Neparasts izskaidrojums tam, kāpēc dažreiz pieķeram sevi, pārlūkojot vecas fotogrāfijas telefonā – un tā nav nostalģija

Kā norādīts "Leravi" rakstā, psihologi novērojuši, ka visbiežāk cilvēki savas fotogrāfijas pārlūko tieši vakarā, kad diena jau ir noslēgusies, bet smadzenes vēl nav gatavas "atlaist" dienas laikā piedzīvoto.

Turklāt lielākā daļa nemeklē konkrētus attēlus un neizjūt nostalģijai raksturīgās skumjas. Vienkārši rodas vēlme pāršķirstīt galeriju.

Pēc zinātnieku domām, šādu uzvedību nav pareizi saukt par nostalģiju. Patiesībā tā drīzāk liecina nevis par vēlmi atgriezties pagātnē, bet gan par vajadzību pārliecināties, ka piedzīvotie notikumi patiešām ir notikuši.

Rakstā arī norādīts, ka psihologi pievērš uzmanību kādai interesantai detaļai – cilvēki parasti ilgāk kavējas nevis pie skaistākajām vai emocionālākajām fotogrāfijām, bet gan pie pavisam ikdienišķiem kadriem.

Tās var būt kafijas tases, čeka, restorāna ēdienkartes vai nejauši uzņemtas fotogrāfijas, kas kalpo kā sava veida apliecinājums tam, ka konkrētā diena patiešām ir piedzīvota.

"Gaisma fotogrāfijā, kāda cilvēka rokas novietojums, īpašs galdauta tonis. Pašas par sevi šīs detaļas nav īpaši nozīmīgas. Taču tās ir svarīgas, jo kalpo kā pierādījums tam, ka jūs tur patiešām bijāt, ka šī diena patiešām notika un ka jūsu atmiņās saglabātais dzīves stāsts atbilst tam, kas reiz noticis īstenībā," raksta autors.

Pēc pētnieku domām, cilvēka smadzenēm ir dabiska vajadzība izjust savas dzīves nepārtrauktību. Tāpēc tās meklē apliecinājumus tam, ka atsevišķās dienas veido vienotu dzīves stāstu, nevis pārvēršas par nesaistītu atmiņu virkni.

Psihologi skaidro, ka cilvēka atmiņas nepārtraukti mainās, savukārt fotogrāfija paliek nemainīga. Tā apliecina, ka konkrētais mirklis patiešām ir eksistējis. Tieši šo pārliecības sajūtu cilvēki visbiežāk meklē, pirms gulētiešanas pārlūkojot vecās fotogrāfijas.

"Cilvēki nemeklē nostalģiju. Ne ilgas. Viņi meklē pārliecību – klusu, reizēm pat mazliet izmisīgu pārliecību, ka dzīve ritējusi tā, kā tai bija jārit, ka šīs dienas patiešām ir bijušas, ka mirkļi atstāj pēdas un ka kaut kur pastāv to liecība, pat ja to neglabā neviens cits kā vien jūs paši.

Zināmā mērā tas sasaucas ar pētnieku novērojumiem par cilvēka vajadzību piederēt kopienai – dziļo nepieciešamību justies pamanītam un apzināties, ka tava klātbūtne ir fiksēta, pat ja tas notiek tikai pašam ar sevi," skaidro autors.

Pēc autora teiktā, speciālisti ir pamanījuši, ka šāds ieradums kļūst izteiktāks periodos, kad dzīve šķiet vienveidīga un rutīnas pilna. Šādos brīžos fotogrāfiju pārlūkošana palīdz cilvēkam atgādināt sev, ka viņa dzīve turpinās un ka arī ikdienišķām dienām ir sava nozīme.

Vienlaikus psihologi uzsver, ka šāda uzvedība pati par sevi neliecina par psiholoģiskām problēmām. Gluži pretēji – tā atspoguļo dabisku cilvēka vajadzību just, ka viņa dzīve ir īsta, vērtīga un pamazām veido vienotu stāstu. Pētnieki norāda, ka dažkārt ieradums pirms gulētiešanas pārlūkot fotogrāfijas var būt pirmais signāls, ka cilvēkam vajadzētu vairāk pievērsties tagadnes mirklim un apzinātāk ievērot notikumus savā ikdienā.

"Šī fotogrāfiju šķirstīšana nav nostalģija. Tas ir kluss veids, kā apstiprināt savu eksistenci. Un pats fakts, ka tumsā sniedzaties pēc telefona, meklējot pierādījumus savai dzīvei, daudz pasaka par to, cik nopietni jūs uztverat dzīvi, kuru cenšaties nodzīvot," secināts rakstā.