Bērnam asinsreces traucējumi. Kā ar viņu runāt par to?

Asins recēšanas traucējumi jeb hemofilija ir klātesoša daudzās ģimenēs un ar to jāiemācās sadzīvot gan vecākiem, gan bērnam. Šajā procesā rodas daudzi jautājumi, jo katrā vecumposmā ir savas aktualitātes. Šoreiz Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) bērnu aprūpes māsa Madara Blumberga stāsta, kā runāt ar bērnu, ja viņam atklāta hemofilija.
“Manuprāt, visiem bērniem ir tiesības zināt, kas ar viņiem notiek,” saka bērnu hemofilijas māsa Madara Blumberga.

FOTO: Shutterstock.com

“Manuprāt, visiem bērniem ir tiesības zināt, kas ar viņiem notiek,” saka bērnu hemofilijas māsa Madara Blumberga.

Vietnes hema.lv video interviju sērijas ietvaros tapis video “Vecākiem par hemofiliju”, kurā BKUS bērnu aprūpes māsa Madara Blumberga sniedz atbildes uz 20 bieži uzdotiem jautājumiem. Izveidoti arī divi palīgvideo “Soli pa solim” par asinsreces faktora injicēšanu. 

 

Pirmais bieži uzdotais vecāku jautājums – KĀ RUNĀT AR BĒRNU PAR HEMOFILIJU? 
“Manuprāt, visiem bērniem ir tiesības zināt, kas ar viņiem notiek,” saka bērnu hemofilijas māsa Madara Blumberga, “un visiem bērniem ir jāzina, kāda slimība viņiem ir un kāpēc. Bieži tas izklausās vieglāk nekā ir realitātē, jo bērnam, kuram ir 2–3 gadi, ir grūti paskaidrot, kāpēc, kad viņš nokrīt vai, braucot lejā pa kalniņu, sasit dibenu, ir vajadzīga venoza injekcija, kas tomēr ir sāpīga.”

Reklāma
Reklāma

Speciāliste iesaka atrast kādu pasaku vai stāstu, kādu varoni vai supervaroni, kuram jau ir kāds defekts un kurš, neraugoties uz to, ar šo defektu tiek galā: 

“Un savā veidā tā pirmsskolas vecuma bērnam mēģināt parādīt – mums daudziem ir savi trūkumi, kas neietekmē to, cik mēs esam labi, laimīgi, forši, gudri, tomēr tas ir tāds maziņš trūkums mums, un mūsu superspēja ir tā, ka spējam ar to sadzīvot.” 
Madara Blumberga uzsver, ka bērnudārza vecuma bērniem ir svarīgi radīt izpratni maziem soļiem: “Visos procesos, kuros bērns var sekot līdzi, viņam ir jāļauj būt līdzās – aiztikt žņaugu, saprast, kā tas strādā, ļaut izmēģināt uzlikt žņaugu tētim, mammai, citam tuviniekam, pašam sev. Iespējams, tā varētu būt kāda mantiņa, kura ir blakus bērnam un arī saņem injekciju.”

Augot bērnam, augs arī viņa prasme veikt darbības, kas no viņa tiek prasītas, un viņš spēs sadarboties brīžos, kad jāveic injekcija. “Manuprāt, ļoti labi strādā tas, ka bērnam ļauj pašam iespricēt ar šprici, kad tauriņadata jau ir vēnā, vai viņam atļauj noņemt žņaugu, kad tas jādara, vai arī tik vienkārša darbība kā noņemt no faktora iepakojuma trauciņiem vāciņus. Bērns būs iesaistīts. Nosacīti tā viņam būs kā rotaļa, pēc kuras nāk uzmundrinājums,” norāda speciāliste. Viņa gan neiesaka bērnudārza vecuma bērnus kukuļot ar daudz mantām, jo “ilgtermiņā dzīvē viņiem šī faktora ievade ir vajadzīga veselībai. Taču pozitīvu uzmundrinājumu metode noteikti strādā. Tas var būt kalendārs, kurā tiek līmētas uzlīmes, piemēram, ir bijušas septiņas injekcijas un ir sakrātas septiņas uzlīmes – dodamies kopā ēst saldējumu un taisām muļķīgas fotogrāfijas u.tml.”.

Saistītie raksti