Nolēmām būt kopā un nekad vairs nešķirties

Tā bija parasta sarakste bez jebkādiem nodomiem par attiecību veidošanu. Sarakstījāmies dažas dienas līdz kamēr viņš pavaicāja manu numuru.
Interesanti bija tas, ka viņš strādāja kopā ar manas māsas puisi un bija mācījies vienā kursā ar manu māsu! Arodskolu viņš beidza 2004. gadā, bet sāku mācīties tajā pašā skolā 2006. gadā.

Tajā dienā skolā sēdēju kā uz adatām, visu laiku domāju, kā nez būs. Ieraugot viņu, sirds dauzījās kā negudra.

Mūsu sarakste turpinājās dažas dienas un tad nolēmām satikties pulksten 17.00 kafejnīcā.
Tajā dienā skolā sēdēju kā uz adatām, visu laiku domāju, kā nez būs. Ieraugot viņu, sirds dauzījās kā negudra. Vakaru pavadījām jauki – pastaigājoties un smejoties. Tā mēs tikāmies vēl dažas, bet vakarā, pārnākot no randiņa turpinājām sarakstīties draugiem.lv.
Viss bija jauki līdz brīdim, kad sākās tāds riktīgs pavasaris, jo tad puisim parādījās citas intereses – draugi, medības, viss, tikai ne es...

Viss bija jauki līdz brīdim, kad sākās tāds riktīgs pavasaris, jo tad puisim parādījās citas intereses – draugi, medības, viss, tikai ne es...

Daudzreiz viņš mani atstāja, gaidot sevi, jo uz tikšanos neieradās. Tas bija sāpīgi, jo varbūt tobrīd to vēl nevarēja saukt gluži par mīlestību, taču jūtas un patikšana man bija. Taču vienmēr es viņam to piedevu. Mēs šķīrāmies un atkal sagājām kopā un atkal šķīrāmies un atkal bijām kopā. Pret mūsu attiecībām bija daudzi – manas māsas, viņa māte. Bija grūti, bet viņš arī pats necentās šīs attiecības īpaši saglābt un 8. maijā mēs izšķīrāmies pavisam. Vismaz toreiz mums tā šķita. Raudāju, jo biju sāpināta, izdzēsu viņu no saviem draugiem, izdzēsu tālruņa numuru. Bet viņš turpināja mani mocīt un rakstīja draugos, visu laiku skatījās manu profilu un pats sliktākais bija tas, ka bieži nācās viņu redzēt pilsētā, kurā mācījos. Tā nu mēs bijām šķīrušies tieši uz mēnesi, jo 8. jūnijā mēs satikāmies un šīs tikšanās bija pārsteidzoši mīļa, es pat teiktu – skaistākā diena mūžā, jo viņš beidzot bija sapratis, ko es viņam nozīmēju.
''Es mīlu tevi!" tie bija vārdi, kas izskanēja no viņa mutes kā dziesma manām ausīm.
Visu nakti nosēdējām mašīnā, runājot par mūsu attiecībām, kā būs tālāk un ko mēs darīsim. Nolēmām būt kopā un nekad vairs nešķirties.

Bet 14. februārī viņš mani bildināja: „Vai tu kļūsi par manu kundzīti?” tā viņš teica. Es, protams, atbildēju: „Jā”.

Un tā arī notika, pēc pusotra mēneša mūsu dzīvē notika kas negaidīts – atklājās, ka esmu stāvoklī. Tas bija šoks un prieks vienlaikus, sākām dzīvot kopā pie viņa vecākiem, bet pēc pāris mēnešiem pārvācāmies uz savu dzīvokli un beidzot sākām dzīvi kā ģimene. Gāja jau mums visādi, strīdējāmies, grūtniecības hormoni darīja savu un es bieži raudāju. Bet 14. februārī viņš mani bildināja: „Vai tu kļūsi par manu kundzīti?” tā viņš teica. Es, protams, atbildēju: „Jā”. Tā nu dzīvojām līdz pienāca 2008. gada 26. februāris, kad pasaulē nāca mūsu puisītis Kristians Niks. Tā bija pati laimīgākā diena manā mūžā, kad mēs kļuvām par vecākiem mūsu mazajam eņģelītim. Šogad 26. februārī mūsu dēliņam būs jau divi gadi. Mūsu attiecībās bija un joprojām ir daudzi šķēršļi, bet tik un tā esam kopā un mīlam viens otru!
Es ticu, ka mūsu mīlestība izturēs visas grūtības un ceram drīz apprecēties.

Iesūtījusi Tatjana, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI ŠEIT!

UZMANĪBU! Konkursam papildināti noteikumi!