Bērns beidzot guļ. Ko izvēlēsies vecāki: miegu vai pasēdēt telefonā?

Kāda mamma diskusiju vietnē reddit.com dalās ar savu sāpi: 

“Kā lai pārstāj būt par telefona nozombēto? Man telefons pat nekad nav bijis interesants, pirms bērniem es tajā praktiski neieskatījos. Taču šobrīd, kad man ir divi bērni, es vakaros nespēju neko citu kā kļūt par dārzeni ar telefonu rokās. Mani pat neinteresē, ko es tur daru. Mani vienkārši nomierina tas, ka man tas ir rokās un man nav jāpielieto neviena paša smadzeņu šūna. Nav jau arī tā, ka es skatītos izklaidējošus īsos video vai šķirstītu sociālos tīklus. Es uzlieku Youtube video, kuri mani teorētiski varētu interesēt. Bet es to daru vienīgi tāpēc, ka nevēlos iet uzreiz gulēt. Un tā es pavadu katru vakaru vismaz divas stundas, dažreiz vairāk. Kādreiz man patika aizmigt, lasot grāmatu. Tagad man nav spēka pat dušai, kur nu kādam hobijam.” 

Lai gan starp ieteikumiem ir dažādi it kā vienkārši hobiji, kas varētu aizvietot šo ikvakara rituālu – puzles, izklaidējošā literatūra, muļķīga filma, adīšana, tamborēšana, – daudzi vienkārši atzīst, ka jūtas un rīkojas tieši tāpat. Starp komentētājiem atrodas arī tādi, kas izrāvušies no šī riņķa, ejot gulēt uzreiz un ceļoties agrāk, lai veltītu sev jēgpilnu laiku jau ar možu prātu un ķermeni, un iesaka to arī citiem. Citi rekomendē tajā pašā telefonā izmantot meditācijas lietotnes. Bet vai tas tiešām ir tik viegli? Kas tieši notiek vecāku nogurušajos prātos, kas neļauj sevi motivēt jebkam kaut mazliet jēdzīgākam? 

“Bērnam aizmiegot, vecāki beidzot sajūt iespēju uzelpot,” stāsta neiropsiholoģe Dr. Sanama Hafīza (Sanam Hafeez, PsyD) no Ņujorkas, “un telefons vienlaikus sniedz gan iespēju beidzot pabūt mierā un klusumā, gan ātrāko izeju prom no stresa un trokšņa, gan arī sava veida saikni ar ārpasauli”. Arī citi psihoterapeiti rakstā vietnē parents.com piekrīt, ka pēc emocionāli un mentāli pārslogotas dienas prāts vēlas kaut ko bezmērķīgu un pūles nepieprasošu. Sociālie tīkli ir vienkāršākais ātrā dopamīna avots – ieraugot garajā satura virknē kaut ko iepriecinoši, mūsu nervu sistēma gūst ātru apmierinājuma sajūtu. Dopamīns ir hormons, kurš rada prieku, ko dod azarts, panākumi, apbalvojumi, sasniegumi, pat visnenozīmīgākie. Šīs sīciņās dopamīna devas var novest atkarībā. Saņēmis apmierinājumu, prāts grib vēl un turpina šķirstīt saturu cerībā atkal piedzīvot vēl to pašu, un tas var vilkties bezgalīgi. 

Eksperti iesaka sākt ar maziem soļiem (nevis aizliegt sev lietot telefonu vakaros vispār, jo tas tā gluži vienkārši nedarbojas): 

1. atslēgt jebkādus lietotņu un ziņu paziņojumus pēc plkst. 21.00
2. ierobežot lietotņu izmantošanu līdz divām vai trijām mūzikas straumēšanai, meditācijai vai miega uzlabošanai.
3. vienkārši ielikt telefonu skapī vai citur neaizsniedzamā attālumā. 

Vēl psihoterapeiti iesaka lietot telefonu apzināti, proti, fiksēt katru brīdi, kad parādās vilkme paņemt rokās telefonu. Kādas tajā brīdī ir sajūtas vai situācijas, no kā bēgam? Kuras lietotnes tu atver pirmās? Šie novērojumi var palīdzēt plānot turpmāko “ārstēšanos”. Ja kāda lietotne bezjēdzīgi aizņem pārāk daudz laika, izdzēs to un lieto to vienīgi datorā. Neaizliedz sev visu un uzreiz. Sper solīšus, balstoties pats uz saviem novērojumiem. 

Noslēdzošais solis ir aizvietot šo paradumu ar pavisam vienkāršu vakara rituālu: palasīt kaut ko vieglu, izdarīt dažus stiepšanās vingrinājumus, iedzert nomierinošu tēju. Ja prāts neuzņem informāciju papildus tam, ko jau apstrādājis visu dienu, tas beidzot saņem signālu, ka ir laiks atpūtai.