FOTO padoms: kā aijāt un mierināt savu raudošo zīdaini

Knifus, kas var palīdzēt nomierināt zīdaini, labākās pozīcijas, kurās mazulim vieglāk rast mieru, un ko vecākiem noteikti bērna mierināšanas procesā nedarīt, stāsta un rāda Evita Žvagiņa-Jākabsone, sertificēta bērnu nēsāšanas un zīdīšanas konsultante.
  • Inga Akmentiņa-Smildziņa

    Inga Akmentiņa-Smildziņa

    Mammamuntetiem.lv vadītāja

  • Evita Žvagiņa-Jākobsone

    Evita Žvagiņa-Jākobsone

    Sertificēta Bērnu nēsāšanas un sertificēta Zīdīšanas konsultante

Lai arī ir tādas pozīcijas, kurās bērniņu ir vieglāk nomierināt, tomēr galvenā atslēgas slēpjas nevis pašā pozīcijā, bet mierā, attieksmē un pārliecībā, ar kuru vecāki to dara.

FOTO:

Lai arī ir tādas pozīcijas, kurās bērniņu ir vieglāk nomierināt, tomēr galvenā atslēgas slēpjas nevis pašā pozīcijā, bet mierā, attieksmē un pārliecībā, ar kuru vecāki to dara.

Maģiskākais palīgs bērna mierināšanā – vecāku miers 

“Vecāki bieži lūdz, lai speciālists ierāda kādu maģisko pozīciju, kā bērniņu nomierināt. 

Vecāki tiešām mēdz domāt, ka pastāv kāda burvju poza, kurā, mazuli paņemot, viņš nomierināsies. Lai arī ir tādas pozīcijas, kurās bērnu ir vieglāk nomierināt, tomēr galvenā atslēgas slēpjas nevis pašā pozīcijā, bet mierā, attieksmē un pārliecībā, ar kuru pieaugušie to dara. Diemžēl tieši šī ir tā grūtākā izpildāmā lieta visā mierināšanas procesā,” teic Evita Žvagiņa-Jākabsone, sertificēta bērnu nēsāšanas konsultante.

 

“Var iemācīties paņemt bērniņu konkrētā pozā, var saprast, kur likt rokas, bet, ja, turot mazuli šajā pozā, vecāks uztraucas, vai tiešām visu daru pareizi, kāpēc bērns joprojām raud, varbūt daru kaut ko nepareizi, varbūt mazajam ir sāpīgi, varbūt saspridzinu viņu, varbūt kaut kādā veidā daru pāri, tad pieaugušais pats ķermeniski ir sasprindzis. Un ir tā: ja cilvēks ķermeniski ir sasprindzis, otru nomierināt viņš nevar. Tāpēc 

pirmā lieta, kas ir jāiemācās, – atslābt, nomierināties pašam. Un es ļoti labi apzinos, ka šo ir viegli pateikt, taču grūti izdarīt.”

Tas, kas, iespējams, var palīdzēt – apziņa, ka, lai arī cik vecāki sākotnēji nepārliecināti un neveikli būtu bērna pacelšanas, nēsāšanas un nolikšanas pozīcijās, tas nenozīmē, ka mazulim tiek nodarīts pāri. Ja vecāki pret bērnu attiecas ar rūpēm un mīlestību, ja aprūpes laikā, ievēro, kā mazais jūtas – vai sasprindzinās, nesasprindzinās, kā reaģē uz konkrētām pozām –, tad viņi to dara, rūpju un mīlestības vadīti, un būtisks kaitējums netiks nodarīts. 
 

Atceries! Vecāku rokas – bērnam mīļākā vieta uz pasaules 

“Vecāku rokas ir pati skaistākā, jaukākā un mīļākā vieta bērniņam uz šīs pasaules,” iedrošinot vecākus, uzsver bērnu nēsāšanas konsultante. “Nav labākas un foršākas vietas jaundzimušajam kā mammas un tēta rokas! Jūsu rokas viņam ir visa pasaule.” Tāpēc, lai arī cik neizdarīgi vecāki kādreiz būtu pieredzes trūkuma dēļ, tāpat šīs rokas ir vislabākā un gaidītākā vieta bērnam. Ja vecāki šādi paskatās uz savām rokām, tad, iespējams, viņiem ir vieglāk noticēt, ka spēs savu mazuli nomierināt.

 

Trīs knifi, kas palīdz mazuļa mierināšanā  

  • Ciešums. Ciešums bērnam palīdz nomierināties jau ar to vien, ka tas mazliet noregulē jaundzimušā iedzimtos refleksus un paaugstināto tonusu. Tāpat tas dod ķermenisku apzināšanos par robežām, jo strādā propriocepcija – sava ķermeņa apzināšanās un sajūta, kur ķermenis atrodas telpā. 
    Kā to īstenot: cieša pozīcija pie vecāka ķermeņa, bērniņa ekstremitātes ir virzītas uz viduslīniju un ir cieši klāt vecāka ķermenim – tās nekarājas uz sāniem. Rociņām vajadzētu būt cieši piekļautām jeb virzītām uz mazuļa ķermeņa viduslīniju, arī kājiņām vajadzētu būt ieliektām un vairāk virzītām uz viduslīniju. Vecāku rokām vajadzētu veidot ciešas robežas. Ciešums ļoti palīdz jaundzimušam bērniņam un zīdainim līdz trīs mēnešu vecumam, jo šajā posmā bērnu pārvalda iedzimtie refleksi – neapzinātas reflektoras kustības, kas traucē viņa mieru. Tāpat bērnam ir iedzimtais tonuss, un, ja ekstremitātes nav pietiekami atbalstītas un ķermenis nav gana cieši klāt vecākam, tad gravitācijas iespaidā ķermenītis vairāk saspringst. 
  • Kustība. Vecāki noteikti ir novērojuši – ja paņem zīdaini rokās un apsēžas dīvānā, viņš ne vienmēr nomierinās. Bet, ja pieceļas kājās un sāk kustēties, tad norimst daudz veiksmīgāk. To apliecina arī pētījumi – ka kustība palīdz zīdaini nomierināt visvairāk, jo izdalās endorfīni, tiek regulēti bērna stresa hormoni [1]. Mazulis kustības sajuta, arī esot mammas puncī, līdz ar to viņam šī kustēšanās ir ierasta. 
    Kā to īstenot: kustībām ir jābūt lēnām, mierīgām, plūstošām. Nepalīdzēs mazuļa strauja šūpošana uz augšu un leju, piemēram, sēžot uz lielās bumbas. Jā, bērns mēdz pieklust arī šādās reizēs, bet ne jau tāpēc, ka nomierinās, bet tāpēc, ka kustība ir strauja, sasprindzinoša un ķermenītis “atslēdzas”. 
     

 

Kustībām, ar bērnu sēžot uz bumbas, ir jābūt līganām, maigām.

 

Var palīdzēt pietupieni uz leju un augšu – šo pirmajos mēnešos var izpildīt tēti; mammām agrīnajā pēcdzemdību periodā to var būt paveikt grūtāk. Tāpēc mammām labāk būtu pildīt ietupienus, it kā no vienas kājas virzoties uz otru – ietupties un ietupienā pārslīdēt uz otru kāju, pacelties uz augšu un atkal ietupties un pārvirzīties uz otru kāju. Tātad šūpošanās no vienas kājas uz otru, bet ar ietupienu.

 

Šūpošanās kustību var izpildīt, arī sēžot dīvānā.


Ja bērniņš nav ļoti satraucies, palīdzēs arī vienkārša staigāšana un kustēšanās, vai pat kustēšanās, vienkārši sēžot dīvānā vai krēslā. 
 

  • Miers jeb pārliecība par sevi – par to, ka darbības, ko es kā vecāks veicu, bērniņu nomierinās. Jā, tā ir grūtākā lieta, bet kopumā viena no svarīgākajām. 
    Kā to īstenot: ja vecāks bērnu paņem rokās un piespiež sev cieši klāt, arī viņš pats mazuli ķermeniski sajūt labāk. Ja vēl kustas līgani, plūstoši, tad šis kontakts palīdz nomierināties arī pašam vecākam un gūt pārliecību par sevi.

 

Šūpļa tvēriens.
 

Ņemot vērā šos trīs punktus, vecāks var veidot dažādas bērniņu mierinošas pozīcijas. Piemēram, ja mēģina mazo mierināt šūpļa tvērienā jeb pozīcijā, tad mazuli tur cieši klāt pie sava ķermeņa – lai muguriņai būtu neliels ieliekums, ieliekti celīši, uz bērniņa viduslīniju sacentrētas rokas; arī vecāka rokām jābūt cieši pie sava ķermeņa. Pozīciju var papildināt ar kustību (staigāšanu vai pietupieniem) – šādi mazuli nomierināt būs vielgāk.


Vertikālā pozīcija der tikai, ja to izpilda precīzi

“Vecāki bieži atzīmē, ka visvairāk viņu bērnam palīdz vertikālā pozīcija. Jā, būs mazuļi, kuriem šī pozīcija palīdzēs. Speciālistiem ir dažādi skaidrojumi, kāpēc tā palīdz, piemēram, ka tam ir saistība ar intrakraniālo spiedienu jeb galvaskausa iekšējo spiedienu,” skaidro Evita Žvagiņa-Jākabsone, tomēr akcentē: “Vertikālā pozīcija ir tāda, kurā var ļoti viegli nokļūdīties, un ne visiem to izdosies izdarīt pareizi.”

 

Pareizi izpildīta vertikālā pozīcija.

 

Ļoti svarīgi, lai, esot šajā pozīcijā, zīdainim ir ieliektas, vecākam piekļautas kājas, sacentrētas rokas, muguriņa ir nedaudz ieliekta (nevis sakņupusi), nodrošināts kakla daļas atbalsts un bērniņš ir cieši, cieši klāt vecāka ķermenim. Ja minēto īstenot neizdodas, labāk vertikālajā pozīcijā mazuli nenēsāt, jo, visticamāk, sanāks, ka mazais sēdēs uz vecāka rokas ar neatbalstītām ekstremitātēm un atliektu galviņu, un tā būs viena no jaundzimušajam visnevēlamākajām pozīcijām.

 

“Manā pieredzē ir vecāki, ar kuriem praktiski izejam cauri visām vertikālās pozīcijas detaļām, un vecāks pārliecinoši bērniņu šādi pareizi notur, mazais ir atslābis, un es saku: jā, jūs varat šo izmantot kā mierināšanas pozīciju. Tajā pašā laikā ir vecāki, kuriem norādu: tikai nelietojiet šo pozīciju! Esmu novērojusi, ka vairumā gadījumu vecāki, izmantojot vertikālo pozīciju, paši saspringst, un tas nepalīdz ne bērnam, ne pašam pieaugušajam,” atklāj konsultante.

 

Efektīvā mierināšanas pozīcija – ar vēderu uz leju

Reklāma
Reklāma

“Ja gribam īpaši efektīvu pozīciju, tad krājumos man viena tāda ir – zīdaini turēt ar vēderiņu uz leju. Vecāki parasti ar to saprot ļoti dažādas pozīcijas, piemēram, biežāk dzirdētās ir “tīģeris kokā” un “lidmašīnīte”. “Lidmašīnīte” ir tā, ko noteikti nevajag izmantot – tajā bērnam kakla daļa ir atliekta, kājas iztaisnotas, mazais ir diezgan sasprindzis, un saspringušam ir grūti nomierināties. Vēlamā jeb maģiskā ir “tīģeris kokā”,” skaidro Evita Žvagiņa-Jākabsone. Kā izskatās tīģeris kokā? Ar smagām ķepām, kas karājas pāri lielajam koka zaram. Šādā pozīcijā bērniņš ir atbrīvojies.

 

Efektīvā pozīcija – “tīģeris kokā”. Šajā mierināšanas pozā ērti var pildīt līganus pietupienus.


Bērnu vecāks liek uz vienas savas rokas, mazuļa kājas ir savāktas kopā – celīši ir vairāk klāt vēderam un virzīti uz viduslīniju, pēdiņas kopā. Ja, turot bērnu šādi, izpilda tupienus uz augšu un leju, tad šī pozīcija tiešām ir ļoti efetkīva. “Ja kāds zīdainis man ir jānomierina savā kabinetā, šī ir pirmā pozīcija, kuru izvēlos. Diemžēl ne vienmēr vecākiem šī strādā kā maģiskā pozīcija – tas ir gadījumos, ja vecāks darbojas, neesot par sevi pārliecināts,” atklāj bērnu nēsāšanas konsultante. Vēl var pievienot klāt “šišināšanos” jeb paša vecāka veidotas baltās skaņas.  

 

Vai baltās skaņas palīdz?

Speciālistu vidū ir plašas diskusijas, vai zīdaiņa mierināšanā izmantot baltās skaņas ierakstus. “Arī es nebūšu starp speciālistiem, kas tās iesaka. Taču kādos ekstremālos brīžos, kad vecākam vairs nav iekšējo resursu, kā citādi mazuli nomierināt, un pašam emocijas jau kāpj pār krūzes maliņu, tad palīdzēs balto skaņu pievienošana – lielākoties ar mērķi, lai nomierinātos pats vecāks. Ja sirds norimst vecākam, tā norims arī bērniņam.”

 

 Bērna mierināšana, izvingrinot iegurni.

Vēl var palīdzēt mazuļa iegurņa atbrīvošana. Bērnu tur ar vēderu uz leju – pozīcijā “tīģeris kokā”. Ja bērniņš ir jaundzimis, tad rokā, kas balsta kājas, ietilps gan pēdas, gan celīši, un tad ar apakšējo roku var it kā riņķot iegurni, un tas mazulim bieži palīdz nomierināties, atbrīvoties. Ja šādi neizdodas, to pašu var darīt, uzliekot bērna pēdas uz pārtinamā galda – vecāks mazuli tur uz savas rokas, bet bērna pēdas balstās uz pārtinamā galda. Tad, ar otru roku atbalstot bērna astes kaulu jeb dibentiņu, izriņķo iegurni.

 

“Paši vecāki šo vēdera jeb “tīģeris kokā” pozīcijas efektivitāti, tāpat arī iegurņa atbrīvošanas pozīciju skaidro šādi: bērnam ir kolikas, vēderā daudz gāzīšu, tāpēc viņam šīs pozas palīdz. Zinātne šobrīd ir pierādījusi: kolikas nav vēdera sāpes. Tomēr aizvien nav arī pierādīts, kas tas ir. Daļa speciālistu sliecas uz galvassāpēm, bet lielākā daļa vairāk domā, ka tas ir nervu sistēmas un smadzeņu nenobriedums [2]. Tāpēc pozīcija ar vēderu uz leju palīdz bērnam izpurkšķināties un atraugāties, tomēr tā nerisina koliku jautājumu,” atzīmē Evita Žvagiņa-Jākabsone un piebilst: “Ja bērns ir nemierīgs, vienmēr nevajadzētu domāt, ka tās ir kaut kādas izteiktas sāpes.”

 

Palīglīdzekļi mierināšanā – slings vai ergosoma 

Ja mierināšanai vēlas izmantot kādus palīglīdzekļus, tad slings vai ergonomiskā soma arī var būt lieliski palīgi vecākiem. Vecāki abas palīgierīces nereti izvēlas lietot tieši bērna nemiera brīžos un bieži atzīmē: tas ir vienīgais veids, kā mazulis nomierinās. Tomēr ne visiem bērniem tas tā ir – ir mazuļi, kuriem slings vai ergosoma rada vēl lielāku stresu, un nomierināšanās neizdodas. Tomēr, ja pats vecāks jūtas labi ar bērniņu slingā vai ergosomā un pats šādā veidā atslābst, tad parasti tas palīdz. Protams, ja abi palīglīdzekļi tiek izmantoti pareizi!

 

Pareizi iesiets bērns slingā.

 


Bērnam esot slingā vai ergosomā, celīšiem ir jābūt ieliektiem, mugurai nedaudz izliektai (nevis sakņupušai), kakla daļai atbalstītai un bērnam ir jābūt cieši pie vecāka ķermeņa. Slings nepalīdzēs, ja nebūs pietiekami pievilkts.

 

Pareizi lietota ergosoma.

 


Ļoti svarīgi ievērot, lai ergosomā bērna kakla daļa ir cieši atbalstīta. Tāpat jābūt drošam, ka izvēlētā tiešām ir ergosoma, nevis ķengursoma; ķengursomā mazulim karājas kājas un rokas, un tas nav viņu mierinoši.

 

Slingā un ergosomā – tikai ar skatu pret vecāku

Jāatceras, ka bērns slingā vai ergosomā jānēsā ar skatu pret vecāku. Dažkārt var dzirdēt vecākus sakām: ja mazulis ir ar skatu pret plašo pasauli, viņš ātrāk nomierinās. “Ja šādi dara, bērns nomierinās ar ārējiem stimuliem – neraudi, rekur lampa, neraudi, rekur kaķis utt. Sanāk tā: mēs bērnu it kā nomierinām, tomēr neveidojam pašregulācijas paternus caur ķermenisko un acu kontaktu. Jā, ekstremālos brīžos to var izmantot, piemēram, lai vecāks pats spētu atgriezties pie saviem emocionāliem resursiem, kad mazulis ir ļoti saraudājies un emocijas iet pa gaisu ne tikai mazajam, bet arī vecākam. Tomēr katru reizi mierināt ar ārējiem stimuliem nevajadzētu, pretējā gadījumā bērns tiek pārsātināts. Konkrētajā brīdī viņš norims, taču vakars var izvērsties šādi: tā kā iespaidu pa dienu ir bijis par daudz, mazajam uznāk pavisam liels kreņķis.”

 

Kā nevajadzētu mēģināt bērnu nomierināt

  1. Likt bērnu slingā vai ergosomā ar skatu pret plašo pasauli, jo tas neveicina pašregulācijas paternu veidošanos caur ķermenisko un acu kontaktu, bet gan apklusina mazuli ar ārējiem stimuliem.
  2. Turēt pozās, kad kājas, rokas un galva nav atbalstīta, jo tas bērnu ķermeniski sasprindzina.
  3. Mierināt uz bumbas ar straujām kustībām – teju vai lēkājot uz tās. Šādā veidā bērns sasprindzinās. Uz brīdi mazais var norimt, tomēr ilgtermiņā šādas metodes izmantošana var novest pie tā, ka mazuli ir grūti nomierināt. Ja lieto bumbu, tām ir jābūt līganām kustībām. Bumba ne tik daudz palīdz bērna nomierināšanā, cik paša vecāka ķermeņa atslogošanā – ja visu laiku jāstaigā ar mazuli uz rokām, tad apsēsties uz bumbas būs ļoti atslogojoši muguras jostas daļai, kas vecākiem, ilgi nēsājot bērniņu, ir ļoti saspringusi.

 

Ja mierināšanā ierasts izmantot bērnam nedraudzīgas metodes

Būs vecāki, kuri teiks: bet mūsu bērns tiešām nomierinās tikai, ja liekam viņu ergosomā ar skatu pret ielu un lēkājot uz bumbas! Atceries: pieradumam ir liels spēks. “Ja bērnu ilgstoši mierina šādā veidā, viņš pierod pie šīs pozīcijas un zina, kas ķermeniski sekos, un arī viņa nervu sistēma zina, kas notiks, un vismaz uz to brīdi iemācās atslābt. Ja arī vecāks pieradis pie šāda mierināšanas veida – jo iepriekšējās trīs reizes taču sanāca –, tad arī viņš pats atslābst. Un bērns nomierinās nevis tāpēc, ka viņam šī pozīcija būtu ērta vai patiktu, bet tāpēc, ka vecāks šajā pierastajā mierināšanas paternā automātiski atslābst. Un, ja atslābst vecāks, atslābst arī bērns,” skaidro speciāliste. “Kad ar vecākiem šo izrunājam un mainām mierināšanas veidus, atgādinu: nevainojiet sevi, ja reizēm tomēr “paslīd kāja” un jūs kādos ārkārtas brīžos atgriežaties pie vecās, taču bērnam ne tik draudzīgās mierināšanas metodes. Svarīgākais ir, ka jūs mēģināt paradumu mainīt un nepadodaties.”

 

Labākā aijāšanas metode un poza katrai ģimenei būs sava – atkarīga no konkrētā bērna un vecākiem. Vislabāk ir, ja vecāki izmanto dažādas pozas un tās ir ērtas arī viņiem pašiem. Kādam tas būs slings, kādam bērna nēsāšana “tīģeris kokā” pozīcijā, kādam cieša šūpulīša poza, kādam vecākam būs jāstaigā un jādzied. Atrodiet sev un bērnam visdrošāko un vispiemērotāko veidu!

Saistītie raksti