Kāda ir intimitātes eksperta seksuālā dzīve? Saruna ar attiecību speciālisti Kristīni Balodi

Kāda ir intimitātes eksperta seksuālā dzīve?
Kā jebkuram cilvēkam – mūžīgā procesā. Tomēr atšķirība varētu būt – es jau ļoti sen, kopš agrīniem studiju laikiem, esmu fokusējusies uz seksuālās un partnerattiecību labklājības jautājumiem.
 

Tu atceries, kāpēc?
Mani nekas cits tā neinteresē kā cilvēku attiecības. Tas brīnums, ko mēs spējam paveikt, izveidojot attiecības – atvērtas, caurspīdīgas, uzticēšanās izaicinātas –, mani aizrauj visvairāk. Viss pārējais man tikai stāsta stāstu par to, kā mēs mācāmies ļauties attiecībām.
 

Jau vidusskolā pirmā mīlestība?

Pirmo reizi iemīlējos sešu gadu vecumā. Domāju, neesmu klasisks gadījums, jo man kopumā ir bijusi ļoti harmoniska pieredze, arī pirmās seksuālās attiecības tādas bija. Ne alkohola reibums, ne mēģinājumi sevi apliecināt – tā bija daudzu gadu draudzība, kas iekļāva pieskārienus un abpusēju sevis izzināšanu, līdz kādā brīdī bija arī dzimumakts. Es varētu novēlēt, lai katram pirmā pieredze būtu tik harmoniska, lēnprātīga, apzināta. 

Mana attiecību pieredze ir tiešām harmoniska. Pretēji stereotipam par cilvēkiem, kurus interesē sekss un seksualitāte.

Tomēr kādai “traumai” ir jābūt, lai būtu padziļināta interese.

“Traumai” noteikti jābūt, ja kādu kaut kas interesē. (Smejas.) Un savā ziņā tas nav ļoti tālu no patiesības, jo, protams, manas izvēles – psiholoģija, attiecību terapija, arī seksoloģija – saistās arī ar manu bērnības pieredzi. Manā ģimenē daudz atklātāk nekā vienaudžu ģimenēs šie jautājumi tika uzrunāti, neesmu augusi seksa tabu gaisotnē. Un pusaudzes gados man ļoti ilgu laiku likās, ka tā ir mūsu ģimene, ar kuru kaut kas nav kārtībā, nevis citas.

Piemēram?

Piemēram, mums mājās bija ļoti brīvas attiecības ar kailumu. Viena no manām vecmāmiņām bija ļoti, es teiktu, vieda attiecībās ar ķermeni – no mazotnes iedeva man apziņu, ka ir svarīgi, kā jūtos, nevis kā izskatos. Ja kaut ko vajag novilkt, to vajag novilkt; ja kaut kas spiež, to nevajag vilkt. Ja ko vajag izdarīt, tad vajag. Viņai bija ļoti atvērta attieksme. 

Bija arī pirts kultūra, kur netika šķirotas paaudzes un dzimumi, un gāja ne tikai ģimene… pirts ir pirts, un pirtī visi iet kaili. 

Tagad, daudzus gadus klausījusies dažādus stāstus, domāju – ak mans dievs, cik veselīgā vidē es esmu dzīvojusi! Pat par spīti tam, ka tētim diezgan ilgi bija alkohola atkarības problēmas un es zinu, ko nozīmē vardarbība ģimenē un dzīve bailēs. Bet tā savā ziņā bija tā laika norma sabiedrībā kopumā. Uz vispārēja fona man bērnībā bija sajūta, ka ar mums kaut kas nav kārtībā, jo saistībā ar kailumu un seksualitāti mums nav “vajadzīgā” stresa, trauksmes, kauna un aizliegumu. 

Pati par attiecībām sāku interesēties salīdzinoši vēlu, man bija 16–17 gadu. Pirms tam biju kluss zaķītis, vērotāja, kura vairāk skatās, kas apkārt notiek. Skaļā puse, seksualitātes popkultūra mani nekad nav īpaši interesējusi.

Taču es diezgan agri sapratu, cik ātri stigmatizējam sievieti, kura atļaujas izpaust iekāri, būt proaktīva. Kad vēroju skolasbiedrus, attiecību dinamiku, manī dzima tāds “sieviešu tiesību cīņas” iedīglis, kas vēlāk ir radījis arī izaicinājumus pašas dzīvē. Neesmu viegli pakļaujama un stūrī ieliekama – kā vīrs gribēs, tā es darīšu; kā vīrietim labi, tā man jādara! Kopš bērnības nespēju pieņemt, ar kādu dubultmorāli uzlūkojam seksuālo labklājību un izvēļu brīvību dzimumkontekstā. Sievietes psihei šī cenzūra ir daudz vairāk un sāpīgāk trāpījusi – ceļš no “svētās” līdz “maukai” reizēm mērojams ar vienu soli. Turpretī vīriešu soļu neizvēlīgums tiek iecietīgi norakstīts uz dabas nosacītību, uz kuru nevajadzētu turēt ļaunu prātu. 

Kur tu esi šajā spektrā?

Esmu darījusi visu, lai kļūtu seksuāli apzināta un šādu stigmatizējošo fragmentāciju vairs uz sevi neattiecinātu. Seksuālās identitātes meklējumi un tās izpausmes manā dzīvē un attiecībās noteikti ir neviennozīmīgi vērtējamas – mums jau katram sava mēraukla iedalīta, daudz kas būs atkarīgs no tā, vai spējam arī to kritiski uzlūkot. Bet es esmu mierā ar sevi, un ceļojums turpinās. Turklāt, pateicoties klīniskās seksoloģijas un Junga analītiskās psiholoģijas studijām, mani daudz vairāk interesē seksuālās pašizziņas dziļums un atbildes, ko tas sniedz, lai sevis piedzīvošana būtu drosmīgāka un patiesāka. 

Manuprāt, katrai latviešu sievietei ir vērts papētīt Raiņa “Pūt, vējiņi!” Baibiņas arhetipisko enerģiju sevī. Es kaisles klātbūtnē Daugavā nemetos, savas izvēles esmu spējusi izdarīt. Manuprāt, katra no mums ir savā individuālajā ceļojumā no izdzīvotājas, pacietīgas un sevi ierobežojošas sievietes uz sievieti, kura drīkst būt gan nesaprotami dziļa, gan erotiski brīva un dzīva. 

Par to tavu pirmo mīlestību. Kāpēc vispār beidzas tādas harmoniskas attiecības? 

Pabeidzām vidusskolu un katrs aizgājām savās studiju gaitās. Tajā laikā mani attiecības neinteresēja – bija jaunības ambīcijas, gribēju mācīties, mani interesēja pasaule. Neesmu no tām sievietēm, kas attiecībās “pazūd”. Tomēr vēlāk pilnīgāko sevis versiju droši vien piedzīvoju, esot attiecībās. Un man tiešām patīk būt attiecībās. Man patīk bioķīmija, kas notiek visos to periodos. Un tas, cik lieli divi cilvēki katrs individuāli var kļūt, ja nebaidās savienoties. Notiek alķīmiskais process, es tiešām neredzu neko jaudīgāku vai transformējošāku! Taču nekad neesmu meklējusi vīriešus, viņi ir atnākuši. Viņi vienmēr paši pie manis ir atnākuši, turklāt ļoti sakarīgi cilvēki.

Vai viņi ir teikuši, kāpēc tevi izvēlējās? Tev taču drīkst jautāt, piemēram, par seksuālo partneru skaitu dzīves laikā?

Transformējošas tomēr ir ilgtermiņa attiecības. Izņēmums ir tad, ja attiecību pamatā ir kāds spilgts notikums vai pati satikšanās ir ļoti spilgta. Realitātē redzam, ka reti kurš ir kopā, piemēram, ar vidusskolas mīlestību. Cilvēkattiecību pētījumi rāda, ka mūža laikā mēs lielākoties piedzīvojam divas vai trīs ilgtermiņa attiecības. Ne vienmēr tas notiek redzami un vērojami no malas. Un tas ir stāsts arī par mani. Tagad esmu trešajās savas dzīves lielajās attiecībās, un redzēs, kurp tās vedīs. Man nekad nav bijis tā, ka par varītēm vajag iegrebt kādus gadskaitļus savā kapakmenī. Manuprāt, ja pazaudējam veselīgo nedrošību, ka attiecības nav garantētas un nav pašsaprotamas, mēs vispār pazaudējam dzīves dzīvīgumu. Kaut kādā mērā katru rītu un katru vakaru man tā ir izvēle. 

Laulībā bieži viss kļūst pašsaprotams.

Ja runājam heteronormatīvās kategorijās, mans vērojums ir, ka laulības rituāls vairāk ir svarīgs vīriešiem – gan kā iniciācijas rituāls, gan vadlīnijas, kā sevi pārstāvēt attiecībās. Man šķiet diezgan muļķīgi, ka sievietēm mēdz prasīt: kad tu precēsies, vai tu precēsies? Šis rituāls savā pirmatnējā būtībā nav radīts tā, ka sieviete iet pa pasauli un prasa kādam viņu precēt, – vīrietis ir tas, kurš iet, saņemas drosmi un izdara to bildinājuma aktu. Savukārt sieviete pieņem lēmumu, vai viņai šis der vai neder. Kultūra daudz ko ir sagriezusi šķērsām, un mums ir daudz lieku ar to saistītu pārdzīvojumu. 

Savā darbā tik bieži vēroju, kā vīrieši slīgst performances trauksmē, jo paši ir gaužām apjukuši, ko vispār tajās attiecībās dara. Kā sevi redz ne tikai kā potenciālo tēvu vai labklājības avotu, bet jo īpaši – kā erotiski romantisko un intelektuālo partneri. Kā taisās iemiesot savu atbildību šajās lomās. 

Bildināšana vīrietim ir ārkārtīgi svarīgs drosmes pārbaudījums. Un izpratnes dziļums, ko tad viņš īsti ar to ilgtermiņā piedāvā, ir vēl svarīgāks viņa paša attīstībai un labklājībai attiecībās. 

Kurš tad ir izdomājis, ka visas neprecētās sievietes grib apprecēties? 

Ja paskatāmies, kā notika pāreja no matriarhāta uz patriarhātu, kaut kādā mērā var teikt, ka laulību rituāls ir aizsākums vīrieša īpašumtiesībām uz kaut ko. Tas sākās ne tikai ar pleķīti zemes, bet arī ar īpašumtiesībām uz sievieti un pēcnācējiem. Mūsdienās ir skumji redzēt, ka tās attiecības tālāk arī netiek. Laikam līdzi ejošs, apzināts laulību rituāls ir tas, ko es novēlētu lielākajai daļai vīriešu! Tā dūmakainā rezervistu soliņu izsēdēšana ar īstermiņa dopamīna šļakatām jau kļūst traģikomiska. Savukārt sievietēm mūsdienās ir tā privilēģija izdarīt apzinātāku izvēli. Nevis tāpēc, ka vajag statusu, nevis tāpēc, ka naudu nevar nopelnīt vai citādi bērnu nevar piedzemdēt. 

Man personīgi šķiet, ka partnerattiecību apzinātības kontekstā kvīru attiecības ir ar atrāvienu priekšā heteronormatīvajiem monogāmo attiecību izaicinājumiem. 
 

Visu interviju lasi žurnāla “Pastaiga” jūnija numurā.