Vēl viens gads dārziņā – jā vai nē?

Lieliski, ja vecākiem ir pārliecība par to, kad bērns ir gatavs skolas gaitām. Bet ko darīt, ja rodas šaubas – varbūt mazajam jāpaliek vēl gadu dārziņā? Ja bērns vēl nelasa, ir augumā mazāks vai kautrīgāks vai ja bērnam ir kādas veselības problēmas, vecākiem var rasties šaubas – vai mazais ir gatavs skolai? Kas ir tie kritēriji, kuri ir jāizvērtē, un galu galā, kurš ir tas, kas saka galavārdu par to, vai bērns ir gatavs skolai, – vecāki vai pedagogi?
  • Gunita Krilova

    Gunita Krilova

    portāla “Mammamuntetiem.lv” galvenā redaktore

  • Daina Kājiņa

    Daina Kājiņa

    bērnudārzu “CreaKids” vadītāja

Gadījumos, kad vecākiem ir ļoti lielas bažas par sava bērna prasmēm, var pieaicināt skolu pedagogu, kurš pastāstīs, kas tieši skolā tiks prasīts no bērna.

FOTO:

Gadījumos, kad vecākiem ir ļoti lielas bažas par sava bērna prasmēm, var pieaicināt skolu pedagogu, kurš pastāstīs, kas tieši skolā tiks prasīts no bērna.

Šobrīd Vispārējās izglītības likums paredz, ka bērns uz pirmo klasi dodas jeb sāk apgūt pamatizglītību tajā kalendārajā gadā (nevis mācību gadā), kad viņam aprit 7 gadi. [1] Tas nozīmē, ka bērns uz skolu dosies gadā, kad svinēs 7 gadu dzimšanas dienu, neatkarīgi no tā, vai 7 gadi paliek janvārī vai decembrī. Tomēr likums nosaka arī atkāpes:

  • vienu gadu agrāk bērns uz skolu var doties pēc vecāku vēlēšanās, atkarībā no bērna veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības;
  • vienu gadu vēlāk bērns uz skolu var doties, pamatojoties uz ģimenes ārsta atzinumu. [1]

 

Kā norāda Izglītības kvalitātes valsts dienestā, to bērnu skaits, kas vēl vienu gadu turpina izglītību pirmsskolā, piecu gadu laikā īpaši nav mainījies. Tie vidēji ir 2,6 % bērnu attiecīgajā vecumā. 

 

“Manā praksē vairums bērnu uz skolu aiziet tajā gadā, kad viņiem paliek septiņi gadi. Tomēr novērots, ka agrāk uz skolu palaist atvases grib tās ģimenes, kur bērni ir dzimuši gada sākumā – janvārī, februārī. Arī situācijās, ja bērns ir jauktā vecuma grupā un lielākā daļa no grupiņas aiziet uz skolu, bieži vecāki izvēlas bērnu sūtīt uz skolu kopā ar pārējo grupiņu. Vēlāk, cik esmu novērojusi, uz skolu aiziet tie bērni, kas dzimuši gada beigās, – novembrī, decembrī. Biežāk vecāki arī zēnus izvēlas paturēt dārziņā gadu ilgāk,” pieredzē dalās Daina Kājiņa.

 

Bērnam nepatīk mācīties vai vecākiem nepatīk dārziņš?

Visiem vecākiem ir vērts atcerēties – veiksmīga pieaugušo sadarbība veido labvēlīgu vidi bērniem, un labvēlīga vide motivē bērnu mācīties. “Mēs esam kopīgi atbildīgi par laimīgu bērnu bērnību. Es vienmēr lūdzu vecākus, bērniem dzirdot, runāt par bērnudārzu labas lietas. Ja jums kaut kas nav pieņemams, nāciet un risināsim to jautājumu kopā! Ja bērns mājās dzirdēs sliktu par bērnudārzu, vēlme nākt uz dārziņu var mazināties. Mums ir jārūpējas, lai bērns ar prieku nāk uz dārziņu, un tas pats ir jāturpina skolā. Vecāku pozitīvā attieksme un ieinteresētība notiekošajā gan dārziņā, gan skolā var rosināt pozitīvu bērna attieksmi pret dārziņu, kas savukārt veicinās mācīšanos – lasīšanu, rakstīšanu, visu, kas bērnam tiek piedāvāts,” attieksmi pret dārziņu pārdomāt aicina Daina Kājiņa. 

 

Kas bērnam jāmāk, uzsākot pirmo klasi

Daina Kājiņa norāda: tas, ka bērnam, dodoties uz skolu, ļoti konkrēti jāmāk dažas lietas (jālasa noteikts vārdu skaits minūtē, jāprot rakstīt vai rēķināt noteiktas darbības), ir vēsturiska pieeja. Bērns un viņa attīstība ir jāskatās kopumā; nevajadzētu koncentrēties tikai uz vienu rādītāju, lai spriestu, vai mazais ir gatavs skolai. Mācību procesā galvenā ir bērna interese darboties un apgūt lietas, uzskata speciāliste. Viņa gan atzīst, ka katrai mācību jomai, ko bērni pirmsskolā apgūst, ir noteikti sasniedzamie rezultāti, taču pāri visam tiek vērtēta katra audzēkņa individuālā gatavība un sasniegumi. “Pirmsskolas periodā bērna attīstība notiek ļoti atšķirīgi, tāpēc visus bērnus nevar vērtēt pēc viena stingra kritērija. Tas ir līdzīgi kā ar bērnu prasmi staigāt – kāds mazulis to sāk darīt pirms gada vecuma, bet kāds – pēc. Līdzīgi notiek arī bērna attīstība pirmsskolas periodā – secīgi, tomēr katram bērnam savā laikā,” situāciju bērnu attīstībā ieskicē Daina Kājiņa.

 

Pirmsskolā apgūstamās jomas:

  1. valoda (lasītprasme un rakstītprasme);
  2. sociālā un pilsoniskā;
  3. kultūras izpratne un pašizpausme mākslā;
  4. dabaszinātņu;
  5. matemātika;
  6. tehnoloģiju;
  7. veselības un fiziskās aktivitātes mācību jomas.

 

Nelasīšana kā lielais bubulis

Katrai ģimenei būs savi iemelsi, kāpēc tiek apsvērta ideja bērnu vēl gadu paturēt dārziņā. Nereti lasīšana vai tieši otrādi – nelasīšana tiek minēta kā galvenais motīvs, jo ir dzirdēts, ka bērniem, kas neprot lasīt, 1. klasē klājas grūti. Viņi neprot izlasīt ne tikai tekstu latviešu valodā, bet nevar izlasīt uzdevumus arī citos priekšmetos.

 Tomēr reizēm pēdējā gadā pirms skolas koncentrēšanās uz lasīšanas apguvi no vecāku puses ir tik liela, ka mazajam rodas pretestība un nepatika pret to. 

“Ar spiedienu var ļoti ātri nokaut interesi par lasītprasmi. Pieaugušo uzvedums ir saglabāt interesi par apgūstamo. Vecāki var spēlēt dažādas burtu, vārdu, ciparu un skaitīšanas spēles. Piemēram, ejot pa ielu kopā ar bērnu, var kaut ko skaitīt, atpazīt burtus vai mēģināt salasīt vārdus. Tas bērnam būs daudz interesantāk nekā piespiedu sēdēšana pie grāmatas,” idejās dalās Daina Kājiņa. 

 

Gadījumos, kad vecākiem ir ļoti lielas bažas par sava bērna prasmēm, var pieaicināt skolu pedagogu, kurš pastāstīs, kas tieši skolā tiks prasīts no bērna. Jāatceras, ka lasītprasme ilgu laiku var būt pasīvā formā un aktīvais lasīšanas periods var nākt tikai pēc laika. Sākumā bērns iepazīst burtus, sadzird skaņas, un tad šķiet, ka vienā brīdī pēkšņi sāk lasīt. Taču patiesībā iepriekš ir bijis milzīgs darbs un ieguldījums, lai bērns sāktu lasīt.

 

Kam pievērst uzmanību, lai izvērtētu bērna gatavību skolai 

Tas, ko bērns prot sešu septiņu gadu vecumā, būs tikai viena no lietām, kas norādīs uz bērna gatavību skolai. Ja vecākiem ir šaubas, vai viņu atvase ir gatava skolai, vislabākais ir aprunāties ar bērna pirmsskolas pedagogu. Skolotāja no sava redzējuma spēs pateikt, kas bērnam skolā varētu sagādāt grūtības. 

No vienas puses, ir praktiskās lietas – lasīšana, rakstīšana, rēķināšana, kas parāda gatavību skolai, bet, no otras, tikpat svarīga ir bērna psiholoģiskā un emocionālā gatavība doties uz skolu.

“Gribu uzsvērt, ka nevar vienu indikatoru izraut no konteksta. Man nāk prātā līdzība ar ārstu – viņš taču nenosaka diagnozi tikai pēc viena simptoma! Piemēram, ja bērnam ir temperatūra, ārsts nevar pateikt, kas viņam kaiš. Ir jābūt vēl citām pazīmēm, lai spriestu par slimību, kas skārusi bērnu. Tāpat vienu indikatoru, kas norāda, ka bērnam skolā varētu būt grūtības, nevar ņemt par pamatu tik nopietna lēmuma pieņemšanai,” vecākus plašāk skatīties aicina Daina Kājiņa.

 

Lietas, kam jāpievērš uzmanība: 

  • Bērna kognitīvās prasmes. Pirmie kritēriji parasti ir bērna lasītprasme, cik daudz bērns prot rakstīt, ko prot rēķināt, un uz šiem kritērijiem ir visvienkāršāk palūkoties. Taču ir vērts izzināt arī nianses – vai bērns pazīst dažādas figūras, saprot jēdzienus “lielāks” un “mazāks”, vai vārdos prot saklausīt skaņas, cik labi darbojas ar dažādiem rīkiem – šķērēm, līmi u. tml.
  • Psiholoģiskā gatavība, piemēram, emociju apzināšanās un kontrole. Tas ir īpaši svarīgi, lai bērns spētu tikt galā ar uzdevumiem un situācijām, kas nav tik vienkāršas. Jāvērtē, kā bērns spēj koncentrēties darbam, vai viņu aizrauj mācīšanās process.
  • Pašapkalpošanās prasmes – spēja pašam apģērbties, tikt galā tualetē, atcerēties, kur ir nolikts sporta tērps, sakārtot savu darbavietu un organizēt sevi stundai.
  • Sociālās un komunikācijas prasmes. Viens no indikatoriem ir – vai bērns spēj palūgt palīdzību audzinātājam, kādam ne tik pazīstamam cilvēkam? Tāpat spēja sadarboties ar sava vecuma bērniem ir būtiska prasme, lai skolā bērns iejustos labāk.

 

Kā pieņemt lēmumu? 

  1. Lēmums palikt vēl vienu gadu dārziņā ir jāpieņem par katru bērnu individuāli un katra bērna interesēs, lai radītu viņam vislabākos apstākļus.
  2. Lai tiktu pieņemts vislabākais lēmums, pamatā ir sadarbība un dziļas sarunas starp vecākiem un pedagogu, un ģimenes ārstu.
  3. Vecākiem ieteicams norobežoties no savas pozitīvās vai negatīvās skolas sākuma pieredzes. Nereti vecāki domā – es sāku skolā iet 6 gados, un man viss ir kārtībā! Šodienas situācija un mācību programma ir cita, arī bērns ir pavisam cits cilvēks.

 

Kam pieder galavārds, ja situācija nav skaidri redzama? 

Vecāki ir tie, kas izlemj un arī saka galavārdu par to, vai bērns paliek vēl vienu gadu dārziņā. Ja vecākiem ir pārliecība, ka bērnam nāks par labu vēl viens gads dārziņā, ir nepieciešams atzinums no ģimenes ārsta, bet iestādes pienākums ir integrēt bērnu jaunā grupiņā. Ja pedagogs domā citādi nekā vecāki, pedagogam ir jābūt argumentiem, lai aicinātu vecākus apdomāt šo jautājumu. Taču gala lēmums ir vecāku atbildība.

Reklāma
Reklāma

 

Jaunākais vai visvecākais?

Vienmēr būs situācijas, ka klasē kāds no bērniem būs vecākais un kāds – jaunākais, jo kaut kur šī robežšķirtne ir jānovelk. Parasti jaunākajam vienmēr būs motivācija, jo viņam būs, uz ko tiekties, taču vecākajam ir lieliska iespēja attīstīt savu līdera potenciālu. Nevajag vienu vai otru īpaši izcelt vai noniecināt. Abos gadījumos ir savi ieguvumi, taču arī abējādi var nodarīt bērnam pāri, bet tikpat labi tas var neatstāt nekādas sekas. Ir svarīgi neuzsvērt, ka bērns klasē ir jaunāks vai vecāks par pārējiem. Ja vecāki būs pārliecināti par savu lēmumu, bērns to pieņems, un viss būs kārtībā. Ja vecākiem ir satraukums par savu lēmumu, viņiem pašiem ir svarīgi lūgt un saņemt atbalstu, piemēram, pie psihoterapeita.

 

Ieguvumi bērnam, paliekot dārziņā vēl vienu gadu

  • bērns var uzņemties līdera lomu, attīstīt prasmes kļūt un būt par līderi;
  • bērns var būt palīgs skolotājai;
  • ja bērns jau daudz ko zina, viņam var tikt pielāgoti atsevišķi, viņam interesanti uzdevumi.

 

Kad jāpieņem šis lēmums

Labākais, kad pieņemt lēmumu par palikšanu vēl vienu gadu dārziņā, ir pēdējā mācību gada vai pusgada laikā, uzskata Daina Kājiņa. “Iespējams, šādas tendences var manīt vairākus gadus iepriekš, taču bērna attīstība ir tik individuāla, ka par trīsgadnieku, kas dzimis novembrī, nevarēs pateikt, ka viņam vajadzēs iet uz skolu vēlāk. Es aicinu šo jautājumu atlikt uz pēdējo gadu. Savukārt līdz dārziņa izlaiduma laikam tas gan būtu jāizlemj,” uzskata Daina Kājiņa. 

 

Izglītības kvalitātes valsts dienesta vecākā eksperte Jana Veinberga norāda, ka izlemšanas laiks atkarīgs no vienošanās ar pirmsskolu un kārtības, kādā pirmsskolā notiek izglītības process. “Jāuzsver: ja bērns septiņu gadu vecumā neuzsāk pamatizglītības ieguvi, viņam ir jāturpina pirmsskolas izglītības ieguve, jo Izglītības likuma 4. pantā noteikta obligātās izglītības nepārtrauktība – obligāta ir no piecu gadu vecuma bērnu sagatavošana pamatizglītības ieguvei un pamatizglītības iegūšana vai pamatizglītības iegūšanas turpināšana līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Tāpat ir būtiski, lai pirmsskolas izglītības iestāde, bērnam uzsākot obligāto sagatavošanos pamatizglītībai pirmsskolas izglītības programmā, veic katra bērna speciālo vajadzību izvērtēšanu (tas noteikts Vispārējās izglītības likuma 20.1. pantā). Tas palīdzēs sniegt bērna interesēm un vajadzībām visatbilstošāko pirmsskolas izglītību,” akcentē Jana Veinberga.

 

Vai bērnam ir jāiziet medicīniskā vai cita pārbaude, ja ir doma palikt dārziņā vēl vienu gadu? 

Nē, pietiek ar ģimenes ārsta atzinumu. Nav vajadzīgs ne neirologa, ne kāda cita speciālista slēdziens. Tāpat neviens nepārbaudīs bērna prasmes – lasīšanu, rakstīšanu, rēķināšanu vai ko citu.

 

Bērna izvērtējums – visu laiku

Lai pedagogu ieteikums vai vecāku lēmums – palikt bērnam vēl gadu dārziņā – nenāktu kā zibens no skaidrām debesīm, vecākiem vēlams visu laiku sekot līdzi sava bērna mācību sasniegumiem. “Jā, bērnu prasmes dārziņā tiek apzinātas visu laiku. Esmu pārliecināta, ka visi pedagogi šo vērtēšanu veic, tikai jautājums, kā un vai šī informācija tiek nodota vecākiem. To vajadzētu stāstīt caur bērna sasniegumiem, jo mums katram patīk dzirdēt, ko mēs mākam, nevis ko nemākam. Tas mūs motivē darīt vēl vairāk. 

Tas nenozīmē mākslīgi slavēt bērnu un neteikt, ko viņš nemāk, bet gan, sakot, ka to, ko viņš var, viņš varēs izdarīt daudz vairāk,” ir pārliecināta Daina Kājiņa. 

Viņa vecākiem iesaka uzturēt dzīvu interesi par to, kā bērnam veicas dārziņā, nevis par to sākt domāt mēnesi pirms izlaiduma, jautājot – nu, vai bērns jau lasa? Tas, vai bērns beidzot prot lasīt, nav pēdējā mēneša jautājums. “Ikdienas sarunas ar audzinātājām par bērnu ir būtiskas. Mūsu prakse ir katra mācību gada beigās visiem bērnudārza bērniem pasniegt liecību, kur tiek aprakstīti audzēkņa sasniegumi. Liecību mēs izrotājam ar bērna plaukstas un pēdas nospiedumu – tas ir gan process, kurā piedalās bērni, gan viņiem pašiem ir interesanti tās liecības vēlāk aplūkot,” stāsta speciāliste.

 

Ja bērns paliek vēl vienu gadu dārziņā

Kad ir jau pieņemt lēmums bērnam palikt vēl gadu dārziņā, būtu svarīgi viņam to laicīgi pastāstīt – tavi grupas biedri rudenī dosies uz skolu, bet tu paliksi dārziņā. “Pastāstiet bērnam saprotamā veidā, kāpēc viņš vēl gadu paliek dārziņā – vai viņš ir jaunākais, vai viņam vēl ir iespēja palikt dārziņā vai viņam tik ļoti gribas spēlēties, ka skolas solā viņam vēl nosēdēt būs par grūtu? Ja vecāki ticēs savai izvēlei, arī bērns no pieņems. Mūsu dārziņā ir prakse – ja kāds bērns vēl gadu paliek dārziņā, arī viņš piedalās savas grupiņas izlaidumā. Izlaiduma laikā bērna jaunās grupiņas audzinātājas iepazīstas ar bērnu un apsveic viņu kā savas grupiņas jauno audzēkni,” rosina Daina Kājiņa. 

 

Vai būs jāmācās viss otrreiz?

Iespējams, vecākus uztrauc doma, ka bērnam, paliekot vēl vienu gadu dārziņā, vajadzēs visu darīt otrreiz – Mārtiņdienā veidot to pašu gaili, Ziemassvētkos dziedāt tās pašas dziesmas un pildīts tos pašus uzdevumus. Kā uzsver Daina Kājiņa – pēc kompetenču pieejas pedagogam bērnam ir jāpiedāvā uzdevumi atbilstoši viņa spējām, tādi, lai viņam ir interesanti. Katru uzdevumu var variēt, un bērnudārzā tik ļoti uzdevumi neatkārtojas; pirmsskolu skolotāji ir radoši un strādā individuāli, teic speciāliste. 

 

 

Vai šīs situācijas ir iemesls bēram palikt dārziņā vēl vienu gadu? 

1. Bērns ir kautrīgs

Tas ir jāskatās kompleksi. Ja kautrīgs bērns paliek dārziņā vēl vienu gadu, iespējams, 1. klasē viņam būs ļoti garlaicīgi, jo viņš pirmsskolas vielu būs labi apguvis. Vai no tā, ka bērns paliks vienu gadu dārziņā, viņš kļūs mazāk kautrīgs? Visticamāk, nē. 

 

2. Bērns ir īss, smalks, mazāks par vienaudžiem

Tas, ka bērns ir mazāks par vienaudžiem, viens pats nav arguments, lai paliktu vēl gadu dārziņā. Šis, kā arī citi rādītāji, jāskatās kontekstā ar bērna attīstību. Iespējams, ka bērnam arī vecāki ir īsāki un bērns visu skolas gadu būs mazāks par vienaudžiem. Ja bērns ir spējīgs apgūt 1. klases vielu, nav nepieciešams viņu atstāt vēl gadu dārziņā.

 

3. Vecākiem nebūs iespēju izņemt bērnu laikā no skolas

Kādreiz ģimenes vēl kādu bērnu plāno uz laiku, kad vecākais bērns uzsāk skolas gaitas, lai mamma varētu laicīgi bērnu izņemt no skolas. Citreiz vecāki ir tik aizņemti darbā, ka saprot – jāstrādā garas stundas, bet skola bērnam beidzas agri. Lai risinātu šīs situācijas, nav prātīgi tās optimizēt uz topošā skolēna rēķina – bērnam ir jāsāk skolas gaitas tad, kad viņš ir tam gatavs, nevis kad ģimenei tas ir ērti. Loģistikas risināšanai var piesaistīt kādu radinieku vai algot aukli.

Saistītie raksti