"Viņi gribēja spēlēt galda spēles, bet man nebija laika...” Senioru atklāti stāsti un ieteikumi jauniešiem

Aptauja atklāj ne tikai to, ko viņi savā dzīvē nožēlo un ar ko lepojas, bet arī vērtīgus novēlējumus jauniešiem, kuri vēl tikai veido savu nākotni. Un viens padoms izskan īpaši skaidri – mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties.

Senioru padomi nav skaļas frāzes, bet gan izsāpēti un pārbaudīti ceļa rādītāji. “Jāsāk ar mācīšanos, tad jau dzīve rādīs,” saka Ādolfs (84), uzsverot zināšanu spēku kā dzīves virzītāju. Mācīšanās neaprobežojas ar skolu – tā ir arī spēja klausīties, novērot un izdarīt secinājumus. “Ļoti svarīgi ir būt godīgam. Un ļoti svarīgi ir izvēlēties draugus. Lai draugi ir pozitīvi ietekmējoši. Un jādzīvo tā, ka pašam ir galva uz pleciem. Un pie pirmajām grūtībām, neveiksmēm nepadoties – mēģināt vēl un vēl, līdz sanāk. Tāpat ir svarīgi lasīt grāmatas!” uzsver Inta (82). 

Savukārt Silvija (88) aicina jauniešus būt neatlaidīgiem: "Censties dzīvē sasniegt pēc iespējas vairāk. Nenolaist spārnus pie pirmās neveiksmes. Savus īstenākos nodomus realizēt dzīvē." 

Arī Guntas (83) ieteikums ir jau agrā vecumā izvirzīt savus mērķus un "klausīt savai sirdij, pat ja tas sapnis nesakrīt ar vecāku vēlmēm". 

Līvija (90) uzsver ne vien zināšanu, bet arī tradīciju nozīmību: “Mācīties. Mācīties un tiekties pašiem pēc panākumiem. Neko negaidīt, ka iedos. Saglabāt savu latviešu valodu. Jāmīl sava dzimtene, sava māja un sava ģimene. Ģimene ir pats galvenais dzīvē. Tradīcijas saglabāt – svētkus skaisti svinēt.” 

Savukārt Aris (88) piedāvā praktisku padomu, kas ir īpaši nozīmīgs laikmetā, kad sēdošs dzīvesveids kļūst par normu: "Ieteiktu nodarboties ar sportu, lai uzturētu sevi labā fiziskā formā."

Runājot par attiecībām, Helēna (98) ir tieša: “Nezaudējiet laiku ar viendienīšiem.” Attiecībās ar tuvākajiem svarīga ir sirsnība un savstarpēja spēja piedot. Baiba (83) iesaka vairāk sapratnes un līdzjūtības dzīvē, tikmēr Ludmila (83) uzsver, cik svarīgi ir mīlēt un būt uzticīgiem. “Es ieteiktu būt labsirdīgiem, rūpēties vienam par otru – lai pasaule ir mierīgāka,” saka Alīna (89).

Lepnums un prieks

Senioru pieredzes stāsti izgaismo vērtības, kuras gadu gaitā kļuvušas par viņu dzīves balstiem. Daudzi no viņiem visdziļāko lepnumu izjūt par ģimeni – tās stiprumu un pēctecību. Tā, piemēram, Ādolfs 84 gadu vecumā ar īpašu siltumu runā par saviem trim dēliem un divpadsmit mazbērniem, viņš redzot viņos savas dzīves turpinājumu. Ojārs (85) un Olga (83), kopā pavadījuši 63 laulības gadus, apliecina, ka stabilas un mīlestības pilnas attiecības ir ilgtermiņa vērtība un lepnuma avots.

Otrs lepnuma avots ir profesionālie sasniegumi – darbs sarežģītā profesijā, zinātniskā darbība, kā arī iespēja palīdzēt citiem un līdzcilvēku novērtējums. “Man izdevās iedot jauniem cilvēkiem rokās profesiju, un viņi man par to ir pateicīgi,” teic Ilga (83). Savukārt Helēna (98) uzsver zināšanu jēgpilnu izmantošanu dzīvē un lepojas, ka “izmantoju visas iespējas, kuras tika dotas, lai mācītos. Zināšanas nav vērtība, vērtība ir prast tās pielietot”.

Patriotisms un personiskie principi ir vēl viena svarīga lepnuma dimensija. “Lepojos ar to, ka esmu no Latvijas un man ir latviešu gēni,” saka Silvija (88), savukārt Valda (87) pamatoti lepojas ar savu neiestāšanos partijā – laikā, kad šāds solis varēja ietekmēt gan izglītības, gan karjeras iespējas.

Dzīves atziņas, kas aicina rīkoties šodien

Lai arī daudzu senioru stāstos atklājas pārdomas par dzīvē nepiepildītiem sapņiem un izvēlēm, tieši šīs atziņas kļūst par vērtīgu ceļamaizi jaunajai paaudzei. Vairāki aptaujātie uzsver, ka izglītības iespējas un zinātkāre nav pašsaprotamas – tās ir jāizmanto, kamēr ir iespēja. Sapnis par pasaules iepazīšanu, lai arī ne vienmēr piepildīts, šodienas jauniešiem ir pieejamāks nekā jebkad iepriekš – tas kļūst par aicinājumu būt drosmīgiem un ziņkārīgiem.

Personīgie stāsti par ģimenes dzīvi vai tās trūkumu vedina pie vēl vienas svarīgas atziņas – attiecības, kopā pavadīts laiks un mīlestība nav pašsaprotamas. Tās jālolo un jāvērtē ikdienā, nevis jāatliek uz vēlāku. “Visvairāk es nožēloju to, ka tad, kad mani trīs bērni bija mazi, es nepietiekoši daudz ar viņiem spēlējos. Bija jāstrādā, jāgatavo ēst, jāsaimnieko. Viņi gribēja spēlēt galda spēles, bet man nebija laika,” atzīst Inta (82), un šī frāze šodien var kļūt par iedrošinājumu apstāties, būt klātesošam un veltīt uzmanību tiem, kas ir līdzās. 

Savukārt Līvija (90) neslēpj: “Es visvairāk nožēloju to, ka neapprecējos. Pašas vainas dēļ. Mani aicināja precēties, bet es negāju. Un man žēl, ka man nav bērnu. Visi radu bērni ap mani tinas un saka, ka es vislabākā ome esmu. Bet savu nav.”

Arī dzīves temps un sabiedriskās pārmaiņas, kas reiz ierobežojušas izvēles, šodien sniedz jaunu perspektīvu – katram no mums ir iespēja būt brīvam savās izvēlēs un atbildīgam par to, kā veidojam savu dzīvi. Kā saka Gunta (83): “Es biju audzināta par Latvijas patrioti.” – un šodien šo lepnumu var turpināt katrs jaunietis, sekojot saviem principiem un vērtībām.

Šie stāsti nav nožēlas – tie ir spoguļi, kuros atspoguļojas dziļākās cilvēka ilgas: būt mīlētam, saprastam un piepildītam. Un katra šāda atziņa kļūst par iespēju dzīvot citādi jau šodien – apzinātāk, drosmīgāk un ar spožāku gaismu sirdī.