Viedierīču lietošanas noteikumu maiņa. Bez sodiem un draudiem

“Atkal tu sēdi telefonā? Ja tūlīt to nenoliksi, atņemšu!” – šādus draudus izteicis gandrīz katrs bezspēcībā rokas nolaidis vecāks. Ko darīt, ja pusaudzis stundām ilgi iegrimis viedierīcē, un kā ieviest veselīgas viedierīču lietošanas prasmes ikdienā, stāsta psiholoģe Gita Birzniece.
  • Līga Brūvere

    Līga Brūvere

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

FOTO:

Tīnim joprojām rūp, lai vecāki par viņu domā labi, tāpēc pozitīvais novērtējums mudina pilnveidoties un rīkoties vēl labāk.

Sods nerisina, bet samilzina konfliktu 

Interesanti, ka tieši pie mums, Latvijā, vecāki kā soda metodi izmanto viedierīču atņemšanu bērnam vai draudus to izdarīt. Nu, piemēram, frāze – “vai nu tu tūlīt sakārtosi savu istabu, vai arī nedēļu neredzēsi telefonu!”. Pazīstami? Vai solījums atslēgt internetu bērna telefonā, ja viņš neizsūks grīdu. Taču Gita Birzniece norāda, ka sods ir pēdējais līdzeklis, ko lietot audzināšanā, bet telefona atņemšana problēmu nerisina vispār, toties attiecības starp pusaudzi un vecākiem noved līdz vēl grūtāk risināmam konfliktam. 
Psiholoģe saka: “Sods jeb privilēģiju atņemšana ir mazākā daļa no iespējamajām stratēģijām, kuras vecāki var izmantot audzināšanā. Tas jālieto tik reti, cik vien iespējams. Jāsaprot, ar kādu mērķi un kāpēc tieši sodīšana tiek izvēlēta kā problēmas risinājums. Te der atbildēt uz jautājumiem pašiem sev: ko es gribu panākt? Vai es gribu, lai bērns saprot savu kļūdu? Vai es gribu, lai viņš mācās atrisināt problēmas? Vai es gribu, lai viņš uzņemas atbildību? Vai es vienkārši izlieku savu slikto garastāvokli, jo pēc tam, kad esmu izkliedzies un atņēmis telefonu, man kļūst vieglāk?” 
Būtiski ir arī izvērtēt, kādas prasmes un stratēģijas vecāki līdz šim izmantojuši, kuras no tām nav strādājušas un kāpēc tās bijušas neefektīvas.  

 

Audzināšanas stratēģijas 

Ja vērtē, kādas stratēģijas un prasmes vecāki lieto audzināšanā, un iedomājas Maslova piramīdu, tad sods ir šīs piramīdas pati augšējā jeb vismazākā daļa. Audzināšanas pamatus veido citas stratēģijas – efektīvākas un pozitīvāk izmantojamas bērnu audzināšanā. Tikai tad, ja kādu iemeslu dēļ neviena no tām nestrādā, ir pamats domāt par soda lietošanu.

• Labas attiecības. 
Pamatu pamats ir labu un stipru attiecību veidošana ar bērnu jau no mazotnes. Sasniedzot pusaudža vecumu, apmēram no 11 gadiem, tas izpaužas kā spēja kopīgi apspriest un meklēt risinājumus problēmām, abpusēja gatavība kopīgi strādāt pie ģimenes noteikumu izstrādes un ieviešanas.
 

 

Ja vērtē, kādas stratēģijas un prasmes vecāki izmanto audzināšanā, un iedomājas Maslova piramīdu, tad sods ir šīs piramīdas pati augšējā jeb vismazākā daļa.

 

• Pozitīvs pastiprinājums. 
Starp attiecību veidojošām prasmēm svarīgs ir pozitīvais pastiprinājums – uzslavas, iedrošinājumi, pozitīvi novērtējumi. Ja bērns izdara kaut ko labi, tad vajag to pamanīt un novērtēt, nevis uztvert kā pašsaprotamu lietu. Ja mazus bērnus pietiek uzslavēt ar uzmundrinošu “malacītis!”, tad tīnim šāda uzslava var šķist bērnišķīga. Pusaudzim var teikt “es ar tevi lepojos!” vai “šo tu patiešām paveici lieliski!”. Tīnim joprojām rūp, lai vecāki par viņu domā labi, tāpēc pozitīvais novērtējums mudina pilnveidoties un rīkoties vēl labāk. 

• Prasme klausīties un sadzirdēt. 
Spēja klausīties savā pusaudzī, runāt un sarunāties ar viņu, ne tikai uzdodot jautājums, ir ļoti svarīga labu attiecību veidošanas iemaņa. Cik daudz mēs klausāmies viens otrā, cik daudz dzirdam un saprotam savu bērnu, kādas ir mūsu kā pieaugušo empātijas spējas? Vai mēs paši protam paust empātiju pret sava bērna dzīves aktualitātēm? Pajautā viņam “kāpēc tu tā rīkojies?” un sagaidi arī atbildi, jo tikai tā var veidot dialogu. Mazāk pamācīt un kritizēt, vairāk uzdot jautājumus, kas vedina viņu pašu domāt. Jau 11–12 gadu vecumā bērns spēj diezgan labi noformulēt savas domas, viņam veidojas abstraktā un cēloņsakarību domāšana, tāpēc arī vecākiem jāmaina sarunāšanās veids ar pusaudzi.

• Kopīga laika pavadīšana. 
Vienmēr kopīga laika pavadīšana ir uzskatīta par svarīgu labu attiecību sastāvdaļu, bet šogad, izturot pandēmijas gadu kopā ik dienu un ik stundu, daudzi tīņi burtiski raujas prom no vecāku piedāvājumiem darīt kaut ko kopā. Pandēmijas laikā tīnis vairāk grib būt viens, bet jāatceras, ka kopīga laika pavadīšana ir arī pieiešana pie sava pusaudža gultas pirms nakts miera, novēlot viņam labu nakti, vai kopīgas brokastis, vai patiesi ieinteresēti pajautājot – kā tev šodien gāja, ko tu jaunu uzzināji? 

• Sods – privilēģiju atņemšana. 
Kad izmēģinātas visas iepriekšminētās pozitīvās audzināšanas stratēģijas, kā viena no stratēģijām ir lietojams arī sods. Ja tas tiek darīts, tad visiem iesaistītajiem jāsaprot, ka izvēles iespēja vairs netiek piedāvāta. Parasti sodīšanu saista ar privilēģiju noņemšanu, bet var mēģināt pretēju taktiku – nevis ņemt nost privilēģijas, bet pievienot pienākumus. Piemēram, pusaudzim ir uzdots novākt virtuvi, bet viņš to nav izdarījis. Tad pienākumiem pievieno vēl arī izmazgāt koridoru. 
Vai arī noteikt, ka pēc divu stundu ilga šova skatīšanās tiešsaistē pēc tam tikpat ilgs laiks viņam jāpavada ārā, aktīvi sportojot. 
Pirms sodu sistēmas ieviešanas svarīgi ir brīdināt, kādas sekas var iestāties. 
Sods vienmēr pusaudzī izsauc dusmas, kuras vecākiem jāiztur. Ja runa ir par viedierīču ierobežošanas pasākumiem, tad no bērna dusmu intensitātes un ilguma var noprast, cik spēcīga ir problēma ar to lietošanu. Jo ilgāk bērns dusmojas, jo izteiktāka ir problēma.  
 

 

Sods vienmēr pusaudzī izsauc dusmas, kuras vecākiem jāiztur. Ja runa ir par viedierīču ierobežošanas pasākumiem, tad no bērna dusmu intensitātes un ilguma var noprast, cik spēcīga ir problēma ar to lietošanu.


 

Arī vecāki drīkst kļūdīties 

Vecāki ir tādi paši cilvēki kā visi – viņi drīkst kļūdīties! Ja piemērotais sods bijis par bargu un vecāki sapratuši, ka ir pāršauts pār strīpu, drīkst un pat vajag atvainoties un atzīt savu kļūdīšanos. Pieaugušie rāda, ka spēj atvainoties, uzņemties atbildību, un svarīgi arī parādīt, kā situāciju var nogludināt. Tīņi ļoti novērtē šādu vecāku rīcību, tas veicina arī cieņas izjūtu pret pieaugušajiem.
 

Kā novērtēt, vai telefons ietekmējis pusaudža dzīvi 

Virtuālā dzīvē iegrimušam pusaudzim parasti problēmu nav. Problēmas ir pieaugušajiem, kas grib viņu no tik ērtās un ierastās vides izvilkt ārā. Tas, ko var darīt vecāki, – atspoguļot, kas tieši rada bažas, konkrēti nosaucot lietas, ko pārlieka tehnoloģiju lietošana ietekmējusi. Cieš mājas pienākumi, skolas darbi vai pazūd draugi, kurus var satikt reālajā dzīvē. Izrunājot situāciju, iespējams, atklāsies, ka nekas nav zaudēts – jaunietis turpina iet uz treniņiem, pilda skolas uzdevumus un iesaistās mājas darbos. Ja tomēr kaut kas ikdienas ritmā ir pazudis, tas gan jau iezīmē problēmu.

Reklāma
Reklāma

Nosakot limitus viedierīces lietošanai, tie jāievēro visai ģimenei. Arī mammai un tētim!




3 tipiskas situācijas

“Mamma vienkārši “sabesījās”, tāpēc sakliedza uz mani un atņēma telefonu.” Apmēram šādi pusaudži redz situāciju, kad telefons no rokām tiek izrauts bez paskaidrojumiem un dialoga. Ja bērnam ir skaidri noteikumi un pamatoti viedierīču lietošanas limiti, viņš sākumā būs dusmīgs, tomēr sekos norādījumiem – noteiktā laikā noliks telefonu vai planšeti uz galda. Dusmas ir normāla reakcija uz nepatīkamu situāciju, bet, ja viņš ievēro ikdienas rutīnu, piemēram, vakarā nomazgājas un novēl labu nakti vecākiem, tad emocionālā reakcija ir adekvāta situācijai. Ja dusmas ilgst nedēļu vai pat ilgāk, tad jāmēģina saprast, vai tīnis izprot šādu noteikumu ieviešanas būtību.
 

“Tu manī neklausies un mani nesaproti!” – ir vēl viens pārmetums vecākiem. 
Tas ir atbilstošs pusaudža vecumposmam, kad bērnam ir ļoti svarīgi iemācīties formulēt savu viedokli un attiecīgi arī identitāti. Viņš cenšas izskaidrot savu viedokli tā, lai to saprastu pieaugušie, bet vecuma īpatnība paģēr arī to, ka notiekošo pusaudzis uztver radikāli – viss ir tikai melns vai balts. Spēja klausīties savā bērnā māca viņam šo viedokli formulēt. “Es dzirdu, ko tu man saki, – ka tev pilnībā ir apnikusi skola” vai “Es dzirdu, ka tu esi dusmīgs uz mani, tomēr noteikumi būs jāievēro”. Uzklausīt savu bērnu nenozīmē piekrist viņa viedoklim. Vecākiem ir svarīgi saglabāt savu pozīciju un konsekvenci audzināšanā, taču nekļūstot tikpat radikāliem, kāds ir pusaudzis.
 

“Tagad visi tā dara, kāpēc es tā nevaru?” 
Viedierīces šobrīd tiešām lieto visi, bet mēs nekad nezinām, ko tieši citi dara, cik daudz lieto, kā pavada savu dienu un vai tiešām viņiem nemaz nav limita.



Atceries!
Jo lielāks tīnis, jo labākām paškontroles spējām viņam būtu jāpiemīt. Piemēram, 17 gadu vecs jaunietis pat nebūtu jāierobežo, bet risinājumi jāatrod sarunājoties. Vecākiem jāpajautā, vai viņu pašu uztrauc tas, kas notiek. Šajā vecumā jaunietis jau ir spējīgs uzņemties atbildību par sevi un saskatīt likumsakarības rīcībai ar sekām, kā arī viņš arvien labāk spēj regulēt emocijas un savu uzvedību.

 

Idejas, kā ieviest ģimenes noteikumus, ja tādu nav

Jo ātrāk ģimenē tiek ieviesti viedierīču lietošanas noteikumi, jo vieglāk tos būs pieņemt. Tomēr nekad nav tā, ka ir pavisam par vēlu! Ja attiecības ģimenē ir labas, tad pusaudzim rūp tas, kā viņu uztver vecāki. Viņš ir gatavs sarunāties un ievērot kopīgi izveidotus noteikumus, ja viņam tos izskaidro un šos noteikumus ievēro arī pārējie ģimenes locekļi. Ir jāpaskaidro, ka agrāk šādi noteikumi nebija vajadzīgi, bet tagad ir mainījušiem apstākļi – pārāk daudz laika tiek pavadīts ekrānos.
Ir svarīgi panākt pusaudža piekrišanu, jo tikai tad viņš noteikumus ievēros!


1. Motivējoša ir bonusu sistēma – ja visa ģimene iztur nedēļu, tad brīvdienās ierīces drīkst lietot ilgāk.


2. Pusaudžiem daudzas lietas var skaidrot, pamatojoties uz faktiem, mediķu skaidrojumiem un pat zinātniekiem pētījumiem.


3. Der atgādināt – kamēr vecāki maksā par telefonu, tikmēr tā lietošanas tiesības faktiski pieder viņiem, un vecāki drīkst ieviest viedierīces lietošanas noteikumus. Tomēr tas nenozīmē, ka pieaugušie arī drīkst neievērot privātuma robežas un kontrolēt 13–15 gadus veca pusaudža viedierīces saturu vai lasīt viņa vēstules.


4. Ja bērns neievēro noteikumus vai netiek galā ar ikdienas pienākumiem, vecāki drīkst pārskatīt privilēģijas, par to iepriekš brīdinot bērnu.