Latvieši Īijā

Cik neinteresanti būtu, ja mēs jau iepriekš zinātu, ka, piemēram, mīļotais cilvēks mūs pārsteigs ar puķu pušķi vakarā, vai par negaidītu tikšanos ar senu paziņu. Tā notika arī ar mani. Bija pārsteigums! Iegāju veikalā „Lidl”, lai nopirktu šo to vēdera palutināšanai. Ejot gar bagātīgi, ar augļiem piekrāmētajiem plauktiem, jutu, ka kaut kas nav tā, kā parasti. Pacilāju vīnogu paciņas, jo gribēju izvēlēties pēc iespējas gatavākās. Manam mīļotajam vīrietim tās ļoti garšo. Kāpēc gan es nevarētu viņu pārsteigt? Pēkšņi satrūkos, jo no mugurpuses atskanēja vārds latviski – „atvainojiet”. Strauji pagriezos, un pirmajā mirklī apjuku no izbrīna. Kā svešais vīrietis šeit, Īrijā, var runāt latviski? Nākamajā mirklī apjēdzu, ka kaut kur šo cilvēku esmu redzējusi. Vēl pēc mirkļa atcerējos, ka tas taču ir mans skolas biedrs, divus gadus vecāks par mani. Skolā gan mēs daudz nekontaktējāmies, bet kopīgie skolas pasākumi, skolas ikdienas sadzīve, bērnības atmiņas cilvēkus satuvina tādā mērā, kas satiekot svešā zemē, jūties gandrīz vai kā radinieks! - „Vai, sveiks! Kā tad tu te gadījies? Nu gan pārsteigums!”, es iesaucos, varbūt pat pārāk skaļi, jo daži blakusstāvošie cilvēki uzmeta mums skatienus. - „Nu, sveika! Tu nemaz neesi mainījusies! Kāda biji skolā, tāda vēl tagad. Es tevi uzreiz atpazinu. Vienu brīdi domāju: kā tu te nokļuvusi, bet tad iedomājos – es taču arī esmu Īrijā, tāpat kā daudzi citi tūkstoši Latvijas iedzīvotāji. Ar savu sieviešu kritisko aci vēroju seno paziņu. Redzu vīrieti, kuram jau pāri 40, ar iesirmiem deniņiem, mazliet tā kā nekopts, jo ienāk prātā doma, ka frizieris sveicina. Arī apģērbs tāds nošņurcis, kaut gan pēc darba drēbēm neizskatās. Acis tādas jocīgas…, it kā mīlētu iedzert. Vārdu sakot, secinu – sievietes blakus nav. Atmiņā uzplaiksnās skolas laikā gūtie iespaidi par šo cilvēku: puisis, kurš labi mācījās, ar augstu pašapziņu, jo bija pietiekami pievilcīgs, lai meitenes plēstos dēļ šī zēna uzmanības apliecinājumiem. „Jā”, nodomāju, „kā dzīve mūs izmaina! Nez kāpēc šis cilvēks tā mainījies?” Tāpēc, aiz tīri sievišķīgas ziņkāres, mani jautājumi sāk birt kā no Pilnības raga: - „Nu, pastāsti, taču, par sevi! Ko esi izmācījies? Kur strādā? Kur sieviņa, vai Latvijā, vai kopā ar tevi šeit, Īrijā? Un bērni? Laikam jau lieli?” - „Nu, tu gan esi tikpat strauja, kā skolas laikā!”, skolasbiedrs apjucis iesaucas. - „Ha, ha! Cilvēks jau ar gadiem var mainīties ārēji, bet būtība paliek tā pati, ja vien dzīve pārāk stipri nesasit!”, nosmejos. - „Mjā…”, novelk mans senais paziņa. Redzu, ka esmu trāpījusi desmitniekā. Tūlīt kratīs sirdi, jo pēc skumjā acu skata saprotu, ka kaut kas personīgajā dzīvē nav kārtībā… - Strādāju es pie viena īra, kura firma sniedz celtniecības remontdarbu pakalpojumus. Ai, nekā izcila, jo viņš ir baigais maita! Ekspluatators! Nu, tagad, pēdējos pāris gadus ir pierimis, bet 5 gadus atpakaļ, atceros, kā viņš izturējās pret viesstrādniekiem. Murgs!”, viņš nosaka ar jūtamu sašutumu. „Bet tagad sevišķi sūdzēties nevaru, jo arī pie algas pielicis, un laikam raustās no ES Cilvēktiesību noteikumiem. - Uzreiz noprasu: „Ko tieši tu dari pie viņa? Savā profesijā strādā?” - „Daļēji. Pēc skolas aizgāju uz Priekuļu tehnikumu, uz mehanizatoriem. Man taču vecākiem liela saimniecība bija. Pēc Atmodas laika, ar lielām cerībām attīstījām lopkopību. Mātei ar tēvu bija pajas „patērētājos”, tās izņēma, un kopā ar pārējiem ietaupījumiem noguldīja bankā „Baltija” Tālāk tu vari iedomāties, kas notika ar mūsu ģimeni… Pa starpai biju paspējis apprecēties. Tu jau atceries manu skaistāko klasesbiedreni?”, pēc vienā elpas vilcienā izteiktā, skumjās vīrieša acis kļuva vēl skumjākas. Runājoties, esam pavirzījušies ar saviem iepirkuma ratiem uz saldēto dārzeņu vitrīnu pusi. Te vēdīja aukstums. Neuzkrītoši nodrebinājos, bet neko neteicu. Gribēju visu izrunāt tepat un vienā reizē. Nevēlējos sagaidīt uzaicinājumu turpināt sarunu pie kafijas tases vai mašīnā. Mani gaidīja ģimenes pienākumi. - „Atceros gan tavu skaisto skola laika „lovi” Nu, tad jau tu esi laimīgs!”, iesaucos mazliet tēlotā pārsteigumā, jo par viņu draudzību visa skola runāja, ka saiešot kopā. - „Biju kādu brīdi laimīgs, nenoliegšu. Nezinu, kas bija galvenais mūsu šķiršanās iemesls – vai tas, ka viņai sevišķi neinteresēja mūsu saimniecība, vai tas, ka pēc bankas bankrota zaudējām 50 tūkstošus, vai tas, ka aiz izmisuma sāku dzert. „Gruzījos” uz viņu, viņa uz mani. Viņa negribēja bērnus, un tas mani kaitināja arvien vairāk. Viņa taču abortu uztaisīja! Tad viņai uzradās bagāts mīļākais. Neticēju sākumā ne draugiem, ne kaimiņiem, kamēr pats pieķēru. Piedzēros, „širmis aizbrauca”, palaidu rokas… Nu, ar to arī viss bija beidzies. Vēl tagad nevaru to pārdzīvot. Ai, piedod, varbūt pārāk vaļsirdīgs kļuvu, bet nav jau te ar ko parunāties”, samocīts smaidiņš parādās skolasbiedra sejā. Iestājās neveikla pauze. Bijām atspiedušies pret aukstajām vitrīnām. Sāku ilgoties pēc sarunas beigām. Pieķēru sevi izklaidīgi vērojam dažādos pircējus. Pie sevis nodomāju: „Katram no viņiem ir savs dzīvesstāsts. Protams, atšķirīgs, bet kaut kas ir kopējs. Kāpēc te, Īrijā, vācu veikalā „Lidl” ir melnās rases pārstāvji, poļi, lietuvieši, un mēs – latvieši? Kāpēc? Vai viņiem nebūtu patīkamāk iepirkties savas etniskās Dzimtenes veikalos? Vai man nebūtu jaukāk satikt senus paziņas Vecrīgas noslēpumainajās ielās, un dzirdēt, cik veiksmīgs bizness, karjera, kupla ģimene? Garām! Tā nekad nebūs! Manas kārtējās, muļķīgās fantāzijas. Jau palasot TVNET komentārus, saproti, ka nabaga latviešu tauta ir padarīta kropla. Kroplīgi uzskati, kroplīga attieksme, kroplīgs dzīvesveids. Nu, ne jau visiem, bet lielai daļai. Ja tā nebūtu, tad nebūtu skaudības, nenovīdības, slimīgās kritizēšanas mānijas. - „Es, starp citu, tepat netālu dzīvoju. Mēs, trīs veči, īrējam māju. Lētāk sanāk. Pa kārtai ēst taisām. Nu, neko jau dižu, jo jāekonomē. Katru mēnesi sūtu vecākiem naudu. Tie ir pensionāri, viņiem grūti izvilkt ar 80 latiem mēnesī. Zāles arī dārgas. Mātei vasarā gūžas operāciju uztaisīja. Tēvam laikam vēzis, nezinu, kas būs… Nezinu, kā būtu, ja es nestrādātu šeit… Bet, ko es te tikai par sevi? Pastāsti, kādi vēji tevi šeit atpūtuši? ”, senais paziņa mazliet atdzīvojies jautā. - „Es, es …”, mazliet samulstu no negaidītā jautājuma. Ātri nolemju neiedziļināties savas dzīves izklāstā. Vienkārši negribu. Pēkšņi saprotu, ka skolas laikā izveidojies tēls, ir zaudējis savu spozmi. Man jau arī kādu laiciņu gaišmatainais, zilacainais puisis patika. Labi mācījās, piedalījās olimpiādēs, sportoja. Kas ar viņu ir noticis? Kas ir izpostījis, tagad iedzert mīlošā vīrieša dzīvi? Mani pārņem vienīgi žēlums. Man žēl viņa, viņa vecāku. Salauztas dzīves… Kas pie tā vainīgs? 5o padomju gadi? Neatkarīgās Latvijas negodīgie politiķi? Neuzticīga sieviete? Apstākļu sakritības? - „Vienīgais, kas mani izglāba no pilnīgas nodzeršanās Latvijā, bija mans krustēvs. Aizveda mani „atveseļoties”. Tad caur savu darbabiedru sarunāja man darbu te, Īrijā. Tā es jau sesto gadu te laužu.” Es lēnām sāku virzīties uz kases pusi. Man vairs nav laika turpināt sarunu, gribu mājās. - „Tad tomēr esi kaut cik apmierināts ar dzīvi?”, uzdodu tādu kā rezumējošu jautājumu. - Mans skolas biedrs, pēkšņi dzīvīgi atbild: „Jā! Kāda vaina šeit? Valodu esmu ielauzījies, strādāju labi, vismaz šefs netaisās atlaist. Naudiņa katru nedēļu. Ar večiem nedēļas nogalē aliņu iedzeram. „Sveikā” palasu, kas Latvijā notiek. Riebīgi jau ir tie vēji un lieti. Pietrūkst ziemas. Bet, lai tāpēc atgrieztos Latvijā? Nē! Nu, tā, kaut kā.” - Pēc acumirklīga pārdomu brīža, man sarunu biedrs enerģiski turpina: „Paklau, varbūt varam vēl saskrieties? Es taču par tevi neko tā arī neuzzināju! Kur tu dzīvo?” - Es mēģinu iziet no neveiklās situācijas un saku: „Iedod savu telefona numuru. Es tev kādā brīvākā laiciņā piezvanīšu”, kaut gan skaidri zinu, ka nekad šim cilvēkam nezvanīšu. - „O, jā! Raksti!”, debeszilās, bet dzīves sitienos novecojušās acis nozib, izteicot šos vārdus. Ātri naudasmakā sameklēju vecu iepirkuma čeku un pierakstu nosaukto numuru. - Mans paziņa sāk bērt vārdus: „Iedod man savējo arī! Ielādēšu rīt kredītu, piezvanīšu. Varbūt varam nākamajās brīvdienās satikties, kafiju iedzert?” „Sākās!” Smadzenēs, ar zibens spēriena spēku, ieslēdzās pašaizsardzības instinkts. Izmisīgi meklēju pretargumentus. - „Vai, man telefons mājās palicis, un numuru no galvas nezinu. Te tie numuri tik gari, un Īrijā esmu tikai vienu nedēļu”, meloju uz velna paraušanu. Esam par pirkumiem samaksājuši un dodamies uz ārdurvīm. Es pielieku soli, jo nevaru vairs izturēt šī cilvēka klātbūtni, neizskaidrojamu iemeslu dēļ. Sekundi vēlāk apjaušu, kāpēc. Tik ļoti sailgojos pēc sava tuvā cilvēka, un vēl skaudrāk apzinos milzīgo plaisu, kas šķir šo abu vīriešu būtību. - Ātri paskatos pulkstenī un iesaucos: „Vai, es jau kavējos! Es te pie draudzenes ciemojos, mums norunāts satikties tepat netālu. Viņa, no darba braucot, mani paķers, lai nav jābrauc ar autobusu. Labi, sazvanīsimies! Atā, skrienu! Lai tev veicas!”, pēdējos vārdus jau skaļāk izsaucu, un attālinoties, pamāju ar brīvo roku. Pie sevis vien nodomāju: „Lai Dievs tev stāv klāt, un sūta kādu labu cilvēku, kamēr vēl nav par vēlu!”