Brāļu un māsu nozīme cilvēka attīstībā

Tiek lēsts, ka teju 90 % pasaules iedzīvotāju ir vismaz viena māsa vai brālis [5]. Neapšaubāma ir vecāku ietekme cilvēka attīstībā, taču personības veidošanos un tās dažādās šķautnes ietekmē arī māsas un brāļi jeb siblingi – dzīves līdzgaitnieki, ar kuriem nereti tiek pavadīts vairāk laika nekā ar vecākiem.

Agija Tomme

12.01.2024 07:28

FOTO:

Brāļi un māsas ir kā supervaroņu komanda Holivudas filmās.

Lai arī bērnības atmiņu ainas bieži izraibina cīkstiņi brāļu un māsu starpā, gan klīniskā pieredze, gan pētījumu bāze izgaismo kuplāku ģimeņu pozitīvo ietekmi uz bērna emocionālo, kognitīvo un sociālo attīstību.

Tomēr bērnu ķildas, lai arī par vienkāršām, ikdienišķām lietām, savā būtībā slēpj vēlmi pēc nedalītas vecāku uzmanības un mīlestības. Ja greizsirdība kļūst pārmērīga, tā var pāraugt brāļu un māsu bulinga uzvedībā. Tā ir siblingu agresīva uzvedība, kas ietver pārmērīgu spēka izrādīšanu, atkārtojas un rada distresu vai ļaunumu brālim vai māsai, pret kuru tā ir vērsta.

Tātad tas nav konflikts par to, kurš sēdēs mašīnā pie loga, bet ilgstoša, smacējoša varas izrādīšana bez konstruktīva dialoga. Svarīgi šādu nesamērīgu spēkošanos un dinamikas pārmaiņu pamanīt laikus, jo bulings ģimenē pakļauj bulingam ārpus tās, kā arī vardarbība ģimenē paaugstina depresijas un paškaitējuma risku vēlākos gados [1].

Kognitīvā attīstība – atbalsts prātam

Siblingu attiecības ir unikālas, jo tās ietver dažādus mijiedarbības aspektus. Bērni attēlo vecāku attiecību modeļus, spēlējot spēles, piemēram, “ģimenes”, kur brāļiem un māsām tiek piešķirtas dažādas aprūpētāju lomas. Kā arī bērni veido oriģinālas un neatkārtojamas savstarpējās attiecības. Tāpat māsas un brāļi cīnās par lomām ģimenē, un laiks, ko bērni savā starpā pavada kopā, bieži pārsniedz laiku, ko viņi pavada ar vecākiem [2].

Siblingi ir būtiski ne tikai māsu un brāļu savstarpējā, bieži spraigā mijiedarbībā, bet tas arī palīdz vērot, piemēram, lielās māsas komunikāciju ar vecākiem – kāda attieksme tiek apbalvota, bet kāda ierobežota.

Ģimenes bērnu savstarpēja mijiedarbība ir kā ģenerālmēģinājums dažādām dzīves situācijām, un tā bagātina kognitīvās spējas – domāšanu, valodas attīstību, problēmu risināšanas kompetences un prasmi domāt perspektīvā.

Greizsirdība, konkurence, dusmas un strīdi

Alfrēds Adlers, individuālpsiholoģijas pamatlicējs, jau 20. gadsimta pirmajā pusē uzskatīja, ka personības attīstības galveno lomu ieņem brāļu un māsu attiecību dinamika. Viņš uzsvēra, lai mazinātu sāncensību, siblingi neapzināti attīsta dažādas rakstura īpašības, pārvirzās uz atšķirīgām sfērām un nododas katrs saviem talantiem [3].

Piemēram, sākotnēji divi līdzīga vecuma brāļi pievēršas futbolam, ar laiku viens no brāļiem tiek uzņemts augstākā līgā, bet otrs drīz vien nolemj futbolu aizstāt ar basketbolu. Nodarbojoties ar atšķirīgiem sporta veidiem, brāļi gan var īstenot sadarbību, agresivitāti, konkurenci, ko piedāvā sports, gan arī nekonkurēt savā starpā.

Iespējams, izdevīgāk, ja bērni ir atšķirīgākos vecumos – tad katrs var apmeklēt savas vecuma grupas pulciņus, kur tiek izvirzīti individualizēti mērķi, piemēram, vienai māsai tēlniecības pulciņā jāuzmeistaro māla vāzīte, bet otrai – jāizgrebj no koka statuja. Šāda diferenciācija vismaz daļēji pasargā no pārmērīgas skaudības un greizsirdības.

Interesanti

Interesantus rezultātus parāda arī pētījumi. Apskatot ap 30 000 itāļu studentu, atklāts – ģimenēs, kurās ir gan brāļi, gan māsas, parādās stereotipiskākas, ar dzimumu saistītas universitātes programmu izvēles, it īpaši brāļu starpā. Jeb vīrieši biežāk izvēlas, piemēram, ekonomiku/biznesu, medicīnu, inženieriju, bet sievietes – humanitārās zinātnes. Savukārt ģimenēs, kurās ir tikai brāļi vai tikai māsas, profesijas izvēles ir plašākas un retāk bāzētas stereotipiskās dzimumu lomās [4].

Skolas izvēli gan drīzāk diktēs pirmā bērna dzimums un spējas, pārējos bērnus pielāgojot pirmdzimtā skolai, aktivitātēm un talantiem, jo skaidrs, ka ne vienmēr ir iespēja atvases izvadāt uz dažādām skolām, pulciņiem un interešu grupiņām, tāpēc izdevīgāk ir ļaut bērniem iejusties sliedēs, ko iegājis pirmais bērns.

Droša piesaiste

Māsu un brāļu attiecības ir piesaistes attiecības. Droša piesaiste brāļu un māsu starpā liek pamatus bērna iekšējai stabilai izjūtai par drošu pasauli. Tā, līdzīgi kā droša piesaiste vecākiem, pasargā ārēju pārmaiņu rezultātā, kā arī būvē ilgnoturīgu, pozitīvu sevis un ārējās pasaules tēlu jeb pārliecību: “pasaule ir droša vieta, es te varu justies mierīgi”.

Turklāt, ja starp siblingiem valda atbalstošas attiecības, šādi bērni un pusaudži retāk sūdzas par depresīviem simptomiem pat pēc traumatiskiem dzīves notikumiem [5].

Savukārt bērni, kuriem veidojas nedroša māsu un brāļu piesaiste, var uzskatīt, ka nav pelnījuši mīlestību, kas pakļauj trauksmei un depresijas riskam. Šādi bērni mēdz uztvert pasauli kā negatīvu, nedrošu, neuzticamu, un tas palielina agresīvas un delinkventas uzvedības iespējamību un apreibinošu vielu lietošanu [5].

Reklāma

Valodas, emocionālā un sociālā attīstība

Brāļu un māsu strīdi palīdz attīstīt arī emocionālu izpratni un pārliecināšanas spējas, kas turklāt tiek pārnestas uz attiecībām ārpus ģimenes – vēlāku sociālu kompetenci skolas un klasesbiedru vidē.

Pusaudža gados siblingi veicina iekļaušanos sociumā, empātijas spēju un pat akadēmiskus sasniegumus [3], kas saistīts gan ar vēlmi konkurēt un pārspēt, gan vēlmi līdzināties un iedvesmoties no vecākā brāļa vai māsas.

Bilingvālās ģimenēs vecāki brāļi un māsas pozitīvi ietekmē jaunāko bērnu valodas attīstību [6], un attīstošs izaicinājums ir arī vecākajiem bērniem atrast veidu, kā spēlēties ar jaunākajiem, ieinteresēties viņu aktivitātēs un iedvesmot spēlēties līmenī, kas aktuālāks vecākajiem.

Turklāt brāļu un māsu klātbūtne ir kā amortizators nelabvēlīgiem dzīves notikumiem – siblingi kļūst par nozīmīgu emocionālu atbalstu un var pabalstīt dažādos dzīves notikumos, piemēram, ja ir sarežģītas attiecības ar vienaudžiem pusaudža gados vai pasargāt pieauguša cilvēka vecumā, ja māsai vai brālim ir krīze savās partnerattiecībās [1].

Brāļi un māsas ir kā supervaroņu komanda Holivudas filmās – ar iekšējām nesaskaņām, savu individualitāti, mērķiem, ambīcijām, taču, apvienojot spēkus un mācoties citam no cita, šī brigāde kļūst par superkomandu un veic varoņdarbus, kas satuvina un – kā kino – glābj pasauli. Piemēram, mājās brālis ar māsu ķildojas, bet skolā lielā māsa brāli aizstāv pret pāridarītājiem.

Vecāki, kas mācās no saviem bērniem

Protams, arī bērni ietekmē vecākošanu. Vecāki ir efektīvāki, mazāk iesaistās konfliktos un izrāda vairāk siltuma ar otro bērnu. Šķiet, tā ir universāla pieredze – pirmā bērna aprūpe sagādā lielāku trauksmi, neziņu un apjukumu, salīdzinot ar katru nākamo bērnu, un to, protams, izjūt arī brāļi un māsas.

Tomēr pētījumi parāda arī monētas otru pusi – brāļu un māsu ilgstoši bērnības konflikti tiek asociēti ar grūtībām skolā, bulingu un vielu atkarībām [3].

Tādā gadījumā jāizsver vecāku kā mediatoru loma – ja pārsvarā vecākiem tiek ieteikts bērnu konfliktos iesaistīties pēc iespējas mazāk, tad, ja strīdi samilzt un bērnu starpā nav atrisināmi, vecāki var būt vidutāji – neitrāla, droša un nevērtējoša klātbūtne. Vēlams bērnus uz mirkli nošķirt, sevišķu vērību nepievēršot tam, kurš ir vainīgais, un beigās meklēt kopsaucēju. Piemēram, ja abas māsas vēlas spēlēties ar vienu mantiņu, varbūt ir kāda aktivitāte, kurā māsas var spēlēties ar šo mantiņu kopā.

Britu karaļnams un brāļu naids. Kad iejaukties?

Lielbritānijas karaļa Čārlza III un princeses Diānas dēls princis Harijs grāmatā “Liekais” pauž, ka viņa brālis princis Viljams, abiem mācoties vienā skolā, ir vēlējies, lai brāļi viens otru pēc iespējas ignorētu, un nav devies mazo brāli aizstāvēt. Var tikai fantazēt, kāda bijusi abu brāļu savstarpējā dinamika karaļnama aizkulisēs un ģimenes patvērumā, kur viens no brāļiem ir topošais karalis, taču situācijas, kur ir krasi atšķirīgas prasības pret bērniem, ir visnotaļ sarežģītas.

Kāds nu jau pieaugušais varētu atcerēties aptuveni tā: “Kad es gāju sagatavošanā, man no rītiem vajadzēja pašai ģērbties un paēst, bet mazo māsu, ar kuru mums bija divu gadu starpība, ģērba, baroja un sakārtoja somu viņas vietā. Tas bija netaisnīgi un sāpīgi.” Vecāku atšķirīgā attieksme iespaido siblingu attieksmi pret sevi. Ja attieksme ir sevišķi mainīga no bērna uz bērnu, tad tam bērnam, kurš saņēmis negatīvāku attieksmi, būs grūtāka adaptācija un spējas veidot sociālas saites [3].

Pētnieki uzskata, ka siblingu greizsirdība ir universāla pieredze, kas raksturīga visās kultūrās un sociālos slāņos [1], un sākotnēji tā parādās kā neizturama vecākā bērna frustrācija par aprūpes mazināšanos, ģimenē ienākot otrajam bērnam. Pat tad, ja vecāki aprūpi pārdala pēc iespējas vienlīdzīgi un pievērš uzmanību vecākajam bērnam, tāpat uzmanība mazinās, un šis izmisums vēlāk transformējas sarežģītajās greizsirdības jūtās. Tomēr šī grūtā situācija ir arī nozīmīgs resurss, jo tā vienlīdz ir iespēja agrīni saskarties ar šādām emocijām ģimenes aizsegā, kur jūtīgi vecāki var palīdzēt izstrādāt radušās sajūtas – uztvert tās ar pietāti, empātiski, cieņpilni un gana nopietni.

Atsauces