Kā roka ar cimdiņu, katliņš ar vāciņu...

Tas bija 2008. gada 23. novembris. Kā katru vakaru sēdēju draugos, klikšķināju uz dažādiem sludinājumiem. Aiz loga bija sasnidzis pirmais lielais sniegs, nu, tik daudz kupenu, kā šajās dienās! Nekas neliecināja, ka tieši šis vakars izvērtīsies par vienu no manas dzīves liktenīgākajiem vakariem.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no personīgā arhīva.

Par laimi, tieši tad man bija pasūtīta profila statistika, redzēju, mani apskatījis kāds nepazīstams puisis. Apskatot viņu tuvāk, šķita tāds tīri simpātisks, tādēļ ieklikšķināju, ka vēlētos doties ar viņu uz randiņu. Un tavu brīnumu, izlec saderība! Ilgi domāju, ko nu iesākt. Bet nepagāja ne pāris minūtes, kad manā albumā uzrādījās jauns komentārs. Tā vārds pa vārdam, vēstule pa vēstulei, SMS pēc SMS, stundām garas sarunas pa telefonu, negulētas naktis, kuras pavadītas vienkārši sarakstoties un pārlaimīgi smaidot, jo tas viss bija tik vienreizēji un neatturami, gribējās vēl un vēl… Lai arī izrādījās, ka viņš bija no Latgales un tur arī mācījās, bet es no Zemgales, bet mācījos Rīgā, attālums mums nebija šķērslis! Mums vienmēr bija par ko runāt, stāstījām viens otram dienas notikumus, smieklīgus atgadījumus, visu, visu… Jau no pirmās dienas, kad sarakstījāmies, sapratu, ka šis puisis ir ļoti, ļoti īpašs, jo tik fantastiskas, jautras un amizantas vēstules vēl nebija nācies lasīt, viņš mani aicināja sapnī satikties un kopīgi iedzert kokteilīšus ar rozā lietussardziņiem, sarakstes laikā viņš lika man smieties līdz asarām, nemitīgi smaidīt. Pirms Ziemassvētkiem aizsūtīju vēstuli: „All I want for Christmas is You!”, un tā kā man dzimšanas diena arī iekrīt tieši Ziemassvētkos, pūšot svecītes, ievēlējos, kaut mēs būtu kopā! Un mana vēlēšanās tika piepildīta! Pienāca 16. janvāris, piektdienas vakars, diena, kad nu beidzot bijām norunājuši satikties. Mēs jau kā 2 mēnešus bijām ikdienu sarakstījušies, likās, ka esam pazīstami jau visu mūžu un arī tikušies!

Mēs apskāvām viens otru un tajā brīdi, es nodomāju, ka vēlos, lai tā ir vienmēr…

Tomēr visu to dienu vēderā patīkami kņudēja, jo tik ļoti vēlējos, lai viss izdodas. Bijām ieplānojuši kopīgi doties uz klubu Depo, kur bija latgaļu mūzikas vakars. Jā, viņš runāja latgaliski un man bija daudz paziņu no Latgales, tādēļ nebaidījos uzticēties pat nesatiktam puisim, jo cilvēki no Latgales ir citādi. Tomēr, kad pirmo reizi dzīvē satikās mūsu acu skatieni, likās, ka viss apstājas un manas lūpas nespēj platāk pasmaidīt kā tobrīd! Mēs apskāvām viens otru un tajā brīdi, es nodomāju, ka vēlos, lai tā ir vienmēr… Kopumā vakars izvērtās dikti mīļš un neaizmirstams! Mēs viens no otra nevarējām ne acu atraut. Kad 6 no rīta bijām sagaidījuši pirmos transportus uz mājām, bija bail atvadīties, jo negribējās, lai šī tikšanās reize ir pirmā un pēdējā. Bet, aizbraucot mājās, mani draugos jau gaidīja jauka paldies vēstulīte ar cerībām drīzumā tikties vēl... Un tā arī notika, no tās dienas mēs tikāmies gandrīz katru nedēļas nogali. Jā, attālums starp mums bija 200km, bet mēs to veiksmīgi izturējām, gribētos pat teikt, ka tieši tas vēl vairāk satuvināja. Kā saka: „Mīlestība spēj uzveikt visu!” Pašlaik jau pus gadu kā dzīvojam kopā Rīgā un kopīgi plānojam mūsu abu nākotni. Nebiju iedomājusies, ka tieši draugiem.lv atradīšu savu mūža mīlestību un cilvēku, kurš spēj mani padarīt par laimīgāko meiteni uz pasaules! Tagad esmu viņa Lāsmīte-Lāšmucīte, un mums ir balts pundurtrusītis Lāsīte. Daudzi ir teikuši, ka esam viens otram kā radīti, kā roka ar cimdiņu, kā katliņš ar vāciņu! Un mēs abi tam ticam!

 

Iesūtījusi Lasma Mencendorfa, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

Reklāma
Reklāma

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI ŠEIT!

UZMANĪBU! Konkursam papildināti noteikumi!