Ko viedierīces bērnudārzniekam var dot un ko atņemt

Ja bērns pa rotaļu laukumiņu ietu bez ekrāna, viņš attīstītu visas savas maņas, viņam smadzeņu darbība notiktu daudz plašāk nekā tad, ja viņš skatās ekrānā un spēlē spēlīti, bet nemana, ka rotaļu parkā ir sarkanas šūpoles, zied dzeltenas puķes, kokos dzied putniņi, bet matus plivina vējš. Ejot pa ielu bez ekrāna, bērns ir aktīvs, un aktīvas ir visas viņa maņas, viņam ir jākoncentrējas, jākoordinē savas kustības, līdz ar to smadzenes tiek nodarbinātas ievērojami daudzpusīgāk.

Vecākiem jāapzinās, ka tehnoloģiju piedāvājums ir plašs un dažādas ir gan ierīces, ko bērnam dodam, gan saturs, ko viņš ierīcēs patērē. Būtībā to visu var uzskatīt par “ekrānu laiku” –viedtālruņu, planšetu, viedpulksteņu lietošana, TV skatīšanās, videospēļu spēlēšana. 

Esi zinošs! 

Pirmsskolas vecums ir ļoti svarīgs gan bērna attīstībai, gan ieradumu veidošanai. Šajā laikā smadzeņu attīstība notiek ļoti intensīvi, aktīvi veidojas neironu saites, tāpēc ļoti būtiski bērnam piedāvāt tādas nodarbes, kas veicina daudzpusīgu smadzeņu nodarbināšanu.
 

Kāpēc dodam bērniem ierīces

Galvenais jautājums, uz ko jāatbild katram no vecākiem, kas jebkādu viedierīci (TV, planšeti, viedtālruni, videospēles) nodod bērna lietošanā, ir – ar kādu mērķi šo ierīci dodam bērniem? Ir svarīgi apzināties, ka bērnam pašam no sevis nerodas motivācija lietot ierīces. Lai kā dažreiz pieaugušajiem gribētos atbildību par tehnoloģiju lietošanu novelt uz “mūsdienu bērniem”, bērni nepiedzimst ar domu, ka viņi uzriez grib skatīties ekrānā. “Arī pusotra, divus un trīs gadus veciem mazuļiem motivācija lietot ekrānus nerodas pašiem no sevis, ja viņiem tas līdz šim nav piedāvāts un iedots,” akcentē speciāliste. 

Ja mēs bērnam ierādām ierīces, tad atceramies, ka ieguvumu no tā nav daudz un to darām ar konkrētu mērķi, ko gribam sasniegt.

Izrietot no tā, kāda katram no vecākiem ir motivācija dot bērnam lietot tehnoloģijas, vecāki var daudz labāk apzināties, ko bērnam šis ekrānā pavadītais laiks sniegs vai atņems. Mūsdienās daudzi vecāki bērniem piedāvā tehnoloģijas, lai varētu netraucēti veltīt laiku darbam vai savai atpūtai, pašu ērtībām un mieram, un tas ir saprotams. Mūsdienās arī bērnudārzniekiem nodarbības mēdz notikt attālināti (mūzikas skola, valodu nodarbības) – tādā gadījumā ierīce tiek lietota izglītošanās nolūkā. Tāpat vecāku motivācija, dodot ekrānu, ir piedāvāt mazajam izklaidi vai arī pavadīt kopā laiku ar viņu, skatoties kādu animācijas filmu. Svarīgi ir apzināties šo mērķi, ar kādu tehnoloģijas tiek lietotas, lai nelolotu liekas ilūzijas, ka bērns ekrānā ārkārtīgi izglītojas. 

Vērts atcerēties! Mirklī, kad mēs mazam bērnam iedodam ekrānu, mēs viņam kaut ko atņemam.

Vai ekrāni ir jāapgūst laikus?

Mūsdienu laikmets pamatoti ir tehnoloģiju laikmets, un reizēm vecāki bažījas: ja bērns novēloti sāks lietot dažādas ierīces, viņš kaut ko nokavēs vai nespēs tikt līdzi mācību vielai. Taču nav pētījumu, kas apliecinātu korelāciju starp, piemēram, tehnoloģiju lietošanu un sekmēm mācībās. “Ja bērns līdz skolas vecumam nebūs turējis rokās planšeti, tāpēc viņam nebūs problēmu apgūt mācību vielu. Pētījumi rāda, ka ir korelācija starp lasītprasmi un sekmēm skolā un vēlāk veiksmīgu karjeru. Jā, tur ir šī korelācija, bet starp ekrāna lietošanu un sekmēm šādas sakarības nav,” norāda Līga Bernāte. 

Speciāliste uzsver, ka tehnoloģiju apguves jomā mūsdienu bērns neko nokavēt nevar. Turklāt – zinot, ka bērniem līdz ar skolas gaitu uzsākšanu strauji pieaug ekrāna laiks, ir ļoti svarīgi bērnudārza vecumā piedomāt un limitēt ekrānu laiku. Bērni jaunas lietas apgūst ļoti ātri, tāpēc nav pamata bažām, ka viņi tehnoloģiju jomā kaut ko nokavēs.

Vai esi to apdomājis?

• Ar kādu mērķi tu bērnam dod viedierīci?
• Kādu saturu mazulis skatās, redz, lieto ekrānos – vai tā ir tikai spēlīte, YouTube multiplikācija, vai arī tur parādās reklāmas, kas var vest uz bērniem nepiemērotu saturu?
• Vai jūsu ģimenē ir ieviesti skaidri viedierīču lietošanas noteikumi?

Ko labu bērnam var dot viedierīces

• Multitaskinga (vairāku lietu vienlaicīga darīšana) apguve. Ekrānu lietošana var mācīt un attīstīt spēju bērnam pārslēgties starp vairākām lietām.

• Uzmanības trenēšana – ar noteiktām spēlēm iespējams trenēt arī uzmanību, piemēram, atrast vienādas figūriņas, zvēriņus, meklēt atšķirības, ieraudzīt noteiktas krāsas.

• Ekrāni trenē ātru lēmumu pieņemšanu, perifēro redzi, vizuāli motorās kustības.

Izejot uz ielas, ja acis tiek vērstas telefonā, bērns netrenē iemaņas, kas vajadzīgas, lai patstāvīgi pārvietos – neprot noteikt attālumu līdz mašīnai, neievēro luksofora gaismas, neiemācās laikus apstāties, ja ir sarkanā gaisma.  

• Svešvalodu apguve. Valodu mācīšanās caur filmiņām, aplikācijām, spēlēm var nostiprināt bērnam jau esošās valodas zināšanas vai arī iemācīt jaunas lietas. Aplikācijas var palīdzēt uzlabot klausīties prasmi svešvalodā.

• Ekrāni var palīdzēt bērnam kaut ko apgūt – ar spēlēm un aplikācijām var mācīties burtus, ciparus, krāsas. Taču vecākiem jāatceras, ka šāda mācīšanās tāpat prasīs pieaugušā iesaisti un nebūs tā, ka bērna izglītošanu, piemēram, burtu apguvi, var atstāt tikai aplikācijas ziņā. Vecākiem ir jāseko saturam, jāpielāgo tas bērna vajadzībām un spējām. Svarīgi, lai šāda mācīšanās ar ekrāna palīdzību ir ar mēru un lai netiktu praktizēta tikai šāda veida mācīšanās. Neaizstājama ir lietu mācīšanās tradicionālajā veidā.

• Ar animācijas filmu palīdzību bērnam var skaidrot dažādas situācijas – piemēram, mācīt empātiju, skaidrot emocijas, stāstīt par kādiem neierastiem notikumiem.

• Bērniem ar dažādiem traucējumiem un mācīšanās grūtībām ar skārienjutīgajiem ekrāniem var ļoti labi palīdzēt apgūt un trenēt dažādas lietas, kā arī atvieglot sadzīvi. Šo bērnu ikdienā tehnoloģijas ārkārtīgi palīdz.

Vai ekrānā var mācīties skaitīt?

Reizēm vecāki meklē attīstošas programmas, kas bērnam māca burtus, māca skaitīt vai atpazīt dzīvniekus, krāsas. Jā, to var darīt, taču daudz labāk būs bērnam mācīt un attīstīt lietas reālajā vidē – ar grāmatām, klučiem, kartītēm. Ieguvumi, mācoties burtus ar zīmējumu kartītēm un rakstot tos ar roku, būs daudz lielāki, nekā skatoties multeni par alfabētu. Tāpat jāraugās, lai ekrāna mācīšanās veids nav vienīgais. 

Kas bērnam tiek atņemts, kad viņš lieto ekrānu

• Veidojas izteiktas grūtības noturēt un koncentrēt uzmanību. Šīs lietas smadzeņu centrā nobriest un attīstās ap trīs gadu vecumu. Brīdī, kad bērns ir pie ekrāna, kur var pārslēgt saturu, ko viņš patērē, viņam nav sevi ne jāmotivē, ne jākoncentrē uzmanība. Šajās iekārtās dizains ir veidots tā, lai noturētu bērna uzmanību – ja mazajam kaut kas nepatīk, viņš automātiski var uzspiest nākamo, interesantāko piedāvājumu. Šāda ekrānu lietošana neveicina uzmanības noturēšanas spējas un koncentrēšanos. Ļoti maz bērnu māk noskatīties animācijas filmu no sākuma līdz beigām, ja ir pieejams cits piedāvājums. Taču uzmanības noturēšana un koncentrēšanās spējas būs ļoti nepieciešamas skolas mācībās.

• Lietojot ekrānu, bērns ir pasīvs. Piemēram, kad mazais mācās lasīt tradicionālajā veidā no grāmatas, viņam smadzenēs aktīvi veidojas neironu ceļi – smadzeņu daļas sadarbojas. Mācoties realitātē, daudz vairāk iesaistās maņas – tauste, redze trijās dimensijās, tādējādi smadzenes tiek trenētas daudz vairāk. Taču, skatoties ekrānā, šāda attīstība nenotiek.

• Ekrāna lietošana mazina bērna motivāciju apgūt ko jaunu, iesaistīties. Ekrānu saturs ir konstruēts tā, ka, kaut ko pareizi izdarot, bērns saņem ļoti lielu apbalvojumu – nemitīgi par katru mazo lietiņu viņš tiek ļoti, ļoti stimulēts un apbalvots (savelkot pareizi vārdu ar attēlu, pār ekrānu nobirst apbalvojums, urravas, skaļš un priecīgs signāls liecina – tu esi malacis!). Taču reālajā dzīvē šādu apbalvojumu sniegt bērnam nav iespējams. Protams, vecāki paslavē bērnu, bet ierīcē tas tiek darīts daudz lielākā apmērā. Tas mazina motivāciju skatīties burtus grāmatā. Arī bērnudārzā netiek sniegts milzīgs apbalvojums par to, ka mazais 20 minūtes ir sēdējis, darbojies un paveicis darbu.

• Bērns nemācās regulēt savas emocijas. Ja bērna emocijas tiek slāpētas vai pārslēgtas ar ekrānu (ekrāns tiek dots, lai tikai mazais nedusmotos vai neraudātu), viņš neiemācās atpazīt un regulēt savas emocijas. Bērnam ir nepieciešams izdzīvot, apjaust un sajust visādas emocijas – piemēram, piedzīvot, ka ir garlaikots, dusmīgs, bēdīgs, vīlies. Emocijas ir cieši saistītas ar pašregulāciju – emocijas palīdz cilvēkam saprast sevi, mijiedarboties ar citiem, veidot attiecības. Ja pieaugušais nepalīdz bērnam nomierināties un nepasaka: “Tu esi bēdīgs vai dusmīgs”, un nesamīļo viņu, bet tā vietā iedod ekrānu, mazais neizprot šīs savas sajūtas, un viņam ir grūti sevi regulēt.

• Ekrāni veicina stresa hormonu izdalīšanos. Viens no kortizola uzdevumiem ir bloķēt receptorus, kas palīdz nomierināties, līdz ar to ekrānu lietošana rosina trauksmes traucējumu veidošanos, turpretī kustības, svaigs gaiss palīdz izreaģēt stresu un atslābt.

• Bērns saņem mazāku devu ķermeniskā kontakta. Ķermeniskais kontakts mazam bērnam ir ļoti svarīgs, tāpēc, lietojot tehnoloģijas, jāraugās, lai nemazinās ķermeniskā saskare ar vecākiem. Arī emociju regulācija mazam bērnam tiek novadīta caur pieskārieniem, nevis tikai parunāšanu.

• Mazinās acu kontakta dibināšana ar citiem. Ja bērns un pieaugušie viņam apkārt daudz lieto viedierīces, ikdienas saziņā mazinās acu kontakts.

• Lasītprasmes citāda attīstīšanās – lasot digitālu tekstu, pieaug ieradums lasīt pa diagonāli, taču lasītprasmei ļoti vajadzīga ne tikai spēja izlasīt, bet uztvert un analizēt tekstu. Mācoties digitāli, nav iespēja plašāk iesaistīt savas maņas un spējas.

Vai, gaidot rindā vai braucot automašīnā, piedāvāt ekrānu?

Nereti vecāki uzskata, ka gaidīšana rindā vai braukšana automašīnā mazam bērnam nav pa spēkam, tāpēc šīs ir tās reizes, kad ekrānu piedāvāt mazajam būtu pieļaujams. Taču, kā norāda speciāliste, arī šīs ir situācijas, kad ar vecāku izdomu ir iespējams iztikt bez ekrāniem. “Tas, cik daudz vecāki apzināti atļauj bērnam lietot ekrānus un kādās situācijas, ir pieaugušo piepūles un izdomas jautājums. Tā var būt ģimenes izvēle – pieņemt lēmumu, ka, braucot automašīnā, nelietosim ekrānus, bet tā vietā izmantosim rotaļlietas, grāmatas, izdomāsim dažādas spēles, ko spēlēt, vērosim apkārtni un sekosim līdzi maršrutam. Jāņem vērā, ka tie bērni, kurus pārsvarā visur aizved ar mašīnu un kuri tajā laikā skatās ekrānā, nemāk orientēties dabā. Viņi nokļūst punktos A, B un C, bet to, kas ir pa vidu un kā šie punkti savā starpā ir saistīti, bērni nezina,” iezīmē Līga Bernāte. 
 

Speciāliste norāda: arī izejot uz ielas, ja acis tiek vērstas telefonā, bērns netrenē iemaņas, kas vajadzīgas, lai patstāvīgi pārvietos – neprot noteikt attālumu līdz mašīnai, neievēro luksofora gaismas, neiemācās laikus apstāties, ja ir sarkanā gaisma. Veicot ceļu bez ekrāna, pa ceļam var pamanīt puķes, kukaiņus, skaņas, vēju – paveras pavisam cits sajūtu klāsts, kas pārņem bērnu, ja viņš iet pa ielu un pievēršas apkārt notiekošajam. 
 

Tāpat, gaidot rindā, bērnam ir svarīgi reizi pa reizei pagarlaikoties. Mācēt pagaidīt, neapmierināt katru pirmo impulsu pēc izklaides ir svarīgi, domājot par skolas gaitām – skolā bērniem ir jāprot sēdēt mierīgi, koncentrēt uzmanību. Piemēram, stāvot rindā, vecāks ar bērnu var aktīvi sarunāties, vērot apkārti, uzturēt komunikāciju vai, piemēram, spēlēt dažādas plaukstu spēles.  Tas prasa no vecāka lielāku piepūli, tomēr iemāca bērnam katrā garlaicīgā brīdī neķerties pie impulsa no malas – ekrāna. 

Lai kā dažreiz pieaugušajiem gribētos atbildību par tehnoloģiju lietošanu novelt uz “mūsdienu bērniem”, bērni nepiedzimst ar domu, ka viņi uzriez grib skatīties ekrānā.

Jāņem vērā, ka tie bērni, kurus pārsvarā visur aizved ar mašīnu un kuri tajā laikā skatās ekrānā, nemāk orientēties dabā. Viņi nokļūst punktos A, B un C, bet to, kas ir pa vidu un kā šie punkti savā starpā ir saistīti, bērni nezina.