Maltīte kopā ar telefonu. Kāpēc noteikti ne

“Ekrānu izmantošana ēšanas laikā bērniem līdz 24 mēnešu vecumam līdz šim nav pētīta gandrīz nemaz. Taču aptaujas “Mazulis un ekrānierīces” dati, ko 2022. gada nogalē veica vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”, liecina, ka šobrīd vecāki sāk izmantot šādu ēdināšanas paņēmienu arī bērniem, kas jaunāki par diviem gadiem,” stāsta izglītības psiholoģe un minētā pētījuma līdzautore Sabīne Bērziņa. Tāpēc uztura speciāliste Guna Bīlande aicina: “Turiet tālruņus prom no virtuves ēdienreižu laikā! Pie viena atceroties, ka noteikumi attiecas uz visiem ģimenes locekļiem – arī vecākiem. Nekādas sērfošanas internetā vai steidzamas e-pasta izlasīšanas vai nosūtīšanas ēdienreizes laikā! Ir svarīga ne tikai fiziska kopā būšana ar ģimeni, bet arī mijiedarbība.” 
 

Vecākiem, kuri mazulim mēdz ēdienreizes laikā dod viedierīces, būtu sev jāatbild uz jautājumu: ko tieši ar šādu rīcību mēģinu panākt? Aptaujas dati liecina, ka visbiežāk ēdināšana pie ekrāna saistīta ar:

1. uzspiestu/kontrolējošu ēdināšanu (spiež apēst konkrētu daudzumu, konkrētu veselīgu pārtikas produktu),
2. ēdināšanas noteikumiem ģimenē (piemēram, drīkst tikai konkrēta veida veselīgos našķus, nedrīkst veikalā nopērkamos saldumus).

“Telefonu dodam, lai panāktu, ka bērns paēd”

Aptaujas datos par to, kāpēc vecāki izmanto ekrānus saviem mazuļiem, tika minēti šādi piemēri:

• “Lai novērstu bērna uzmanību no ēdiena un panāktu, ka bērns paēd”
• “Lai panāktu, ka apēd vairāk“
• “Lai panāktu, ka bērns ēd konkrētu apjomu”
• “Lai panāktu, ka bērns ēd kaut ko veselīgu”

Vecāku ēdināšanas uzvedība “spiest ēst” nevienam neizklausās patīkami – īpaši, ja pašiem bērnībā ir spiests ēst, tad, visticamāk, ir piedzīvotas arī dažādas nepatīkamas emocijas, piemēram, bailes, vaina, riebums. “Es pati atceros, kā bērnībā obligāti bija jāēd vārīti burkāni, un es tos noriju, aizspiežot degunu, norijot vienā veselā, nemaz nesakošļājot,” pieredzē dalās psiholoģe Sabīne Bērziņa. “Taču, skatoties no vecāku perspektīvas, šādu uzvedību var saprast – vecāki tā rīkojas, jo vēlas panākt veselīgus ēšanas paradumus saviem bērniem, vai vienkārši vēlas panākt, ka bērns ir paēdis. Nodoms ir labs, taču kopumā spiešana nepanāks vēlamo efektu.” 
 

Ēdiena spiešana un ēdienkartes kontrolēšana

Bērna ēšanas procesā katram ir savs uzdevums. Vecāka uzdevums ir piedāvāt bērnam veselīgu, pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu pietiekamā daudzumā, pietiekami bieži (mazas ēdienreizes piecas vai sešas reizes dienā), nodrošināt iespēju bērnam regulāri piekļūt dzeramajam ūdenim un nodrošināt, lai ēšanas laiks ir patīkams, bez piespiešanas un negatīvām emocijām. Bērna uzdevums savukārt ir ēst tik daudz, cik pats vēlas, un izvēlēties, ko viņš no piedāvātā ēdiena grib ēst. Ja šāda ir vecāka un bērna sadarbība, bērni turpina ēst vairāk intuitīvi – tad, kad pašiem patiešām gribas, un apstāties tad, kad vēders ir pilns nevis šķīvis ir tukšs.

Esošie pētījumi rāda, ka spiešana ēst ir saistīta ar mazāku bērna ķermeņa masas indeksu – tiem vecākiem, kuru bērni ir svarā vieglāki vai, vecākuprāt, pārāk kārni, palielinās trauksme par bērna ēšanu, un tas veicina spiedienu ēst – lai bērns apēstu konkrētu daudzumu, konkrētu ēdienu. Tāpat saistība norāda, ka gadījumā, ja bērns ir ticis spiests kaut ko konkrētu apēst, viņam rodas negatīvas asociācijas ar šo ēdienu, šo ēšanas pieredzi. 

Dažkārt tie bērni, kuriem uzspiež ēst, sāk rīstīties, jo ēdienreize kļuvusi par situāciju, kurā ir daudz stresa. 

Ja bērnam ir bijušas kādas negatīvas pieredzes saistībā ar ēdienu, piemēram, piespiedu ēdināšana vai vecāku intensīvas negatīvas emociju reakcijas, tas lielā mērā var pastiprināt bērna izvairīgu ēšanu. 

Tādējādi patiešām bērns labprātāk izvairās no ēšanas un krītas svarā. “Izmēģinot piedāvāt kādu jaunu ēdienu, pavisam normāli, ka mazulis saviebj seju riebumā – tas nav saistīts ar to, ka ēdiens ir negaršīgs, bet gan ar to, ka tas ir kaut kas jauns tekstūras, garšas un smaržas ziņā,” skaidro Sabīne Bērziņa.
 

Zināšanai! 

Vecākiem, kuri uztraucas, ka bērnam negaršo ēdiens:

• Bērnam nepieciešamas vairākas reizes, līdz pat 20 reizēm, lai viņi kādu ēdienu spētu pieņemt (nevis, lai tas viņiem garšotu).

Vecākiem, kuri uztraucas, ka bērns ēd par maz:

• Bērni ēd daudz labāk/atbilstošāk savām vajadzībām, ja viņiem ļauj ēst lēnāk, ļauj izprast, ko nozīmē izsalkums un sāta sajūta, ļauj izlaist ēdienreizi.

Spiediens ēst bieži iet roku rokā ar ēšanas kontroli, t.i., vecāks ierobežo tāda ēdiena patēriņu, kurš šķiet nevēlams. No vienas puses, vecākam var būt vēlme spiest ēst kaut ko veselīgu un vienlaikus vēlme aizliegt ēst, piemēram, konkrētus našķus. Pētījumi rāda, ka kontrolējoša/ierobežojoša uzvedība ir saistīta ar paaugstinātu bērna ķermeņa masas indeksu. Saistība šajā gadījumā ir tāda, ka izmērā būdīgāku bērnu vecāki viņa ēdienkarti kontrolē biežāk, savukārt no bērna perspektīvas, ja viņam kaut ko aizliedz, tātad tieši tas ir “pats labums” (šis gan attiecas uz lielākiem bērniem, ne gluži bērniem līdz divu gadu vecumam). 

Vai tiešām ekrāns + ēšana vienmēr ir slikti?

Atsevišķos gadījumos ēšana, izmantojot ekrānu, pat var būt palīdzoša, piemēram, autiskā spektra traucējumu gadījumā, kad bērns ēd, piemēram, tikai plikus makaronus katrā ēdienreizē un nevēlas pagaršot neko citu – tad ekrāns ir glābiņš, lai iepazīstinātu garšas kārpiņas ar kaut ko jaunu un veidotu jaunas ēdienu asociācijas un nebūtu bērnu ar varu jāspiež ēst kaut ko citu. Taču kopumā ekrāns ēšanas laikā rada vairāk problēmu nekā ieguvumu, piemēram bērna klātneesamība brīdī, kad viņš ēd, traucē sajust sava ķermeņa signālus – izsalkumu un sātu. Ilgtermiņā šāda nepieslēgšanās savam ķermenim ēšanas laikā gan ir saistīta ar virssvaru vēlākā vecumā.  

Cik bērnam ir jāapēd? 

Vienā ēdienreizē var sākt ar šādu porcijas lielumu: 1 ēdamkarote no katras uzturvielu grupas, ņemot vērā, cik bērnam gadu. Piemēram, viengadniekam tā būtu viena ēdamkarote ar ogām (ogļhidrāti), viena ēdamkarote ar pupām (olbaltumvielas) un viena ēdamkarote ar makaroniem ar sieru (ogļhidrāti, olbaltumvielas un tauki). Divgadniekam tās būtu divas ēdamkarotes ar katru uzturvielu grupu, trīsgadniekam trīs utt. Ja bērns pēc šādas porcijas prasa vēl ēst, tad, protams, dodam vēl, jo šīs ir tikai vadlīnijas, lai neiedotu par daudz un vecāki nepārdzīvotu, ka bērns neapēd visu, kas uz šķīvja. Šķīvji parasti ir pārāk lieli un porcijas tādējādi arī. 

Vienkāršs variants, lai apzinātos bērnam nepieciešamo kopējo ēdiena apjomu dienā, ir kā mērvienību izmantot bērna dūrītes lielumu. 

Vienas dienas laikā 1 līdz 3 gadu veciem bērniem kopumā būtu jāapēd: 5 graudaugu porcijas, 5 augļu un dārzeņu porcijas un 2 (vai 3, ja bērns ir veģetārietis) olbaltumvielu saturošas dūrīšu porcijas un 3 piena produktu porcijas. 

Šāda metode palīdz nefokusēties uz konkrētu porcijas lielumu katrā ēdienreizē, jo bērni neēd vienādas porcijas katrā ēdienreizē – porcijas lielums variē no vienas ēdienreizes uz citu.

“Lai bērns nespēlējas ar ēdienu, bet ēd”

Saskaņā ar “Mammamuntetiem.lv” aptauju “Mazulis un ekrānierīces” otrs biežākais iemesls, kāpēc vecāki izvēlas ēdināšanu pie ekrāniem, ir saistīts ar ēšanas noteikumiem vai paradumiem ģimenē:

• “lai panāktu, ka bērns sēž pie galda un ēd, un nedara ko citu, kas viņu interesē”
• “lai bērns nespēlējas ar ēdienu, bet ēd”

Vēl kā iemesls ekrānu lietošanai tika minēts tas, ka, ēdinot bērnu pie ekrāna, pašam vecākam tas ir ātrāk un vieglāk un prasa mazāku piepūli, kas savā ziņā arī veido ēšanas noteikumus.  

“Bērnam būtu jāsēž pie galda mierīgi un jāēd”

Pirmajos dzīves gados bērnam ir dažādi aktivitātes līmeņi un dažādi attīstības lēcieni, taču, ja runā par to, cik ilgi bērnam būtu jāspēj nosēdēt pie vienas aktivitātes, tad jāzina, ka:

• no 8 līdz 15 mēnešu veciem bērna var sagaidīt, ka viņš spēs pievērst uzmanību kādai aktivitātei vismaz vienu (!) minūti. “Uzsvēršu – bērnam līdz 15 mēnešu vecumam jāspēj nosēdēt mierā vienu minūti. Vai bērns var paēst vienā minūtē,” smaidot retoriski vaicā psiholoģe Sabīne Bērziņa.
• no 16 līdz 19 mēnešiem bērnam jāspēj nosēdēt pie strukturētas aktivitātes divas līdz trīs minūtes.

“Ņemot vērā augstāk norādītos datus, viss, kas saistīts ar vecāku gaidām, ka bērns spēs nosēdēt ilgāk par trim minūtēm, mierīgi ēdot, nav saskaņā ar bērna attīstību un bērna vajadzībām. 

Jā, katrs no mums ir redzējis mierīgu bērniņu, kurš spēj ilgi sēdēt un ēst, taču labāk ir pieturēties pie apakšējās normas robežas un priecāties, ja jūsu bērns spēj to izpildīt,” iesaka psiholoģe. “Protams, nosēdinot bērnu pie ekrāna, viņš spēs nosēdēt mierā ilgāk par trim minūtēm, bet te jāatgādina, ka tas nav vecumam atbilstoši un nav skaidri zināms, kādu risku šāda ēdināšana nodara bērnam. Pētījumi ar lielākiem bērniem rāda, ka šāda prakse nāk ar virkni negatīvu seku, no kurām daļa lasāma uztura speciālistes uzskaitītajos četros riskantajos aspektos.”  
 

Ko tad darīt, ja bērns nesēž mierīgi pie galda?

“Visas tālākās atbildes ietvers to, ka vecākam attiecīgi ir jādara vairāk vai citādi. Ja šāda atbilde vecāku sadusmo vai liek bezspēcībā gari nopūsties, tad runa varētu būt par pienācīga atbalsta sistēmas izveidi bērna audzināšanā. Mammām nav jāspēj viss izdarīt vienām. Arī mammām un tētiem nav jāspēj tikt galā ar visu, kas saistīts ar bērnu aprūpi. Bērnu patiešām vislabāk audzināt kopā ar vairākiem pieaugušajiem – tie var būt vecvecāki, aukles, citi radinieki, draugi. Mūsu kā vecāku uzdevums ir meklēt palīgus, ar kuriem kopā audzināsim savus bērnus, jo vieniem pašiem to izdarīt labi ir ļoti grūti. It īpaši, runājot par mazuļiem līdz 24 mēnešu vecumam,” iesaka Sabīne Bērziņa.

• Negaidi, ka bērns sēdēs pie galda vienkārši tāpat. Tāpat vien mazulis var nosēdēt maksimums trīs minūtes. Ja vēlamies ilgāku sēdēšanu pie galda, ir jāpiedāvā kaut kāda veida “izklaide” – kaut kas, ar ko bērns sevi varēs nodarbināt nākamās minūtes. Maziem bērniem īpaši patīk kaut ko pārliet no viena trauka otrā vai ņemt ar pirkstiem. Var piedāvāt ēdienus mazos mērtrauciņos, lai ir iespēja ieliet vai pārbērt – šāda aktivitāte var paildzināt bērna sēdēšanu pie galda (protams, bonusā nāk sava deva šmuces).
• Negaidi, ka bērns pie galda nespēlēsies, jo tieši caur spēli bērns kā mazs zinātnieks iepazīst pasauli. Piemēram, metot zemē dažādus ēdienus, viņš klausās, kāda katram ir skaņa. Mazais skatās, kur pazūd lietas no galda. Tāpat ēdiena izzināšana notiek caur visām maņām – caur pieskārienu (izspiežot kartupeli caur pirkstiem); bērns iepazīst ēdienu ar redzi un dzirdi (kā ūdens glāzē šļakstās un skan). Protams, ne visiem vecākiem patīk šī “ķēpāšanās ar ēdienu”, tomēr var sev atgādināt, ka tie bērni, kuriem ļauj “spēlēties” ar ēdienu, kopsummā ēd labāk nekā tie, kurus spiež ēst.

• Iedomājies sevi bērna vietā – ja tev pie sejas piestumtu karoti ar līdz šim neredzētu ēdienu, piemēram, zilganmelnu pļuru. Vai tu taisītu muti vaļā un ēstu? Visticamāk, vispirms gribētos uz šo piedāvājumu kādu brīdi paskatīties, to pasmaržot, varbūt ar pirkstu nedaudz pabakstot, lai saprastu, kas tas ir. Varbūt gribētu pielikt mēles galu, lai sajustu garšu. Tieši tāpat jūtas bērns, vienīgi viņam vēl nav izveidojusies plaša ēdienu atmiņa un viņš nevar pateikt, ka zilganmelnā pļura ir melleņu ievārījums. Līdz ar to ēdienu pētīšana dažādos veidos ir visai ieteicama un normāla bērna attīstības daļa.
• Iesaisti mazuli galda klāšanā! Lai paildzinātu bērnu spēju nosēdēt pie galda, iesaisti viņi darbos, kas saistīti ar galda uzklāšanu. Jā, arī bērni līdz divu gadu vecumam labprāt piedalās galda klāšanā!
• Vai bērnam ir augumam atbilstošs krēsls? Bērna gurniem, ceļgaliem un kājām jābūt 90 grādu leņķī, un, ja bērnam nav kur atbalstīt kājas, viņš spirināsies, ļodzīsies, un būs grūti jebko darīt ar savu sīko motoriku, tostarp pašam ēst.

4 riskanti aspekti 

“Ēdot pie ekrāna, iespējamas divas galējības – vai nu bērns ir tiktāl iegrimis ekrānā, ka šķūrē ēdamo mutē, nejūtot sātu, vai arī ekrānā redzamais tik ļoti aizrauj, ka ēšana nemaz nav prātā. Bērniem nebūtu jāmācās ēst, sekojot ārējiem stimuliem, kas novērš viņu uzmanību, piemēram, video vai multfilmām ekrānierīcē. Ja bērns cīnās ar nepietiekamu ēšanu vai pārēšanos, tas var būt saistīts ar viņa uzmanības novēršanu ēšanas laikā,” brīdina uztura speciāliste Guna Bīlande un nosauc četrus nopietnus riskus.

1. Bez ekrānierīces paēst vairs nav iespējams
   Ja ekrānierīces bērnam ēšanas laikā tiek piedāvātas no agras bērnības, tas var kļūt par grūti maināmu ieradumu, un bērns ne brokastīs, ne pusdienās, ne vakariņās un pat ne uzkodu laikā nevar paēst bez skatīšanās ekrānā.
2. Mazāk sakošļāts ēdiens
   Ja ēšana notiek, lietojot ekrānierīci, galvenais bērna fokuss ir uz to un nevis uz ēdienu. Tas rada risku, ka ēdiens netiks sakošļāts pietiekami. Savukārt ēdiena nepietiekama sakošļāšana var radīt gremošanas sistēmas problēmas (spiedoša sajūta, diskomforts), jo ķermenis var nespēt saražot tik daudz enzīmu, lai pilnībā sašķeltu apēsto. Tāpat jāatceras, ka nesakošļāts ēdiens var izraisīt arī aizrīšanās risku.
3. Neveselīga uztura paradumi
   Saskaņā ar 2018. gadā veiktu pētījumu piecus un sešus gadus vecu bērnu gadījumā ekrāna laiks ir tiešā veidā saistīts ar zemu augļu un dārzeņu patēriņu un lielu neveselīgu uzkodu, piemēram, čipsu, cepumu un šokolādes, lietošanu. (1) Pētījumā arī tika konstatēts, ka vecāki ir paraugs saviem bērniem un tieši vecāki ar savu priekšzīmi vistiešākajā veidā var ietekmēt, lai bērns pieņemtu veselīgu uzvedību.
4. Mazinās mijiedarbība ar ģimeni
   Kopīga ēšana, nenovēršot uzmanību un koncentrējoties tikai uz ēdienu un sarunām, var palīdzēt bērnam justies piederīgam mīlošai ģimenei, vienlaikus radot drošības sajūtu. Pastāv arī pozitīva saikne starp ģimenes kopīgām maltītēm un bērna paaugstinātu pašapziņu, un pat labākiem akadēmiskajiem rezultātiem.

“Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.” Numura tēma “Mazulis telefonā” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par numura tēmas “Mazulis telefonā” saturu atbild vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”.

Izmantotā literatūra un avoti:

1) Shloim N, Edelson LR, Martin N, Hetherington MM. Parenting Styles, Feeding Styles, Feeding Practices, and Weight Status in 4-12 Year-Old Children: A Systematic Review of the Literature. Front Psychol. 2015 Dec 14;6:1849. doi: 10.3389/fpsyg.2015.01849. PMID: 26696920; PMCID: PMC4677105.
2) Afonso L, Castro J, Parente N, Torres S. A Comprehensive Assessment of Food Parenting Practices: Psychometric Properties of the Portuguese Version of the HomeSTEAD Family Food Practices Survey and Associations with Children's Weight and Food Intake. Eur J Investig Health Psychol Educ. 2020 Feb 5;10(1):424-440. doi: 10.3390/ejihpe10010032. PMID: 34542495; PMCID: PMC8314235.
3) Hurley KM, Cross MB, Hughes SO. A systematic review of responsive feeding and child obesity in high-income countries. J Nutr. 2011;141(3):495–501. https://doi.org/10.3945/jn.110.130047.

4) Stanford Children's Health | Lucile Packard Children's Hospital Stanford, 2015. How to avoid picky eaters.

5) https://kidshealth.org/en/parents/toddler-meals.html

6) https://yourkidstable.com/best-position-for-your-child-during-mealtime/
7) veseliemberniem.com
8) https://www.helpinghandstherapy.org/news/long-child-sit/)
9) Aptauja “Mazulis un ekrānierīces”. 2023, Mammamuntetiem.lv
10) Parents.com

https://feedingbytes.com/2015/07/tv-mealtimes-go/