6 attieksmes kļūdas, kas bērnības strīdus starp brāļiem un māsām pārvērš naidā uz mūžu

Viens no vecāku uztraukuma iemesliem, klausoties, cik kaismīgi un dusmīgi strīdas bērni, ir bažas, ka izaugot viņu attiecības paliks tikpat saspringtas un naidīgas.

FOTO: Pexels.com

Lai kādi būtu konfliktu ārējie iemesli, būtībā tie ir strīdi par vecāku uzmanību, ģimenes resursiem, telpu, labvēlīgākiem nosacījumiem.

Psihoterapeits Artūrs Miksons nosauc lielākos klupšanas akmeņus vecāku rīcībā, kas tiešām var raisīt dziļu savstarpēju naidu, kas var saglabāties arī jau pieaugušu brāļu un māsu starpā.
 

Salīdzināšana

Bērnus nedrīkst savā starpā salīdzināt, norādot, ka kāds ir veiksmīgāks, sportiskāks, izpalīdzīgāks, labāks vai paklausīgāks par otru bērnu. Šāda salīdzināšana noved pie tā, ka citādi veselīgai konkurencei uzslāņojas sacenšanās par vecāku mīlestību. Izaugot strīdu vairs nebūs, bet paliks naids, skaudība un aizvainojums gan pret vecākiem, gan pret to, ar ko tika salīdzināts.
 

Bērnu dalīšana

 Biežāk tā notiek šķirtās ģimenēs, bet arī pilnās ģimenēs ir novērota situācija, kurā bērnus dala – kurš ir mīļāks vienam vai otram vecākam.


Bērnu iesaistīšana vecāku strīdos 

Ja ģimenē ir strīdi vecāku starpā, kuru risināšanā iesaista bērnus, izmantojot viņus par ziņu nodevējiem, vēstniekiem, starpniekiem, vienlaikus veidojot alianses pret kādu ģimenes locekli. Piemēram, mamma ar meitu izveido aliansi pret ģimenes vīriešiem “Mēs ar tevi, meitiņ...”, vai vīrs, konfliktējot ar sievu, apvienojas ar kādu no ģimenes bērniem “vienā frontē”.


Spiežot piekāpties

 Liekot vienam bērnam ievērojami biežāk piekāpties otram, jo kāds ir jaunāks, slimāks, izredzētāks vai ir “vājais” dzimums. “Brāli, nu piekāpies taču māsiņai” vai “Netrokšņo! Tavam brālim rīt ir nozīmīgs mačs, viņam jāatpūšas!”. 

 

Reklāma
Reklāma

“Etiķešu” piekarināšana

Tieši vai netieši kādam bērnam piedēvējot īpašības “gudrais”, “mežonīgais”, “vienmēr neapmierinātais”. Tas liek otram bērnam justies nevērtīgākam vai labākam, pastiprinot konkurenci savā starpā.


“Upura” un “agresora” lomu iedalīšana

Nespējot izšķirt strīdu, bērni vēršas pie vecākiem, kas liek nokļūt tādā kā izmeklētāja un tiesneša lomā. Nevajadzētu sākt ar to, ka tiek noskaidrot, kurš ir “upuris” un kurš “agresors”. Tādā veidā tiek sūtīts skaidrs signāls, ka esat vājākā pusē, un ne vienmēr tas ir objektīvi.



Neaizmirsti, ka tu esi pieaugušais!

Tas nozīmē spēju savaldīties un no bērnu radītās problēmas neradīt vēl lielāku problēmu visiem ģimenes locekļiem. Netaisi drāmu, jo bērni var pārņemt vecāku reakcijas un sākas sniega pikas efekts – bērnu strīds pāraug ģimenes drāmā.

Bērnu strīdi ģimenē ir skaļi un var būt ļoti nežēlīgi, bet viss mainās, kad vienam vai otram tiek nodarīts pāri. Ir tāds joks “manu brāli nedrīkst sist neviens, izņemot mani”. Iejaucoties strīdā, vecāku uzdevums ir nevis izlemt, kuram ir lielāka taisnība un kurš vainīgāks, bet gan pārrunāt, ar ko tieši abas konfliktējošās puses netiek galā.

Lai kādi būtu konfliktu ārējie iemesli, būtībā tie ir strīdi par vecāku uzmanību, ģimenes resursiem, telpu, labvēlīgākiem nosacījumiem.