierināt. Viens pats – autonomi. Kā reiz teica satīriķi Ilfs un Petrovs, par tīrību pilsētā nevajag cīnīties, vajag saslaucīt savu pagalmu. Un pilsēta kļūs tīra.”
 

Dažreiz labāk tomēr izšķirties
Smagas attiecības atstāj negatīvu iespaidu arī uz veselību. “Krājoties neapmierinātībai, sākas psihosomatika. Tās var būt panikas lēkmes, veģetatīvā distonija, asinsspiediena problēmas – viss psihosomatisko vainu spektrs. Konfliktu attiecību situāciju varam salīdzināt ar automašīnu, kas buksē. Parasti motors uzkarst, bet reizēm arī uzsprāgst. Psihosomatika ir tad, kad uzsprāgst.”

Ārsts min gadījumus, kad cilvēks iestrēdzis mokošās attiecībās un nespēj tikt projām. Reizēm tās ir arī bailes, ka partneris viņu pametīs, un cilvēks reāli saslimst un šo savu slimību sāk izspēlēt, lai attiecības turpinātos. Vai – lai būtu iegansts pašam neiet prom, vai – lai partneris viņu pažēlotu un nepamestu. Psihoterapeitam praksē nācies sastapt arī tādus pārus, kas uzsākuši attiecības aiz aprēķina.

“Nereti gadās, ka šie cilvēki, nepiedzīvojot lielas kaislības, laika gaitā labi sadraudzējas un dzīvo diezgan stabili. Viņi negaida viens no otra pārmērīgas emocionālas lietas, tāpēc nav arī vilšanās.”

Valdis Briedis pieļauj iespēju, ka atsevišķos gadījumos pāri spētu sadzīvot itin labi, ja vien viņi veidotu brīvākās attiecības, proti, dotu otram brīvību partneru izvēlē. “Tas novērstu to trako elli un smagos konfliktus savstarpējās attiecībās. Ir pāri, kas par to vienojas un dzīvo bez lieliem konfliktiem.

Protams, dažkārt cilvēka vajadzības nonāk pretrunā ar sabiedrības priekšstatiem un valdošajiem morāles principiem. Tāpēc cilvēki apspiež iekšējās prasības, kas izraisa vēl lielāku neapmierinātību.

Piemēram, kādai man pazīstamai sievietei vienlaikus bija vairāki draugi, kuri viņai nodrošināja pilnīgu labsajūtu. Viens bija labs mīļākais, otrs – interesants sarunu biedrs, ar trešo kopā viņa nodarbojās ar sportu… Jutekliskā dzīve viņai bija ar visiem. Diemžēl šis attiecību modelis sabruka, kad sieviete ierosināja visiem dzīvot kopā. Kādus divus trīs mēnešus viņi tik tiešām nodzīvoja kopā, bet tad daži puiši vairs nespēja to izturēt.”

Ārsts piemin arī citu attiecību modeli, kas tiek praktizēts Austrumu kultūrā. “Pazīstama sieviete, kura agrāk uzskatīja, ka nekad mūžā nespētu dzīvot ar vīrieti, kuram ir vairākas sievietes, tagad jau aptuveni 15 gadus dzīvo ar arābu kungu, kuram ir piecas sievas. Kad viņi bija atbraukuši uz Rīgu, varēja pamanīt, cik ļoti rūpīgi un uzmanīgi vīrs izturas pret visām sievām. Dažkārt vīrietis tik uzmanīgi neizturas pret savu vienīgo sievu, bet viņš tā izturējās pret visām. Sieviete atzina – viņa agrāk pat nav varējusi iedomāties, ka ģimenes laime iespējama arī tādās attiecībās.”

Psihoterapeits min vēl kādu būtisku faktu, proti, ceturtdaļa cilvēku ir ar poligāmām vajadzībām, un šīs vajadzības bieži vien izraisa nesaprašanos. “Gadās, cilvēks pat neuzdrošinās pieļaut domu, ka viņam vajadzīgi vairāki partneri, tāpēc savu neapmierinātību izgāž uz dzīvesbiedru.

Radot konfliktu ģimenē, viņš uzdrošinās aiziet pie cita partnera. Tādējādi viņš sevi attaisno: “Lūk, viņš, maita tāds, slikti uzvedas, tāpēc es eju pie cita.” Taču patiesībā partneris ne pie kā nav vainīgs. Profesors Ķīlis reiz izteicās, ka Latvijas sabiedrībā vērojama sērijveida poligāmija, kad, piemēram, vīrs apprec septīto sievu. Tā vietā, lai cilvēks vienkārši saprastu un apzinātos, ka ir poligāms, viņš ik palaikam šķiras un precas no jauna.”  

Ārsts godīgi atzīst, ka reizēm savā praksē pāriem iesaka šķirties. “Labāk šķirties, nevis mocīt sevi, partneri un bērnus. Tādā situācijā katram jāsaved sevi kārtībā, un pēc tam, ja ir vēlēšanās, var atkal tikties.”

Jautāts par attiecību ezoterisko pusi – ko viņš domā par tā saucamajām karmiskajām attiecībām, kad cilvēkiem vienkārši lemts būt kopā –, Valdis Briedis atbild: “Pēc manām domām, dvēseles dzīvo daudzas reizes. Mēs nākam šajā pasaulē gluži kā skolā, lai apgūtu kādu programmu. Ja mācība netiek apgūta, cilvēks tiek atstāts uz otru gadu. Šeit satiekas ļaudis ar neizpildītiem uzdevumiem un neiegūtām pieredzēm. Kad mēs beidzot iegūstam šo pieredzi, karmiskā situācija atrisinās.”

 

Informācija no portāla Jauns.lv



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas