Krīze ir dāvana un atpakaļceļš vienam pie otra

Nesen kāda sieviete, vecumā ap gadiem sešdesmit, man teica: ja atskatāmies vēsturē, ne tādi laiki vien bijuši. Ir bijis tā, ka nav, ko ēst. Preču iegādei bija vajadzīgi taloni. Tualetes papīrs bija luksusa prece — ja dabūji, biji laimīgs. Naudas tērēšanas eiforijā mēs mazliet pārvērtējām savas iespējas. Ir pienācis laiks izvērtēt prioritātes. Varbūt mēs varam atrast vairāk laika cits citam, nevis skriet un tērēt, pavadot brīvdienas lielveikalos. Manuprāt, iespēja rast jaunu tuvību, ir krīzes lielākā dāvana mums.

Varbūt mēs varam atrast vairāk laika cits citam, nevis skriet un tērēt, pavadot brīvdienas lielveikalos.

Apsēdīsimies un mierīgi, bez vaimanāšanas, atcerēsimies, kādas ir mūsu iestrādes. Mēs taču esam kā kaķi — allaž krītam uz ķepām. Jebkuras grūtības esam mācējuši apiet vai nu no labās, vai kreisās puses. Cilvēki, kas atbraukuši no Indijas, allaž stāsta: tur ir tāda nabadzība, bet tik daudz smaidīgu cilvēku. Kāpēc mums, krutajiem, ir jābrauc uz Indiju, lai iemācītos smaidīt? Cilvēki tur guļ papes kastēs, viņiem nav māju, bet viņi rotaļājas ar saviem bērniem — spēlē bumbu, dzied, dejo... Bet mēs? Kā tādi nūģi brīžiem. Sanākam kopā un, ja pasākumam nav noalgots labs izklaidētājs, nemākam vairs paši ne radīt atmosfēru, ne iesaistīties. Agrāk taču pratām gan uzdziedāt, gan uzdejot, uzspēlējām spēles. Bija uz galda kādas smalkas delikateses, vai ne — tas nebija tik būtiski. Bija rasola bļoda, un viss bija labi!
Jā, pie mums tagad ir tāpat kā visur citur Eiropā. Mēs arī esam baltie cilvēki, varam ieiet veikalā un nopirkt visu to pašu, ko var dabūt ārzemēs. Varbūt tas maksā dārgāk, bet mums bija sajūta, ka mēs labi strādājam un protam nopelnīt, tātad varam arī tērēt. Taču tērēšanas un patēriņa eiforijā esam atsvešinājušies cits no cita. Varbūt šajā gada nogalē nevajag tik daudz prātot par krīzi un plānot, ko ar to iesākt. Varbūt vajag atcerēties, ka kādreiz „saule bija spožāka”, un atsaukt atmiņā, kas īsti mūs vienu pie otra saistīja?

Jā, iespējams, kāds šajā ekonomiskajā situācijā zaudēs darbu. Bet — nenokārsim degunu! Atcerēsimies, ka grūtības reizēm cilvēkus tuvina un vieno vēl vairāk.

Jā, iespējams, kāds šajā ekonomiskajā situācijā zaudēs darbu. Bet — nenokārsim degunu! Atcerēsimies, ka grūtības reizēm cilvēkus tuvina un vieno vēl vairāk. Tas ir labs resurss. Kad klājas labi, mēs aizraujamies un ieslīgstam pašapmierinātībā. Esam pārliecināti — tā būs vienmēr. Taču vienmēr tā nebūs. Vienmēr nebūs tik labi kā šobrīd, jo dzīve un pasaule ir mainīgs process. Un vienmēr nebūs arī tik slikti kā šobrīd. Viss atkarīgs no tā, kā mēs uz to paskatāmies.
Atrodoties izsūtījumā, ļaudis zemnīcā pie sienas kāra uzmundrinošus lozungus. Tas mani vienmēr ir tā aizkustinājis! Zinu vienu reālu stāstu — atgriezušies Latvijā, cilvēki no Sibīrijas pārveda lozungu, kas palīdzēja viņiem izdzīvot: „Vienmēr tā nebūs!” Viņi to skaitīja kā mantru, kas dod ticību tam, ka dzīve ir kustībā. Mums ir gan sāpes, gan mīlestība, gan prieki, gan bēdas. Ļaujies tam visam! Neieciklējies tikai uz vienu. Nepaliec tagad par visnelaimīgāko cilvēku, jo ir bijis daudz sliktāk. Laimīgu jauno gadu!
 

Aina Poiša, Premium Medical ģimenes psihoterapeite