Filozofs Vents Sīlis: "Nespēja izturēt vientulību parāda mūsu infantilisma apmērus"

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētais profesors Vents Sīlis par to, ko nozīmē mīlēt un pirmām kārtām - mīlēt pašam sevi, lai spētu mīlēt citu. 
 

Apkārt man ir daudz šķirtu sieviešu, un kāda ieminējās: visi daudzina, ka sievietei ir jābūt pašpietiekamai, bet vai tas vispār ir iespējams?
Tas jārunā par tēmu „iniciācija”. Iniciācijas gala produkts ir cilvēks, kuram ir izkoptas attiecības ar sevi, ar otru un pasauli. 

Vispirms cilvēkam ir jāmīl pašam sevi. Tā ir nenormāli nodrāzta frāze, bet cilvēkam jāsaprot, ka mīlēt pašam sevi nozīmē neprasīt no apkārtējiem savas patības pagarinājumu, savu trūkumu kompensāciju. Cilvēki nestrādā ar sevi, taču cer, ka attiecības to kaut kā izlabos. Iznāk, ka attiecības ir vajadzīgas nevis tāpēc, ka tev vajadzīgs šis konkrētais otrs cilvēks, bet lai pats būtu mierā ar sevi. Taču otrs kādā brīdī nogurst nest tavus kompleksus, nogurst visu laiku stāstīt: jā, tu man esi vislabākā, visskaistākā, vienīgā! Tas, ka es vispār redzu citas sievietes, ir tikai tāpēc, ka man ir funkcionējoši redzes orgāni. Ja uz kādu paskatos, tas nenozīmē, ka klusībā apsveru, kā nu tagad pie viņas aiziešu.
 

Vispirms cilvēkam ir jāmīl pašam sevi. Tā ir nenormāli nodrāzta frāze, bet cilvēkam jāsaprot, ka mīlēt pašam sevi nozīmē neprasīt no apkārtējiem savas patības pagarinājumu, savu trūkumu kompensāciju. 

Ja nespēj ar to tikt galā, tātad neesi sevī ko atrisinājis – risini, ej pie terapeita! Tāpēc nav jāveido attiecības, nav jābojā dzīve sev un citiem. Terapeits uzklausīs tavu ciešanu stāstu, palīdzēs saprast gūtās traumas. Kad to izdarīsi, būsi gatavs attiecībām. Mūsu nespēja izturēt vientulību parāda mūsu infantilisma apmērus. Jo infantils cilvēks baidās gan no vientulības, gan arī no tā, ka pazaudēs sevi attiecībās ar spēcīgāku otru, kuram nav bail no vientulības, kuram tu neesi visas dzīves saturs, āķis, uz kura uzkārt pasaules jēgu. Kuram sāpēs, ja tu aiziesi, bet kurš tāpēc nesabruks vai nenodzersies. Taču parasti mūsu nedrošība ir tik liela, ka attiecības neiztur. 

Jā, tā varētu teikt, jo 50 % no noslēgtajām laulībām Latvijā tiek šķirtas. 
Nav tādu attiecību, kuras ir ar garantiju. Arī laulības nav attiecību apdrošināšanas līdzeklis. Tikko attiecības mēģina izveidot ar garantiju, tā nomirst kaut kas būtisks – cilvēka brīvība, pašcieņa, spontanitāte. 

Mūsu spēja būt attiecībās ir ciešā veidā saistīta ar spēju paciest attiecību veidoto nedrošību. Kad neesi attiecībās, tad ilgojies pēc šķietamās drošības, ko tās it kā sniedz, bet tur nav drošības! 

Visu laiku ir jāstrādā, lai attiecības būtu jēgpilnas. Daudziem liekas, ka ar attiecībām ir kā iekāpt vilcienā – iekāp un kaut kur brauc. Ja tā, tad nebrīnies, ka tas otrs, iespējams, brauc uz citu staciju vai pa ceļam sen jau ir izkāpis. 

Turpinot tēmu, kā būt vienam. Kad cilvēks sasniedz pašpietiekamību, viņš pārstāj attiecībās no citiem kaut ko gaidīt, bet ir gatavs dot – dot bez ierastā: es tev dodu un gribu saņemt atpakaļ. Es tev dodu – tu vari ņemt un vari neņemt. Bet es tev turpinu dot, un tu vari man neko pretī nedot, tas nav obligāti. Bērnus mēs tā varam mīlēt, bet saprast, ka tā var un vajag mīlēt arī vīru vai sievu, – to nevaram. Lai gan agrāk vai vēlāk tas otrs sāks dot atpakaļ, jo katram gribas kādam ko dot. Viss, ko tu attiecībās saņem, ir dāvana, tu nevari to pieprasīt vai izspiest. Cilvēkam ir jāmācās veidot attiecības arī ar pasauli, mīlošas, nepārtrauktā plūsmā esošas.