Tehnoloģiju iekļaušana bērnudārznieka dienaskārtībā

“Nevarētu teikt, ka mūsdienu bērni paši pieprasa un izdomā lietot ekrānus. Kāpēc pusotrgadnieks grib skatīties telefonā? Tāpēc, ka viņš redz, ka pieaugušais ir ar telefonu rokā,” uz vecāku atbildību par izvēli ieviest tehnoloģijas bērna ikdienas rutīnā norāda psiholoģe un psihoterapeite Līga Bernāte.
  • Gunita Krilova

    Gunita Krilova

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

  • Līga Bernāte

    Līga Bernāte

    Psihoterapijas speciāliste

FOTO:

Speciāliste atzīst, ka tehnoloģijas pavisam izskaust no bērna ikdienas nez vai izdosies, taču – kā plānot ekrānu laiku bērnudārza vecuma bērnam, lai to varētu uzskatīt par veselīgu tehnoloģiju lietošanu?

 

Apzināties – ekrāni rada atkarību

Spēlējot spēlītes viedierīcēs, ir vērts zināt, ka šādā veidā tiek stimulēti atkarību izraisošie faktori. Sasniedzot jaunu spēles līmeni, dzirdot uzvaras dziesmiņu un saņemot krāšņu salūtu pār visu ekrānu, organisms sajūt milzu prieku – ķermenī izdalās dopamīns, kas rada baudas sajūtu. Pirmo reizi spēlējot spēli un sasniedzot jaunu līmeni, dopamīns izdalās ļoti izteikti, bet, lai šādu baudu sasniegtu nākamajā reizē, ir jāspēlē vēl intensīvāk, jāsasniedz arvien jaunas virsotnes. Lai arī dopamīns atbild par labsajūtu un baudu un sniedz patīkamas sajūtas, gūstot šo baudu ar viedierīču spēlītēm, rodas risks, ka bērns neiemācīsies šo “kaifa sajūtu” piedzīvot citā veidā, piemēram, fiziski kustoties, kaut ko iemācoties tradicionālajā veidā, pavadot laiku un jokojoties ar ģimenes locekļiem. Tāpēc vecākiem ir ārkārtīgi svarīgi to zināt un piedomāt, lai neradītu bērnam risku baudas un prieka mirkļiem meklēt vieglāko veidu – ekrānā, bet gan primāri nodrošināt mazajam citas aktivitātes. “Tas, protams, prasa no vecākiem enerģiju un apņēmību iziet ar bērniem ārā, izbraukt ar velosipēdiem, uzspēlēt spēli vai palasīt bērnam priekšā grāmatu. Taču nav jau tā, ka bērns vienkārši paņem telefonu un sāk spēlēt spēlīti – kādam tā spēlīte telefonā ir jāuzinstalē un bērnam jāierāda,” teic Līga Bernāte.

 


Visam ir jābūt līdzsvarā

Paradumi visai dzīvei veidojas bērnībā, un tas ir pamats, kā var veidoties arī bērna attieksme pret tehnoloģiju lietošanu un to, cik svarīgas viņam ir arī citas aktivitātes. Ir svarīgi sekot līdzi, lai mazajam būtu noteikts dienas ritms un ekrāns nav pirmā no rīta un nav arī pēdējā lieta vakarā, ko viņš dienas ritmā iekļauj. Būtiski, lai bērnam ir sagatavota un pieejama vide, kur viņš var spēlēties un attīstīties tradicionālajā veidā – spēlēties ar klučiem, lellēm, zīmēt, skatīties grāmatas –, un tad, kad tas viss ir izdarīts, tad var bērnam piedāvāt ekrānu.

 

Kad ir par agru? Amerikas pediatru asociācija norāda, ka līdz 2 gadu vecumam bērniem nevajadzētu lietot un skatīties ekrānu saturu.

 

Cik daudz ir par daudz? 

Mazam bērnam būtu piemērots ekrāna laiks līdz 2 stundām dienā – ieskaitot fona troksni, ko uztver arī bērnudārznieks. Tas nozīmē, ja mazulis dienā noskatās vienu animācijas filmu, mamma ar bērnu fonā noskatās ziņu pārraidi, bet lielais brālis skatās sev interesējošu seriālu un istabā ir arī mazulis, bērna dienas limits ekrānam jau ir pārtērēts.

 

 

Tehnoloģiju lietošanas ABC mazam bērnam

 

1. Noteikumi

Lai ekrānu lietošana katru reizi nebeigtos ar skaļu un emocionālu skandālu un protesta akciju, nepieciešami skaidri noteikumi par ekrānu lietošanu – kad, cik daudz, cik ilgi un ko drīkst skatīties un spēlēt. Ļoti svarīgi pie šiem noteikumiem arī pieturēties un ieturēt konsekventu nostāju pret tiem, un nepieļaut atkāpes. Lai mazinātu bērna pretestību beigt lietot ekrānu, vēlams noteiktu laiku (10, 5, 2 minūtes) – pirms tā beigām uzlikt brīdinājuma signālus, lai atgādinātu, ka laiks drīz beigsies. Pats svarīgākais noteikumu realizācijā ir ieturēt konsekvenci. “Lielākā vecāku kļūda ir iedot bērnam ierīci bez noteikumiem. Ja vecāki ieliek bērna rokās tehnoloģiju, tad uzreiz ir jāatrunā noteikumi. Ja tas tiek palaists garām, pēc tam ir ļoti grūti,” uzsver speciāliste. Ja bērns protestē pret to, ka ir jābeidz lietoto ierīci, vecākiem ļoti svarīgi ir nepieļaut atkāpes no noteikumiem un izturēt bērnu dusmas.

 

2. Saturs, saturs, saturs!

Vai tu zini, ko bērns skatās telefonā? Varbūt viņš tikai sāk savu animācijas filmu maratonu ar nevainīgu pārraidi, bet pamazām saturs ekrānā kļūst viņam nepiemērots? Ļoti svarīgi, lai ekrāna saturs ir bērna vecumam atbilstošs. Neatbilstošs (vardarbīgs, agresīvs) saturs aktivizē noteiktus smadzeņu centrus un var veikt pat strukturālas izmaiņas ne tikai bērnu, bet pat pieaugušo smadzenēs. Vecāku uzdevums ir zināt, ko mazulis skatās ekrāna, pielāgot saturu atbilstoši vecumam un sekot līdzi, lai tas nav bērnu biedējošs saturs.

 

3. Skaidrs mērķis

“Ja mēs bērnam ierādām ierīces, tad atceramies, ka ieguvumu no tā nav daudz un to darām ar konkrētu mērķi, ko gribam sasniegt,” norāda speciāliste. Viņa uzsver – vecākiem ir skaidri jāzina, kāpēc viņi dod bērnam lietot telefonu. Vai lai paši atpūstos, lai paveiktu kādu darbu vai lai izklaidētu bērnu? Uz to katram pašam ir jāatbild un tas jāapzinās.

 

4. Bērnam ir citas aktivitātes

Reklāma
Reklāma

Primāri bērnam bērnudārza vecumā aktuālas un attīstošas ir citas nodarbes, nevis ekrānu lietošana. Vecākiem būtu jāraugās, lai ekrānu lietošana neaizēno bērna interesi par aktivitātēm reālajā dzīvē.

 

5. Vecāku piemērs

Mazi bērni ļoti ātri iemācās atdarināt pieaugušos. Ir novēroti gadījumi, kad divgadnieks mammai no rīta pienes brilles un telefonu – jo uzreiz, kā atmostamies, ir taču jāieskatās telefonā! Tāpat, izejot no mājas, bērnudārznieks ņem līdzi arī savu spēļu, plastmasas telefonu – jo, izejot no mājas, taču vienmēr jābūt līdzi telefonam. Vecākiem būtu vērts apdomāt – cik daudz mēs kā pieaugušie spējam vakarā nolikt malā datorus un telefonus un pievērsties citām lietām?

Ja tomēr vēl vakarā, kad ģimenei ir laiks bez ekrāniem, vecākiem ir jāpadara kāds darbs, tad jāatvainojas pārējiem ģimenes locekļiem, jāpadara, kas nepieciešams, un jāspēj nolikt ierīces malā.

 

Padomi veselīgākai ekrānu lietošanai

Ja bērnam ir noteikts ekrānu lietošanas limits, piemēram, stunda ekrāna laika dienā, labāk šo laiku sadalīt divās daļās – pa pusstundai, bet divas reizes.

 

Labākais būtu 2 stundas pirms miega nodrošināt bērnam laiku bez ekrāniem. Ja tas nav iespējams, vēlams vismaz 1 stundu pirms miega iztikt bez ekrāniem. Pat ja bērns rāmi sēž un skatās ekrānā, un ir it kā ir nomierinājies, ekrāna gaisma un saturs gan nogurdina acis, gan noslogo nervu sistēmu. Tāpat vakarā svarīgi ierobežot ekrānus, lai smadzenēm būtu iespēja pārstrādāt visu dienā, tostarp ekrānos, saņemto informāciju.

 

Ja iespējams, labāk bērniem līdz 5–6 gadu vecumam speciāli neierādīt spēles telefonos, jo tam pievienotās vērtības nav.

 

Ekrānu lietošanu var pārvērst par kopīgi pavadītu laiku. Piemēram, brīvdienu vakara filmu skatīšanās ir lielisks rituāls, ko var ieviest ģimenes rutīnā. “Ja mēs multeni skatāmies kopā kā ģimene, uzēdam kādu našķi, pēc tam pārrunājam, ko sapratām un ko uzzinājām, tas iegūst pavisam citu jēgu, nekā tad, ja mazais viens pats sēž pie televizora,” stāsta Līga Bernāte un uzsver, ka arī tas ir pieļaujams, bet šeit atkal vecākiem ir jāapzinās mērķis – kāpēc bērns sēž viens pats pie televizora? Iespējams, vecāki vēlas atvilkt elpu un atpūsties pēc smagas darba dienas, un tas ir saprotams.

 

Nekad neizmantot ierīces kā soda vai disciplinēšanas metodi, piemēram, draudot – ja tu nesakārtosi mantas, nedabūsi telefonu. Tā nav pareizākā bērna disciplinēšanas metode. Tāpat iespējams, ka bērns pārņem šādu modeli un sāk draudēt vecākiem – ja tu man nedosi saldumus, es neiešu uz bērnudārzu.

 

Sekot līdzi, kādas TV pārraides bērnam iet fonā. Ļoti svarīgi būtu neaizņemt ikdienas “ēteru” ar visu laiku fonā raidošu televizoru. Bērna smadzenes uztver visu informāciju, arī to, kas nav mērķēta viņam, bet tas mazuli nogurdina un pāruzbudina. Tāpat jāseko līdzi saturam, ko bērni redz vecākus lietojam – redzot vecumam nepiemērotu filmu, ziņu sižetu, mazais var to pārspīlēti uztvert, sabīties. Bērns, lai arī nesēž un neskatās šo filmu, redz atsevišķas ainas, jūt noskaņu, turklāt viņam nav izpratnes par to, kas tur notiek. Ja tomēr bērnam gadās redzēs šādas ainas un tās piesaista uzmanību, redzētais ar mazo jāpārrunā.

 

Ja ir palaists garām noteikumu ieviešanas brīdis

Iespējams, ir ģimenes, kurās līdz ar attālināto dzīvi (darbu un mācībām) bērnudārznieku tehnoloģiju lietošana ir palaista pašplūsmā un nav uzstādīti ne kārtīgi noteikumi, ne ticis sekots līdzi saturam. Taču to visu noteikti var vērst par labu! Visbiežāk ģimenēs ar tehnoloģiju lietošanu rodas problēmas tad, kad vecāki nolemj samazināt bērniem ekrānu lietošanu. Tad ir tikai divas stratēģijas – pievērt acis un turpināt lietošanu līdzšinējā kārtībā vai tomēr kaut ko darīt lietas labā.

Pirmais, kas būtu jādara, vecākiem ir jāapzinās, ka kaut kas ir jāmaina, un tas ar bērnu jāizrunā. Otrs – ir jāapzinās, ka, visticamāk, no bērna puses būs protests. Vecāku uzdevums ir izturēt mazā cilvēka emocijas, dusmas un reakcijas un tomēr palikt pie sava, pie jaunajiem noteikumiem, kas ir jau pārrunāti ar bērnu. Tas, ko vecāks bērnam varētu teikt strīdus situācijā, būtu: “Es saprotu, ka tu gribi vēl spēlēt, es saprotu, ka tu esi dusmīgs, bet mums noteikumi tagad būs tādi.” Tas sniegs mazajam atbalstu viņa emocijām (tu drīksti būt dusmīgs, un es tevi saprotu), gan iedos robežu izjūtu (tagad spēkā būs jaunie noteikumi). Noteikti šādās situācijās nevajadzētu pacelt balsi, sākt vainot bērnu. Savukārt, ja mazais norāda uz iepriekšējām reizēm, kad vecāks ir ļāvis skatīties ierīcē bez ierobežojuma, šādā situācijā ir labi atvainoties bērnam: “Piedod, es toreiz nepadomāju, cik daudz ekrāna tev būtu pieļaujams un neievēroju noteikumus, taču nu esam atpakaļ pie jaunās kārtības.” Protams, tas prasa laiku, kad, konsekventi pieturoties pie jaunajiem noteikumiem, spējot izturēt bērna emocijas un dusmas, ekrānu lietošana ieiet veselīgākās sliedēs.