Lielākajos pedantos snauž vistumšākie dēmoni

Ja jūsu kolēģim ir pedantiski sakārtots galds un priekšniecības rīkojumus viņš izpilda bez jautājumiem un laikā, piesargāties – tāds indivīds ir visnotaļ piemērots arī darbam koncentrācijas nometnē...

 

FOTO: Shutterstock.com

Disciplinēti cilvēki noteiktos apstākļos atklāj savu tumšāko pusi

Cilvēkus, kam piemīt augsta paškontrole, disciplīna un atbildība, bieži rāda kā piemērus citiem. Tomēr zinātnisks pētījums atklāj, ka viņos var slēpties bīstami dēmoni.


Neapturēja pat sāpju kliedzieni

Pirms dažiem gadiem 80 brīvprātīgajiem Parīzē piedāvāja piedalīties jaunā TV šovā "La Zone Xtrême", raksta BBC. Viņus apvienoja pāros, kuros viens uzdeva jautājumus, otrs, kurš atradās atsevišķā telpā, piesiets pie krēsla, atbildēja.

Šova iecere bija visai drūma – jautātājs varēja par katru nepareizu atbildi sodīt otru ar elektriskās strāvas triecienu. Turklāt ar katru reizi spriegums pieauga, līdz pat 460 voltiem, vairāk nekā divas reizes pārsniedzot standartu Eiropas rozetēs.

Ja pāris pārvarēja 27 raundus, viņi uzvarēja. Šī izrāde bija nosaukta tikai par izmēģinājumu, nekādu balvu neparedzot, tomēr lielākā daļa pratinātāju turpināja upurus sist ar elektrību, pat dzirdot viņu sāpju kliedzienus.


Disciplinēti spīdzinātāji

Laimīgā kārtā strāva nebija īsta un kliedzieni bija nolīgtu aktieru spēle. Plāno civilizēta cilvēka kārtiņu zaudējušie elektriķi nezināja, ka piedalās eksperimentā, kur zinātnieki pētīja, kādas rakstura īpatnības ietekmē cilvēka morālo un amorālo rīcību.

Atklājās, ka visnežēlīgākie bija tie, kuri pirms tam testos uzrādīja augstākos rezultātus kārtīgā, likumpaklausīgā attieksmē. Parasti uzskata, ka disciplinēti cilvēki ir arī tikumīgi, bet atklājās, ka ne. Lielākie pedanti bija gatavi otru sist ar elektrību, kamēr viņš apklust, zaudējot samaņu vai pat mirstot.

 

Cilvēki, kuri ir pieraduši uzvesties paklausīgi un organizēti, kuri ir labi integrēti sabiedrības dzīvē, juta lielākās grūtības, kad vajadzēja vienkārši nepakļauties

 

“Cilvēki, kuri ir pieraduši uzvesties paklausīgi un organizēti, kuri ir labi integrēti sabiedrības dzīvē, juta lielākās grūtības, kad vajadzēja vienkārši nepakļauties,” skaidro uzvedības zinātņu eksperts Lorāns Bēge no Grenobles Alpu universitātes Francijā.

 

Pašlabuma diktēta paškontrole

Arī citos pētījumos atklāts, ka disciplinēti cilvēki noteiktos apstākļos atklāj savu tumšāko pusi. Viņiem ir augstāka paškontrole un veselīgāks dzīvesveids, labāki sasniegumi darbā un mācībās, šādi indivīdi retāk uzvedas atklāti agresīvi un parasti nav kriminālhronikas varoņi. Daži zinātnieki apgalvoja, ka viņiem piemīt morāles muskulis, kas liek uzvesties ētiski.

 

Tik tiešām, iespēja, ka šādi cilvēki dzēruma dusmās nodurs kompānijas biedru vai uzvedīsies huligāniski autobusā, ir ļoti maza, taču tieši viņi visbiežāk savā karjerā ies pāri līķiem.

 

Jau pagājušās desmitgades vidū izraēliešu pētnieks no Bar Ilana universitātes Liads Uzjels izsprieda, ka paškontrole ir tikai derīgs instruments, lai sasniegtu mērķus – gan labus, gan sliktus. Ja likumu un sabiedrības normu ievērošana ļauj gūt panākumus, šādi cilvēki spēlēs pēc šiem noteikumiem.

Reklāma
Reklāma

 

Tomēr, ja sabiedrībā noteiktā kārtība mainītos, šie paši cilvēki pārorientētos bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tas arī izskaidro, kā nacisti varēja pārtapt par Austrumvācijas komunistiem, čekisti – par kapitālistiem, jo svarīgi bija personiskie ieguvumi, nevis ideoloģija. Gan jau arī Baltkrievijas omonieši nebūtu izņēmums. Un tāpat tāds paraugpilsonis var būt grāmatvedis gan lielveikalā, gan nāves nometņu mašinērijā, konstruēt elektroauto vai citos laikos gāzes kameru.

 

Dalās, ja citi redz:

Uzvels savam pētījumam izmantoja psiholoģijā pazīstamu eksperimentu Spēlēt diktatoru – vienam dalībniekam izsniedz noteiktu naudas summu un piedāvā dalīties ar otru. Var arī nedalīties nemaz, var atdot visu.

Sociālās normas kopš bērnības paredz dalīšanos, un parasti dalībnieki atdod apmēram trešo daļu. Cilvēki ar augstu paškontroli parasti bija devīgi, ja bažījās, ka citi viņus nosodīs par savtīgumu. Tomēr, ja par viņu rīcību neviens neuzzinātu, šie indivīdi vairāk domātu par sevi un paturētu gandrīz visu naudu, atšķirībā no cilvēkiem ar zemāku paškontroli.

Ne velti kāds uzņēmējs var nemaksāt nodokļus vai ierēdnis ņemt kukuļus un vienlaikus ziedot labdarībai – jo pēdējais ir publiska izpausme, kur nepiedaloties ir risks radīt sev sliktu tēlu.

 

Uz viņiem var paļauties...

Rietumilinoisas universitātes (ASV) pētnieku aptaujā noskaidrots, ka šādi cilvēki vismaz ārēji augstu vērtē savu reputāciju, tāpēc viņu vidū, piemēram, ir mazāk agresīvu autovadītāju

Austrāliešu psihologs Tomass Densons no Jaundienvidvelsas universitātes eksperimenta dalībniekus aicināja samalt kafijas dzirnaviņās dzīvas vaboles. Patiesībā kukaiņi palika dzīvi, bet dzirnaviņas bija pārtaisītas, lai izdotu atbilstošu skaņu.

Par eksperimenta mērķi uzdeva cilvēka un dzīvnieku attiecību izpēti. Jo augstākas bija atbildības jūtas, jo vairāk vaboļu mira – šie cilvēki acīmredzami gribēja izpatikt.

Tas novērots arī jau pieminētajā elektrības eksperimentā. “Jo vairāk viņi gribēja izvairīties no konflikta ar vadītāju, jo vairāk sita ar strāvu savu upuri. Viņi centās izskatīties pēc cilvēkiem, uz kuriem var paļauties,” saka Bēge.

 

Ļaunuma banalitāte

Tieši šādas iezīmes novērojamas arī Baltkrievijas omoniešu nežēlīgajā uzvedībā. Bēges grupas pētnieki salīdzinājuši savus rezultātus ar 20. gadsimta vācu izcelsmes amerikāņu publicistes, politikas teorētiķes Hannas Ārentes vērtējumu Ādolfam Eihmanam – viņa vadībā nacistu reihā organizēja nāvei nolemto ebreju deportācijas.

Ārente izteica slavenu domu par ļaunuma banalitāti – gluži parasti cilvēki ir spējīgi uz neticamu cietsirdību. Viņa viena no pirmajām pēc Otrā pasaules kara ieviesa totalitārisma jēdzienu un saskatīja līdzību nacistiskās Vācijas un PSRS iekārtā.

Protams, atbildīgus, kārtīgus cilvēkus parasti vēlas ņemt darbā vai iegūt par dzīvesbiedru, tas ir pilnīgi loģiski. Kurš grib auklēties ar slaistu, kas kavē darbu un pienākumus pilda nolaidīgi? Tomēr ar ļoti pareizajiem, kas nekad nekļūdās, ir arī risks – ja neviens nemanīs, pie iespējas tieši viņi var zagt uzņēmuma naudu.

Uzjels pieļauj, ka, kolektīvā rodoties problēmām, šie darbinieki visdrīzāk kādam iedurs nazi mugurā un pielišķēsies vadībai. Ne velti ir anekdote – sargieties no cilvēka, kurš, atskanot modinātāja signālam, tūlīt arī ceļas, kas zina, uz ko viņš vēl ir spējīgs. Toties kolēģis ar nekārtīgo galdu nesitīs otru ar strāvu ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Vai vismaz aizmirsīs uzlādēt elektrošoku.