Kas notiks, ja pats uz savu roku pārtrauksi dzert ārsta izrakstītas zāles?

Noskaidrots, ka pacientu līdzestību terapijai ietekmē vairāki faktori – gan dzimums, vecums, motivācija un pārliecības, gan ar pašu slimību un terapiju saistītie aspekti, piemēram, medikamentu skaits, slimības ilgums, tas, cik viegli ir zāļu lietošanu iekļaut ikdienas režīmā. Nozīme ir arī veselības aprūpes pieejamībai un komunikācijai ar speciālistiem – cik viegli pierakstīties pie ārsta, cik brīvi pacients jūtas, pārrunājot ar veselību saistītus jautājums. 

Kas ir līdzestība un kāpēc tā ir tik būtiska? 

“Pasaules Veselības organizācija (PVO) skaidro, ka līdzestība ir apmērs, kādā ikkatrs no mums, esot ārstēšanās procesā, seko medikamentu lietošanas, diētas, dzīvesveida maiņas rekomendācijām, kuras paši esam akceptējuši,” stāsta Mirdza Kursīte, pētniece un docētāja Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūtā, un uzsver, ka līdzestībai ir cieša saistība ar veselību un ārstēšanas iznākumu. Pašlaik lielākā daļa pētījumu fokusējas uz līdzestību medikamentu lietošanā, taču nepieciešams attīstīt pētniecību visaptverošākai līdzestības uzraudzībai un mērīšanai. Latvijā šis jautājums ir aktualizēts gan primārajā, gan citos veselības aprūpes līmeņos. Piemēram, Veselības ministrijas izstrādātajā “Sirds un asinsvadu veselības uzlabošanas rīcības plānā 2025.–2027. gadam”, atsaucoties uz citās valstīs veiktiem pētījumiem, norādīts, ka līdzestības trūkums atzīts par galveno barjeru kardiovaskulārās mirstības mazināšanā. Tiek lēsts, ka sirds un asinsvadu slimību gadījumā līdzestīga ir tikai aptuveni puse pacientu, tādējādi pacientu “nelīdzestība” ir viens no galvenajiem šķēršļiem sirds un asinsvadu slimību samazināšanai. 2022. gadā Latvijā ar ārstēšanu novēršamā mirstība iedzīvotājiem līdz 75 gadiem bija divas reizes augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā. Vairāk nekā pusi no šiem nāves cēloņiem veido sirds un asinsvadu slimības – insults, infarkts, hipertensija. 

Cik līdzestīgi esam? 

Veselības centru apvienības (VCA) un pētījumu aģentūras “Norstat” veiktā reprezentatīvā iedzīvotāju aptauja atklāj cilvēku paradumus nozīmēto medikamentu lietošanā. Gandrīz puse (46 %) aptaujāto atzīst, ka vismaz reizi dzīvē ir gadījies uz laiku pārtraukt vai beigt lietot izrakstītās zāles, iepriekš to neapspriežot ar ārstu vai farmaceitu, turklāt lielākā daļa aptaujāto šādi rīkojušies vairākkārt. Tikai mazāk par trešdaļu vienmēr konsultējas ar ārstu par zāļu lietošanu – apzinīgākie pacienti ir vecuma grupā 60 +, kur šādi atbildējušo skaits sasniedz 35 % . 

Aptaujā skaidroti arī iemesli, kādēļ cilvēki izvēlējušies pārtraukt vai neievērot ārstēšanas režīmu. Atklāts, ka biežāk tas saistīts ar subjektīvo pašsajūtu, piemēram, teju trešdaļa norāda – uzsākot terapiju, jutušies labāk un tādēļ nolēmuši, ka zāles lietot nav nepieciešams. Vēl 22 % kā iemeslu atzīmē pašsajūtas pasliktināšanos vai kādas blakusparādības novērošanu. Kā citi iemesli minēti arī aizmāršība lietot zāles regulāri, bailes no blakusparādībām, kā arī tas, ka zāles nav bijušas valsts kompensētas.

Slimība neatpūšas

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas rezidents kardioloģijā, ārsts VCA Māris Lapšovs, tiekoties ar pacientiem stacionārā, vienmēr noskaidro, vai pacients lieto zāles. “Ja pacients zāles dzer, bet slimība tik un tā progresē, situācija ir viena, ja slimība attīstās un pacients godīgi pasaka, ka nozīmētās zāles nedzer, tā jau ir pavisam cita situācija. Nereti cilvēki min it kā saprotamus iemeslus, kāpēc regulāri nelieto zāles, piemēram, vides maiņas dēļ, ja dodas ceļojumā vai uz laukiem, jo ir atvaļinājums. Bet jāpatur prātā, ka slimība neatpūšas! Ja zāļu anotācija ir lasīta un ir zināmas iespējamās blakusparādības, bažas par to iestāšanos ir jāizrunā ar ārstu, nevis jāpārstāj lietot zāles. Patvaļīga zāļu terapijas pārtraukšana ir ātrs veids, kā, piemēram, sirds slimību pacientam, nonākt stacionārā,” brīdina Māris Lapšovs.

Ģimenes atbalsts 

Oftalmoloģe Dace Lietuviete līdzestības kontekstā lielu nozīmi piešķir ģimenei, jo vajadzētu atbalstīt un palīdzēt vecākajai paaudzei – pavadīt pie ārsta, būt informētiem par visām seniora slimībām, palīdzēt ar zāļu lietošanu, piemēram, ja nepieciešams, iepilināt acīs pareizos pilienus pareizā laikā. Oftalmoloģes praksē pieredzēti gadījumi, kad pacients it kā lieto vienus acu pilienus, tad – citus, taču rezultāta nav. Ārste nozīmē acu operāciju un, kad pacients uz to ierodas, situācija ir uzlabojusies un operācija nav nepieciešama. Izrādās, ka laika posmā no operācijas noteikšanas līdz tās dienai, pacients beidzot ir regulāri lietojis izrakstītos acu pilienus, kas neapšaubāmi apliecina līdzestības faktora nereti pat izšķirošo lomu.

Cilvēku gados var mulsināt aptiekā iegādāto zāļu iepakojums – dažādās pirkuma reizēs tas mēdz atšķirties, tas saistīts ar ražotāju piedāvājumu, taču zāļu aktīvā viela ķīmiskajā sastāvā paliek nemainīga. Arī tas pārrunājams gan aptiekā ar farmaceitu, gan, iespējams, mājās ar ģimeni. 

Izglītot un vēlreiz izglītot!

Sertificētās farmaceites, “Mēness aptiekas” valdes un Latvijas Farmaceitu biedrības valdes locekles Jeļenas Petrišinas skatījumā aptiekā pacients iegriežas biežāk nekā apmeklē ārstu, līdz ar to farmaceits nereti ātrāk pamana, ka ārstēšanās procesā ne viss notiek tā, kā vajadzētu. “Liela nozīme ir gan farmaceita profesionalitātei, gan empātijai – spējai pacientu uzklausīt, iedziļināties viņa situācijā un galvenais – pareizi uzdot jautājumus. Pat pastāvīgajiem aptiekas klientiem ir atkal un atkal jāatgādina, kā pareizi lietot zāles, ko tās dod organismam, kādi procesi notiek šo zāļu ietekmē. Farmaceitam ir arī iespēja pamanīt, ka nav nopirktas visas ārsta izrakstītās zāles, vai sarunā secināt, ka klients pats nolēmis mainīt terapiju, piemēram, samazināt zāļu devu, lietot tās retāk nekā izrakstīts. Vēl zāļu lietošanas kļūda var rasties, ja, piemēram, medikaments jāglabā ledusskapī, bet pacientam nav skaidrs, kad tas jāizņem, kad jānoliek atpakaļ vēsumā,” stāsta Jeļena Petrišina, uzsverot pilnvērtīgas farmaceitiskās konsultēšanas nozīmi pacienta līdzestībā.

Ārstēšanās sabiedrotais – uzticēšanās

Pacientu biedrības “ParSirdi” vadītāja Inese Mauriņa vērš uzmanību uz to, ka cilvēki bieži baidās ārstam pateikt patiesību, cik regulāri un kurus medikamentus nelieto. “Ne vienmēr visu var novelt tikai uz cilvēku bailēm no iespējamajām zāļu izraisītajām blaknēm, jo atsevišķos gadījumos tās patiešām ir. Dažkārt pacientam zūd uzticība ārstam, kurš nenotic viņa stāstītajam vai nepievērš uzmanību šiem simptomiem,” saka Inese Mauriņa un aicina mediķus ieklausīties pacientu teiktajā, vajadzības gadījumā mainīt zāles vai pielāgot devu. 

“Atklāta saruna ar ārstu ir pati svarīgākā! Manuprāt, ārstam arī nevajadzētu pacientam teikt, ka izrakstītās zāles būs jālieto visu mūžu – labāk sacīt: sāki lietot un skatīsimies, kur šis ceļš vedīs.” 

Dzīvesveids un līdzestība

Gados jaunāki pacienti nereti atbilstoši zāles nelieto sava aktīvā dzīvesveida dēļ. Piemēram, visas tabletes vienlaikus ieber saujā un uzdzer malku kafijas, bet tad pēc kāda laika ir pārsteigti, ka tās nepalīdz. Farmaceite novērojusi, ka jauni cilvēki dažkārt arī nav gatavi pieņemt diagnozi, ar ko turpmāk būs jāsadzīvo. Tad ir ļoti svarīgi, lai gan ārsts, gan farmaceits izskaidro visu par slimību un nepieciešamo terapiju, kas palīdzēs to kontrolēt un dzīvot pēc iespējas kvalitatīvāku dzīvi. 

Jeļena Petrišina pamanījusi arī gados vecāku cilvēku līdzestības trūkuma iemeslus. “Senioriem bieži vien zāles ir jālieto divas, trīs reizes dienā. Citi izmanto zāļu sadalījuma kastītes, citi pieraksta blociņā, kad, kas un kā jādzer. Sliktāk, ja pacients palieto zāles, secina, ka šodien ir labi, un nākamajā dienā zāļu lietošanu izlaiž. 

Aptiekā diezgan daudz laika veltām, lai skaidrotu senioriem, kādēļ šomēnes zāļu iepakojums ir vienā krāsā, ja pirms tam bija citā. Ja tomēr pēc cita ražotāja zāļu lietošanas uzsākšanas mainās pašsajūta, ārsts par to noteikti ir jāinformē,” saka farmaceite.

Veselības aprūpē jāstrādā komandā

Oftalmoloģe Dace Lietuviete norāda: “Ikvienam pacientam jebkuras slimības gadījumā ir svarīgi izskaidrot, kas notiks, ja zāles nelietos. Ne vienmēr, lietojot zāles, būs jūtams uzlabojums, iespējams, zāles var tikai apturēt slimības progresu. Būtu ieteicams doties atkārtotā vizītē, lai ārsts konstatētu, kā pacients jūtas, lietojot konkrētos medikamentus. Tāpēc ārstēšanas procesa uzraudzībā ir svarīgi iesaistīt arī ģimenes ārstu – tieši viņš bieži vien turpina sekot terapijai. Būtiska ir sadarbība. Nereti acu ārsts, saskatot noteiktus simptomus, var ieteikt apmeklēt, piemēram, kardiologu. Mēs sadarbojamies, jo var būt arī tā, ka zāles ir labas, lai ārstētu vienu slimību, taču tās negatīvi ietekmē kādu citu.” 

Ko darīt, lai sekmētu līdzestību?

Lūk, speciālistu secinājumi, ieteikumi, ierosinājumi līdzestības uzlabošanai, lai pacienta līdzdalība ārstēšanas procesā būtu jēgpilnāka!

•     Noderīgi iesaistīt arī ģimenes locekļus – viņu atbalsts, palīdzība un interese var sniegt pozitīvu efektu. Turklāt dažkārt tam nepieciešams pavisam nedaudz, piemēram, iestatīt tālrunī atgādinājumu par zāļu lietošanu. 
•     Ārstiem komunikācijā ar saviem pacientiem noder radošums. Piemēram, ja acu pilieni jālieto divreiz dienā un tas šķiet sarežģīti, var atgādināt, ka arī zobus taču tīra vismaz tikpat bieži. Tātad, acu pilienus noliekot blakus zobu sukai, var viegli atcerēties, ka tie ir jāiepilina. 
•     Ir nepieciešami pozitīvi stimuli. Viens no tiem būtu arī ārsta vai farmaceita uzmundrinājums, pacientu uzslavējot par rūpību zaļu lietošanā. 
•     Svarīgi rast iedarbīgu motivāciju, kādēļ izrakstītās zāles ir jālieto. Vienam tā, iespējams, būs kāda pazīstama cilvēka drūmā pieredze, piemēram, sadzīvojot ar insulta sekām, citam – vēlme dzīvot garu, kvalitatīvu mūžu, pieredzēt mazmazbērnus. 
•     Zāļu devu sadalīšanai noder speciālās dozēšanas kastītes, kas pieejamas aptiekās. Var ņemt talkā arī digitālo medikamentu dozatoru, kas signalizē, kad jāiedzer zāles. 
•     Svarīgi apzināties, ka informācijas tehnoloģiju priekšrocības rūpēs par veselību var izrādīties arī lamatas – mākslīgais intelekts nebūs labākais ārsta teiktā iztirzātājs vai padomdevējs par izrakstīto zāļu lietošanu un iespējamajām blaknēm konkrētajam cilvēkam, lai patstāvīgi pieņemu lēmumus par ārstēšanos. Drošāk ir vēlreiz konsultēties un pārrunāt neskaidros jautājumus ar kompetentu veselības aprūpes speciālistu.
•     Der atcerēties par tiešsaistes iespēju, kas var būt risinājums, ja ir sarežģīti apmeklēt ārstu klātienē, taču nepieciešama atkārtota konsultācija par zāļu lietošanu. Tiešsaistē var saņemt arī farmaceita konsultācijas.
•     Līdzestībā ārkārtīgi būtiska ir ārsta, pacienta, farmaceita mijiedarbība un, ja nepieciešams, arī tuvinieku iesaiste. Ir jāsadarbojas, lai tas, kā būt līdzestīgam, ir saprotami, pamatoti, pamudinoši.