Jautā vecāki: ko un kā runāt ar bērnu par veipošanu

Lasi rakstu no žurnāla "Mammām un Tētiem. Skolēns” vasaras numura!

Lai cīnītos ar pusaudžu vēlmi pamēģināt vai lietot dažādas viņiem aizliegtas vielas, psihoterapeiti iesaka būt atklātam ar savu bērnu, uzklausošam, saprotošam, iesaistīties viņa dzīvē un biežāk parunāties ar viņu. Taču, kas slēpjas aiz šiem vārdiem – “uzklausīt, parunāt”? Kā konkrēti vecāki un pats pusaudzis var rīkoties situācijā, kad saskaras ar draugu spiedienu un vilinājumu pamēģināt ko aizliegtu?

Vecāki jautā, Krišjānis Zaremba, klīniskais psihologs, kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeits, sniedz atbildes.

Bērnam cits jaunietis piedāvā bezdūmu produktus

Jautājums: “Kāda būtu ieteicamā taktika, kā bērnam rīkoties, ja, piemēram, viņam skolā piedāvā bezdūmu produktus šādu produktu dīleris – nedaudz vecāks jaunietis? Kā viņam izturēties pret šādu piedāvājumu sākt lietot vai kļūt par dīleri, kā nepakļauties spiedienam?”

Atbilde: Izstāstīt vecākam vai kādam citam pieaugušajam, kurš ir bērna uzticības persona. Pieaugušajiem savukārt ir svarīgi paskaidrot bērnam, ka dalīšanās par šādām lietām ir drosmīga un ļoti atbildīga rīcība, kas var pasargāt sevi un citus no nevēlamām sekām turpmākajā dzīvē. Palīdzēt jaunietim trenēt asertīvu jeb pārliecinošu komunicēšanas tehniku un prasmi. Šos treniņus parasti organizē apmācīti speciālisti gan individuāli, gan grupā ar citiem jauniešiem.

Ko profilaktiski runāt ar bērnu par bezdūmu produktu?

J.: “Domāju, ka mans bērns nelieto bezdūmu produktus. Vai ir vērts par to runāt ar viņu profilaktiski, lai mazinātu iespējamību, ka viņš tos sāks lietot?”
A.: Ir vērts. Es ļoti ticu profilaksei, jo tā var pasargāt daudzus bērnus no bīstamiem un nevajadzīgiem eksperimentiem. Ir vieglāk risināt lietas, pirms tās ir notikušas, nekā brīdī, kad eksperimentēšana un lietošana jau ir aktīvā fāzē. 

Pirms sarunas ir svarīgi pašam iepazīties un izglītot sevi ar objektīviem informatīviem avotiem. 

Lasot informāciju, ir vērts pievērst uzmanību, vai attiecīgo materiālu nav atbalstījuši šo produktu ražotāji vai izplatītāji, kas var ietekmēt publicētā materiāla objektivitāti, minimizējot attiecīgo produktu potenciālo risku un kaitīgumu.
 

Kā zināt, vai bērns nemelo?

J.: “Kā saprast, vai bērns runā patiesību vai tomēr melo, sakot, ka tikai draugi smēķē, ka viņš pats jau nelieto? Ja es jautāju, runāju vai izsaku savus komentārus, manuprāt, nododu bērnam ziņu, ka es viņam neuzticos. Ja nerunāju, tad šis jautājums paliek vispār bez ievērības.”
A.: Svarīgi ir nemēģināt kļūt par izmeklētāju, jo bieži noskaidrot patiesību var būt sarežģīti. Mēģinot to darīt, mums var izveidoties distancētas attiecības ar bērnu, kas savukārt veicinās to, ka viņš jutīsies nesaprasts, pārprasts. Tas var veicināt to, ka viņš meklēs veidus, kā vairāk sevi norobežot no sarunām ar vecāku, pat tad, kad tas viņam būtu ļoti nepieciešams. Tādēļ mēs kā pieaugušie veidojam ieinteresētas un atbalstošas attiecības, jo, dzīvojot šādās attiecībās ar bērnu, mēs mazinām viņā bailes un nedrošību, kad viņa pieņemtie lēmumi nav bijuši paši veiksmīgākie. Ja vecākam rodas bažas, ka jaunietim pastāv lietošanas risks, tad tas ir labs laiks, lai pārrunātu jaunieša attieksmi un viņa izpratni par šo tematiku. Šīs sarunas laikā mēs varam labāk saprast, kāda ir viņa izpratne, un no tās izdarīt pieņēmumus, kas varētu būt nākamie soļi, lai atturētu viņu no lietošanas uzsākšanas vai turpināšanas.

Draugi bērnu spiež veipot

J.: “Bērns man stāsta, ka klasē viņa draugu pulkā veipo gandrīz visi – viņš negrib justies “autsaiders”. Ir spiediens no draugu puses – “neesi mīkstais, kas tev kaiš…” utt. Kā viņam atbildēt uz šādiem argumentiem, pastāvēt par sevi un nezaudēt draugus?"

A.: Jaunieši parasti veido sev apkārt līdzīgi domājošu draugu pulku un cenšas būt atbalstoši šajās attiecībās. Reizēm šis atbalsts var būt kā ieteikumi, kā risināt problēmas, dodot tādus padomus, kas var būt neapzināti kaitīgi. Labākais veids, kā pasargāt savu bērnu, ir preventīvi izglītot par dažādu vielu ietekmi un mītiem, kas ar tām ir saistīti, kā arī pievērst uzmanību bērna pašvērtējumam, proti, ja bērns par sevi domās, ka “es neesmu pietiekami labs”, viņam būs grūtāk pieņemt patstāvīgus lēmumus, jo viņš būs ļoti atkarīgs no apkārtējo vērtējuma. Īpaši pusaudžu vecumā, kad ir liela nedrošība par to, kas es esmu un kādam man ir jābūt.

Ja pie bērna atrod elektronisko cigareti

J.: “Kā vecākam vislabāk rīkoties situācijā, kad pie bērna atrod elektronisko cigareti, bet bērns apgalvo, ka tā ir drauga / nav viņa?”
A.: Ja mēs pieņemam, ka bērns melo, tad pārskatīt savu uzvedību, kā iepriekš ir reaģēts situācijās, kad bērns ir izvairījies teikt patiesību. Ja pieaugušā reakcija būs asa un nosodoša, tad, visticamāk, bērns turpinās rīkoties kā iepriekš, vienīgi atradīs meistarīgākus veidus, kā to noslēpt. 

Sods nerisina situāciju, tas tikai to apstādina. Bērns turpinās darīt, tikai vecāki vēl mazāk zinās, ko viņš dara. 

Ir svarīgi paust bērnam savu nostāju, dalīties savās bažās, kā arī ieklausīties bērna sacītajā.

Bērni smejas par aizrādījumiem attiecībā uz veipošanu

J.: “Pie bērna skolas bariņš pusaudžu smēķēja veipus. Piegāju, izteicu savu nosodījumu, nedaudz pakaunināju jauniešus un paskaidroju, kādu kaitējumu viņi nodara savai veselībai. Pretī saņēmu smieklus. Kā man kā pieaugušajam un vecākam būtu bijis pareizi rīkoties šajā situācijā?”
A.: Šajā situācijā pieaugušajam labi izdevies ir tas, ka viņš nolēma reaģēt un mēģināt skaidrot par smēķēšanas ietekmi uz veselību. Tas, ko es nākamreiz situācijā pamainītu – censtos izvairīties no kaunināšanas, jo diez vai tas palīdzēs jauniešiem aizdomāties un apsvērt savu rīcību. Tā vietā, ja mani kā pieaugušo satrauc jauniešu eksperimenti un paškaitējošās aktivitātes, tad prātīgākais veids, kā palīdzēt, ir iesaistīties nevalstisko organizāciju aktivitātēs savā apkaimē, kas cenšas risināt šāda veida problēmas. Ja šādas organizācijas nav, tad apzināt domubiedrus un tādu dibināt. Jo, domājot par bērnu un jauniešu vēlmi eksperimentēt un pakļaut sevi uzvedībai, kas var būt kaitīga, palīdzošākā stratēģija ir multidisciplināru pasākumu kopuma ieviešana. Piemēram, regulāru izglītojošu aktivitāšu veidošana izglītības iestādēs – bērniem, skolotājiem un vecākiem. “Jaunietis – jaunietim” programmu attīstīšana, mentorēšana u.tml. Svarīgi, lai šīs aktivitātes nav kampaņveidīgas, bet konstantas un ilgtermiņa.

Kā vadīt nopietnu sarunu ar bērnu?

J.: “Pusaudžu psihologi saka – nu, parunājieties ar savu bērnu par šo problēmu, esiet iejūtīgi un uzklausiet viņu. Es kā normāls vīrietis neesmu nekāds baigais runātājs, nemāku tā “parunāties”. Ko tieši tajā sarunā savam bērnam teikt? Kādai jābūt sarunas taktikai?”
A.: Sarunai nav jābūt sarežģītai. Es ticu tam, ka katrs vecāks, kam ir svarīga bērna labbūtība, varēs atrast pareizo veidu, kā runāt. 

Sarunai var palīdzēt, ja tās laikā būsiet pārliecināti par sevi un gatavi klausīties bērnu.

Bieži bērni jau daudz ko ir noskaidrojuši, tas var atvieglot sarunu, kā arī ļauj labāk saprast viņa priekšstatu objektivitāti. Esiet atklāti! Ja paši smēķējat, tad dalieties ar izaicinājumiem, kas rodas, ja vēlas to pārtraukt. Ja tomēr rodas bažas, vai sarunas laikā izdosies nodot bērnam visu vēstījumu, meklējiet palīdzību. Jums nav tas jārisina vieniem.

Kā runāt ar jaunieti par aizliegto vielu lietošanu?

J.: “Kā runāt ar jaunieti par aizliegto vielu lietošanu, lai maksimāli izvairītos no viņa iespējamiem meliem, ka viņš neko nelieto? Kā sabalansēt viņa uzticību, ja atzīstas, ka kaut ko lieto, ar audzinošu informāciju no vecāku puses? Kā šo godīgumu un uzticēšanos saglabāt, vienlaikus palīdzot jaunietim pieņemt izsvērtus lēmumus?"
A.: Izrādīt rūpes un ieinteresētību tajā, kas ar jaunieti notiek. Sarunu veidot kā dialogu. Uzticēties jaunieša idejām un spriedumiem, jo viņiem bieži ir patiešām labas idejas un izpratne par to, kas viņiem var būt noderīgi. Ja mēs sagaidām no jaunieša atklātību un godīgumu, tad ir svarīgi, ka arī pieaugušais šajās attiecībās izturas tāpat.

Zināšanai

Kur vērsties, ja pamani kvēpli?

Bērnu un pusaudžu vidū populāra kļuvusi “veipomānija” – nepilngadīgie ne vien aktīvi lieto tikai pieaugušajiem domātās elektroniskās cigaretes, bet arī iesaistās šo izstrādājumu izplatīšanā savu vienaudžu vidū. Skolas, vecāki un arī tiesībsargājošās iestādes ceļ trauksmi un aicina – “Atmasko kvēpli!”.

Kvēplis ir ikviens, kurš reklamē tabaku un nikotīnu saturošus produktus bērniem un jauniešiem, iesaista to tirdzniecībā pusaudžus vai pārdod tos nepilngadīgajiem, līdz ar to rīkojas gan pretlikumīgi, gan amorāli. Kvēpļi ir pelnījuši tikt atmaskoti! Un to paveikt var ikviens no mums!

• Ja fiksē jebkāda veida reklāmu, kas popularizē tabaku un nikotīnu saturošus produktus, ziņo Patērētāju tiesību aizsardzības centram (PTAC) pa tālruni 65452554.
• Ja zini bērnu un pusaudžu pulcēšanās vietas, kurās nepilngadīgie smēķē, ziņo Valsts policijai, rakstot uz uzticiba@vp.gov.lv.
• Ja pamani neatļautu elektronisko cigarešu tirdzniecību, t.sk. bez akcīzes markas vai ar distances līgumu (internetā), ziņo Valsts ieņēmumu dienestam (VID) pa tālruni 80009070 vai rakstot uz e-pastu parkapumi@vid.gov.lv.
• Ja tavam bērnam piedāvā nopirkt elektroniskās cigaretes, ziņo Valsts policijai, rakstot uz uzticiba@vp.gov.lv.
• Ja redzi pusaudžus, kas pērk vai pārdod elektroniskās cigaretes, ziņo par šīm tirdzniecības vietām Valsts policijai, zvanot 110.