Oksfordas universitātes pētniece: Kā izaudzināt gudru bērnu

 14. jūnijs 2018 7:55 Ieva Jātniece, mammamuntetiem.lv Intervija  skatījumi: 51291

Kad Latvijā viesojās Oksfordas Universitātes vadošā pētniece un izglītības psiholoģijas profesore Ketija Silva (Kathy Sylva), „Mammamuntetiem.lv” izmantoja iespēju tikties, lai uzdotu jautājumus, kas aktuāli daudziem vecākiem - par tipiskajām vecāku kļūdām bērnu audzināšanā, kādai jābūt mūsdienu skolai un par to, ko bērni no vecākiem sagaida visvairāk.

 



„Es atbalstu to, ka liela uzmanība tiek pievērsta caurviju jeb vispārīgajām prasmēm, jo tās sagatavos bērnus nākotnei, kuru šodien paredzēt mums ir ļoti grūti," intervijā vecāku organizācijai Mammamuntetiem.lv saka Oksfordas Universitātes vadošā pētniece un izglītības psiholoģijas profesore Ketija Silva. Foto: Artūrs Martinovs


žurnāls bērnudārznieks

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv ir izstrādājusi un īsteno programmu “Žurnāls seko bērnam”. Mērķis – vecākiem bez maksas nodrošināt atlasītu informāciju. Šobrīd topošajiem un jaunajiem vecākiem 4 reizes gadā iznāk žurnāls “Mammām un Tētiem. Zīdainis”. Šovasar sākam izdot arī žurnālu “Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks”. Ar laiku secīgi plānots arī “Mammām un Tētiem. Skolēns”. Internetā lasi www.mammamuntetiem.lv/zurnals

 

Nereti vecāku ikdienas pavadone ir vainas apziņa, kad šķiet – nepietiek laika, lai katram bērnam varētu veltīt pietiekami daudz uzmanības. Īpaši, ja abi vecāki strādā un viņiem ir vairāki bērni. Profesore Ketija Silva nomierina – ikdienā pietiek ar īsiem brīžiem un vienkāršām lietām, ko darīt kopā, lai mēs bērniem radītu izjūtu, ka viņi ir pamanīti un vērtīgi. Vēl vairāk – pietiek ar pavisam vienkāršām nodarbēm, lai viņos radītu interesi par pasauli, kas vēlākos gados pāraugs interesē mācīties.

Pamats bērna psiholoģiskajai veselībai un priekšstatiem par sevi veidojas agrā bērnībā. Kādas, jūsuprāt, ir biežākās kļūdas, ko pieļauj vecāki, un kas ietekmē bērnu viņa turpmākajā dzīvē?
Manuprāt, visizplatītākā kļūda ir tā, ka vecāki cenšas nopelnīt daudz naudas, lai bērniem pirktu visdažādākās lietas, bet nevelta viņiem savu laiku. Taču tieši kopā pavadītais laiks ir vislielākā vērtība. Bērnam vajag, lai vecāki ar viņu kopā darbojas, nevis rokās iespiež kādu rotaļlietu.
Es pati nāku no piecu bērnu ģimenes un atceros, ka savā desmitajā dzimšanas dienā saviem vecākiem izteicu lūgumu: es vēlos sev tādu dienu, kurā varētu justies kā vienīgais bērns, vēlos, lai visa uzmanība būtu veltīta man.  

Kā jūs izskaidrotu vecākiem, kāpēc šis kopā pavadītais laiks bērnam ir tik svarīgs?
Pavadot laiku ar vecākiem, bērns apgūst dažādas svarīgas dzīvotprasmes, jo mazais cilvēks mācās vērojot. Ja vecāki ir klātesoši, bērns var dzīvot „šeit un tagad” pasaulē, kur viņš uztver dažādas dzīves situācijas. Un vēl klātesoši vecāki bērnā attīsta ārkārtīgi svarīgu personības īpašību – zinātkāri.

žurnāls bērnudārznieks

Tieši par to jums vēlējos vaicāt, jo nereti, kad bērni sasniedz skolas vecumu, gan pedagogi, gan vecāki mēdz sūdzēties: bērnus nekas neinteresē! Tad kā mums pašiem, pieaugušajiem, bērnam piemītošo zinātkāri nenokaut?
Viens no veidiem – regulāri kopā ar bērnu izpētīt dažādas lietas. Piemēram, pēc lietus iziet visiem dārzā un paskatīties, kas ir mainījies: sliekas ir izlīdušas virszemē, puķu ziedlapiņas rotā ūdens lāsītes, ir parādījusies varavīksne. Un šai brīdī svarīgi skaidrot, kāpēc tā notiek.
Vēl labs veids, kas palīdz uzturēt bērnos zinātkāri, ir dažādu darbu darīšana visiem kopā. Gatavojot ēst un tīrot māju, svarīgi pievērst uzmanību lietām, kas ir mums apkārt. Tas neprasa nekādus ieguldījumus! Piemēram, ar metāla karoti var piesist pie katliņa un paklausīties, kāda skaņa veidojas. Tad piesist pie glāzes un atkal paklausīties, kāda skaņa dzirdama šoreiz. Šīs pavisam vienkāršās lietas palīdz bērnam mācīties sadzirdēt pasauli, kas ir visapkārt. Arī tā ir pasaules pētīšana.
Kad mājās no veļas mašīnas jāizņem izmazgātā veļa, bērnam var ļaut sašķirot un kopā salikt vienas krāsas zeķes no viena pāra. Vecākiem tas aizņems par desmit procentiem vairāk laika nekā tad, ja viņi to darītu paši, taču bērna attīstībā un turpmākajā izglītībā tas būs divsimt procentu ieguldījums.

Nereti vecāki, plānojot brīvo laiku, domā, kā nopelnīt naudu, lai brīvdienas pavadītu kādā skaistā un vienlaikus dārgā vietā, bet bērnam tas nav svarīgi. Viņam būtiski, lai šeit un tagad vecāki ar viņu darbotos.

 

Pastāv priekšstats, ka ieguldījums izglītībā ir tas, ka vecāki ļoti laicīgi bērnam māca lasīt un rakstīt. Jūs gluži otrādi – minat ikdienas sīkus darbiņus, ko daudzi, iespējams, pat uzskatītu par zināmu muļķošanos.
Viens no izglītības galvenajiem mērķiem ir iemācīt bērnam fokusēties uz darāmo darbu un to padarīt līdz galam. Tam nav īsti sakara ar matemātiku, valodu vai cita priekšmeta apguvi. Stāsts ir par to, ka, spēlējoties gan agrīnā vecumā, gan vēlāk skolā, bērnam vajadzētu noorientēties un saprast, kas viņam jādara un kas viņam ir nepieciešams, lai darbu pabeigtu. Stāsts ir par koncentrēšanos un spēju fokusēties.
Piemēram, klausoties dažādas skaņas virtuvē vai sēžot pie atvērta loga un cenšoties saklausīt putnus, kaķi, suni, garām braucošu mašīnu vai tramvaju, mazais ir šeit un tagad, viņš mācās koncentrēties un fokusēties uz to, ko dzird.

Ko zaudē tas bērns, kurš pārāk ātri tiek sēdināts pie grāmatām un kuram, iespējams, trūkst laika, lai apskatītu un saklausītu apkārt esošo pasauli?
Bērns, kuram ir šī plašā pieredze mājās, kur ir gan grāmatu lasīšana, gan laiks apkārtējās pasaules pētīšanai, iemācās sevī attīstīt zinātkāri un interesi par to, kas notiek apkārt. Vēlāk skolā viņš mācās tāpēc, ka viņam pašam ir interesanti, nevis tādēļ, lai izpatiktu skolotājiem vai vecākiem.

Tātad zinātkāres attīstīšana veido bērna iekšējo motivāciju mācīties?
Tieši tā. Taču, darbojoties ar savām atvasēm mājās, vecāki rada ne tikai zinātkāri un interesi par dažādām lietām, viņi bērniem iemāca arī dažādas prasmes. Kā jau minēju, bērni mācās, vērojot vecākus. Piemērs no dzīves. Vācijā ir pils, kuru apmeklētāji no iekšpuses var apskatīt līdz pulksten pieciem pēcpusdienā. Bet viena angliski runājoša ģimene ierodas piecpadsmit minūtes pirms tās slēgšanas. Pie kases tēvs tiek informēts, ka biļetes šodien vairs tirgotas netiek. Taču tēvs prom nedodas un biļešu pārdevējam stāsta, ka viņš ar dēliem atbraucis no Anglijas, ka abi puikas ļoti grib redzēt pili. Viņam atbild ar skaidru nē, tas neesot iespējams. Tad tēvs jautā, vai ir iespējams atrast kompromisu, jo līdz pils slēgšanai vēl ir piecpadsmit minūtes. Viņi varētu ieiet tikai uz desmit minūtēm apskatīt iekšpagalmu un nofotografēt pils dārzu. Visbeidzot sargs teica jā. 

Tā vietā, lai vakaros, kamēr vecāki gatavo vakariņas, bērns skatītos animācijas filmas, visiem vajag darboties kopā. Jā, tas aizņems vairāk laika, bet ieguvums būs neatsverams.

Brīdī, kad visa ģimene iegāja pils dārzā, es nodomāju, ka tikko dēli iemācījās ko ļoti vērtīgu. Pirmkārt, tēvs bija ļoti pieklājīgs, pacietīgs, konstruktīvs, viņš parādīja biļešu pārdevējam, ka saprot, ka viņa darba diena tuvojas beigām un viņš ar savu ierašanos to nepārkāps. Otrkārt, tēvs parādīja, kā risināt situācijas, lai panāktu kompromisu un neviena no pusēm nejustos slikti.
Kopsavilkums varētu būt šāds: ļoti svarīgs ir laiks, ko veltām saviem bērniem, lai kopā daudz ko izpētītu un meklētu atbildes uz dažādiem jautājumiem. Tāpat būtisks ir piemērs, kādu saviem bērniem rādām. Un tikai tad seko kopīga skolas lietu darīšana.

skola2030, izglītība

Realitātē pietiekami daudz vecāku darbā pavada daudzas stundas un viņiem īsti nav iespējas strādāt mazāk, jo darba devēji nelabprāt piekrīt, piemēram, pusslodzes darbam. Kā rīkoties vecākiem, ja objektīvi laika, ko pavadīt ar bērniem, darbdienās ir visai maz?
Man ir divas meitas, abas strādā, un abām ir bērni – tātad man šī situācija ir labi zināma. Taču svarīgi ir brīvajos brīžos, piemēram, vakaros, patiešām būt kopā, darboties kopā un notiekošo arī pārrunāt. Tā vietā, lai vakaros, kamēr vecāki gatavo vakariņas, bērns skatītos animācijas filmas, visiem vajag darboties kopā. Jā, tas aizņems vairāk laika, bet ieguvums būs neatsverams.

Ikdienā mēs, pieaugušie, bieži uzvedamies kā diktatori, kas pasaka, cikos bērnam jāceļas, cikos jāiet uz skolu, cikos jābūt mājās. Tai brīdī, kad ļaujam viņam izvēlēties, ko kopā darīsim, mēs beidzot atbildību iedodam arī bērnam.

Arī, gaidot autobusu, ar bērnu kopā var izpētīt zīmes, apspriest, uz kurieni katrs autobuss brauc. Tā vietā, lai sūdzētos, ka autobuss kavē, var skatīties, kas apkārt notiek, pievērst uzmanību dažādām detaļām.
Minēšu vēl vienu manis novērotu piemēru. Ceļa malā policists apstādinājis kādu auto, bet pretējā ielas pusē stāv mamma ar bērnu un to vēro. Kad policists vadītājam lūdz uzrādīt auto vadīšanas apliecību, mamma bērnam skaidro, ka šobrīd policists pārbauda, vai šoferis drīkst sēsties pie stūres. Kad policists atver auto bagāžnieku, mamma bērnam stāsta, ka policists pārbauda, vai vadītājs nepārvadā kaut ko nelegālu vai zagtu. Kad policists kaut ko pieraksta, mamma bērnam skaidro, ka, visticamāk, vadītājs ir pārkāpis ātrumu ierobežojumus un viņam par to būs jāsamaksā sods. Mamma bērnam izskaidro ne tikai katru policista darbību, bet arī notiekošo kopumā: ja šis vadītājs būtu braucis pārāk ātri un kāds uz ceļa būtu izskrējis, viņš visdrīzāk nespētu laikus nobremzēt un kāds bērns vai pieaugušais būtu cietis. Tāpēc policists ir savā īstajā vietā un dara savu labo darbu, uzraugot, lai visi cilvēki ievērotu noteikumus. Mammai šī saruna ar bērnu prasīja tikai dažas minūtes, bet mazajam tas bija ļoti vērtīgi. Par drošības jautājumiem bērniem stāsta arī skolā, bet tas nav tik efektīvi, jo blakus nav dzīvā piemēra, ko viņi vienlaikus var novērot, kā tas bija minētajā gadījumā.

Vai jums ir arī kāds ieteikums vecākiem, kuriem bērni ir jau paaugušies un kuri atskatoties sev pārmet, ka nav pietiekami ar bērniem pavadījuši laiku, nav pietiekami daudz runājuši un kopā pētījuši pasauli?
Nekas nav par vēlu arī pusaudžu vecumā! Ja agrāk vecākiem nepietika laika vai trūka zināšanu, tas netraucē šodien rīkoties citādi.
Vēl viens ieteikums. Ļoti svarīgi ir saprast, ko vēlas bērni, un tad viņus interesējošās aktivitātes piedāvāt darīt kopā. Piemēram, mana vecākā mazmeita ļoti gribēja kopā ar mani lasīt dažādas grāmatas, tas bija ļoti jauki, mēs bieži to kopā darījām. Savukārt mazdēlam nepavisam nepatika lasīt, viņš savukārt vēlējās spēlēties ar lego. Lai gan man nebija tādas pat vēlmes, ar laiku es sevī šo interesi attīstīju, lai mēs darbotos kopā.
Vecākiem jāvēro savs bērns un jāmeklē tie pavedieni, kas viņu atvasi interesē. Jo bērni, kuriem būs savas padziļinātas intereses, šajā lietā būs patstāvīgi un par sevi pārliecināti.
Ikdienā mēs, pieaugušie, bieži uzvedamies kā diktatori, kas pasaka, cikos bērnam jāceļas, cikos jāiet uz skolu, cikos jābūt mājās. Tai brīdī, kad ļaujam viņam izvēlēties, ko kopā darīsim, mēs beidzot atbildību iedodam arī mazajam. Un tas ir tikai godīgi.

Jebkurā vecumā viena no mācīšanās neatņemamām sastāvdaļām ir kļūdīšanās. Taču pieaugušie bērnam nereti liek justies slikti par viņa pieļautajām kļūdām. Kā mums vajadzētu attiekties pret kļūdīšanos?
Arī šajā gadījumā ļoti svarīgs ir vecāku piemērs, jo kļūdās arī māte un tēvs, savukārt bērni redz, kā viņi savstarpēji tiek ar to galā: piedod viens otram šīs kļūdas vai arī par tām taisa lielu brēku.
No savas pieredzes atceros situāciju, kad kopā ar ģimeni braucām ceļojumā: es skatījos kartē un teicu, kur jānogriežas, bet brīdī, kad kļūdījos, vīrs uz mani kliedza. Tas nebija labs piemērs bērniem: es ļoti centos, bet otrs to nenovērtēja.

Nekas nav par vēlu arī pusaudžu vecumā! Ja agrāk vecākiem nepietika laika vai trūka zināšanu, tas netraucē šodien rīkoties citādi.

Bērniem ir jāzina, ka kļūdīties ir normāli, izņemot gadījumus, kad runa ir par drošības neievērošanu, jo tās parasti ir kļūdas ar smagām sekām. Piemēram, braukt ar velosipēdu, neuzliekot galvā ķiveri, ir liela drošības kļūda.
Citos gadījumos, kad bērns ir kļūdījies, svarīgi viņu iedrošināt. Vislabāk to var izdarīt, bērnam palīdzot justies par kaut ko gandarītam. Piemēram, iedot izpildīt vieglāku uzdevumu, lai viņā rastos izjūta: šo es varu izdarīt, tāpēc man būs spēks ķerties klāt arī kaut kam sarežģītākam.
Patstāvību, vēlmi darboties pašiem vajadzētu veicināt arī ar ikdienas darbiņu uzticēšanu bērniem. Tāpēc labi veidot drošu vidi, kurā bērns var daudz ko izmēģināt un saņemt atzinību. Labi, ja bērns tiek iesaistīts mājas darbos, piemēram, grābj lapas, pļauj zāli, jo tas iedod izjūtu, ka viņš ir par kaut ko atbildīgs, ka vecāki viņam uzticas, ka viņš ir līdzvērtīgs ģimenes loceklis. Salīdzinot ar to, kā bērni auga pirms simts gadiem, šobrīd viņiem ir daudz mazāk zināšanu par saimniekošanu, šīs zināšanas daudz mazākā mērā tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Bet tieši tāpēc ir tik svarīgi ikdienas lietas darīt kopā, piemēram, gatavot vakariņas. Jo mācīšanās vispirms notiek darbībā, faktiski visa ģimenes dzīve norit darbībā.

Bērni mācās gan ģimenē, gan skolā. Saistībā ar gaidāmo izglītības reformu sabiedrībā ir visai plašas diskusijas. Tāpēc vēlētos uzzināt jūsu viedokli: kāda, jūsuprāt, ir ideālā skola trīs aspektos – vide, emocionālais klimats un mācību metodes?
Šobrīd visā Eiropā notiek izglītības sistēmas standartu pārrakstīšana, un it visur parādās termins „caurviju prasmes”. Tomēr gribu uzsvērt, ka caurviju prasmes nav nekas jauns. Skolēni arī pirms piecdesmit gadiem tās ir attīstījuši, tikai pašlaik tās ir izceltas saulītē un nedaudz citādi definētas. Es atbalstu to, ka liela uzmanība tiek pievērsta caurviju jeb vispārīgajām prasmēm, jo tās sagatavos bērnus nākotnei, kuru šodien paredzēt mums ir ļoti grūti.
Kad bērniem ir 7, 8 un 9 gadi, ir tikai normāli, ka apkārtējie vairs negaida, ka viņi visu laiku tikai spēlēsies. Apkārtējie sagaida, ka bērni tiks iesaistīti intelektuāli saistošās un izaicinošās situācijās.

Bērniem vajag izkustēties, piemēram, desmit minūtes izskriet laukā, svaigā gaisā. Tas būtu normāli, ja šādas aktīvās atpūtas pauzes būtu no rīta, pusdienlaikā un arī pēcpusdienā. Skolām šie aktīvie izspēlēšanās starpbrīži būtu jānodrošina.

Ap Ziemassvētku laiku apciemoju kādu skolu, kur bērniem notika diskusija par tēmu – vai dažādus dzīvniekus var turēt zooloģiskajā dārzā. Daļa atbildēja: jā, jo dzīve zooloģiskajā dārzā dzīvniekus pasargā no viņu dabiskajiem ienaidniekiem un izmiršanas, turklāt kāds vienmēr parūpēsies, lai viņiem būtu ēdiens. Bet citi uzsvēra, ka savvaļas dzīvnieku iespundēt būrītī ir nežēlīgi. Pēc diskusijas dalībnieki par šo tēmu uzrakstīja vēstuli, ko nosūtīja saviem vecākiem. Šis piemērs rāda, ka mācību process nav spēle – bērni strādāja pie jautājuma, kas viņiem bija interesants, viņi izmantoja dažādas savas zināšanas un prasmes, un vienlaikus viņiem bija nepieciešams prast savu viedokli arī pamatot. Savukārt, rakstot vēstuli, skolēniem bija jāievēro arī pareizrakstība un interpunkcija. Šādi skolas mācību procesā tiek veicinātas caurviju prasmes, kas bērniem noderēs dažādās dzīves situācijās, piemēram, kā pamatot savu viedokli, un vienlaikus viņi viena uzdevuma veikšanai izmanto zināšanas, kas iegūtas dažādu mācību priekšmetu apguvē.
Manuprāt, fiziskā vide skolā ir vismazsvarīgākā, bet vissvarīgākā – intelektuālā atmosfēra.

Latvijā daudzās skolās maziem bērniem mācību stundu starpbrīžos nav iespējas kārtīgi izkustēties, izskraidīties. Tas taču arī ir svarīgi, lai varētu pilnvērtīgi stundu laikā nodoties mācību procesam.
Piekrītu, ka bērniem vajag izkustēties, piemēram, desmit minūtes izskriet laukā, svaigā gaisā. Tas būtu normāli, ja šādas aktīvās atpūtas pauzes būtu no rīta, pusdienlaikā un arī pēcpusdienā. Skolām šie aktīvie izspēlēšanās starpbrīži būtu jānodrošina.
Ja Latvijā tā nav, visticamāk, runa ir par finanšu trūkumu. Par to būtu svarīgi runāt – ka nepieciešams piesaistīt finanšu līdzekļus, lai skolās būtu cilvēki, kas var bērnus pieskatīt stundu garākajos starpbrīžos un skolēni varētu brīvi izkustēties.  

 

Ketija Silva viesojās Latvijā pēc VISC projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā” (Skola2030) uzaicinājuma un ar British Council pārstāvniecības Latvijā atbalstu.

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk