Manus vecākus apsaukāja par dīvaiņiem, bet es esmu pateicīga par tām attiecībām, ko viņi izveidoja pēc šķiršanās

Šķiršanās gandrīz nekad nav viegls process, it īpaši, ja iesaistīti bērni. Protams, ka tas, cik ļoti bērniem sāpēs vecāku lēmums, atkarīgs tikai no pašu pieaugušo spējas uzvesties šim vārdam atbilstoši. Undīne nu jau pati ir mamma diviem pusaudžiem, bet par to, kā izšķīrās viņas vecāki, sieviete aizvien jūtas vecākiem pateicīga. Viņas stāsts iedvesmo – izšķirties var arī maksimāli cenšoties saudzēt bērnus.
Attiecības pēc šķiršanās

FOTO: Shutterstock.com

Attiecības pēc šķiršanās

Cik tev bija gadu, kad vecāki izšķīrās? Un kā tu to visu uztvēri?

Biju sākusi mācīties pirmajā klasē, mana māsa bija divus gadus jaunāka, līdz ar to viņa šo posmu pat īsti vispār neatceras. Man gan tas palicis gana spilgtā atmiņā. Patiesībā vissāpīgākais bija posms no tā brīža, kad vecāki paziņoja, ka šķirsies, līdz brīdim, kad tas tiešām notika. Jo es jau īsti nesapratu, ko tas vispār nozīmē, bet savā bērna prātā biju sapratusi tikai to, ka šķiršanās ir kaut kas neatgriezenisks un ļoti, ļoti bēdīgs. Es atceros, ka raudāju un teicu vecākiem: “Lūdzu, lūdzu, tikai nešķirieties!” Viņi mani mierināja, ka viss būs labi, man taču tāpat būs abi vecāki un dzīvoties varēšu pie abiem. Bet kaut kā tas mani nemierināja. Godīgi sakot, es arī nevarēju saprast, kāpēc viņiem jāšķiras, ja neviens nemaz ne par ko nav sastrīdējies. Tagad jau es tikai saprotu, ka viņi vienkārši nestrīdējās bērnu klātbūtnē.

Vēl tagad spilgti atceros, ka pienāca šķiršanās diena. Biju nobijusies, jo vecāki runāja, ka jābrauc šķirties. Un pie reizes mūs līdzi uz pilsētu paņemšot. Es biju nobijusies. Man pilnīgi noteikti likās, ka šķiršanās – tas ir kaut kāds fizisks process. Bez maz vai katram liks iet uz citu pusi. Bet nē. Kā tagad atceros – aizgājām uz kaut kādu iestādi, vecāki kaut ko tur parunājās, tad aizgājām tirgū māsai nopirkt botas, visi kopā atbraucām mājās un paēdām pusdienas. Un viss – visa šķiršanās. Nopriecājos, ka vispār jau nav ne vainas.

 

Kā jūsu dzīve turpinājās pēc tam?

Gaidījām, kad izremontēs dzīvokli, mamma kaut ko krāmējās. Dzīvojām vēl tēta mājās. Kādā dienā pie mums atbrauca kaut kāds onkulis. Juris viņu saucot. Atveda mums ar māsu dāvanas. Ar tēti izskatījās, ka viņi jau ir pazīstami. Viņš iepazinās ar vecmāmiņu un vectētiņu (mana tēta vecākiem) un tik draudzīgi uzņemts. Vakarā mamma saka, ka Juronkulis dzīvošot kopā ar mums jaunajā dzīvoklī. Tas nu gan man bija pārsteigums. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc vēl kaut kāds onkulis pie mums, lai dzīvotu? Tikai pieaugot sapratu, ka tas bija visas ģimenes rūpīgi izstrādāts plāns, kā mūs, bērnus, pamazām sagatavot šim faktam. Vectētiņš jau man, lielai esot, izstāstīja, ka toreiz ar omi izrunājuši: ja negribam zaudēt saikni ar mazbērniem, mums jāpieņem bijušās vedeklas jaunais vīrietis. 

Nedaudz vēlāk izrādījās, ka arī tētim ir kaut kāda tante. Un vispār izrādījās, ka viņš sācis ātrāk draudzēties ar tanti nekā onkulis ar mammu. Ilgi gan šīs viņa attiecības nevilkās. Par to es daudzreiz pieaugot esmu dusmojusies – izjauca ģimeni citas sievietes dēļ un tāpat ātri vien atkal izšķīrās, bet tur jau vairs neko – izlietu ūdeni nesasmelsi.

 Un tā nu mēs ar māsu uzsākām dzīvi pa divām mājām. Un man pat patika, vienmēr mūs kaut kur gaidīja, vienmēr mūs lutināja.

Reklāma
Reklāma

 

Un, cik saprotu, vecāki vēl aizvien saglabā labas attiecības?

Jā, un par to gan es, gan māsa esam viņiem teikušas paldies. Pēc vecāku šķiršanās izskatījās, ka viņi vispār viens uz otru ļaunu prātu netur. Vecāki brauca viens pie otra, visus svētkus svinējām kopā arī ar vecāku otrajām pusēm mūsu vecvecāku mājās. Ja mēs ar māsu gribējām, lai nāk tikai mamma un tētis, viņi tā arī darīja. Kad jau bijām lielākas un bija izlaidumi, kāzas, viņi vienmēr tās ir apmeklējuši abi kopā. Šobrīd abi tieši tāpat apmeklē kopā visus prāvā mazbērnu pulka pasākumus. 

Atceros, kad gāju trešajā klasē, dzirdēju, ka viena skolotāja stāsta otrai: “Rekur tā meitene no tās zviedru ģimenes, dzīvo tur visi kopā kā kaut kādi dīvaiņi.” Man nebija ne jausmas, kas ir zviedru ģimene, bet jutu, ka tam ir nepatīkama pieskaņa. 

Arī vēlāk dzirdēju līdzīgus izteikumus, kad manai mammai tantes radu saietos jautāja: “Nu, kā tu tā vari pie viena galda ar esošo un bijušo sēdēt, kā nav kauns?” Un mamma tad vienmēr stingri un konkrēti atbildēja: “Mums ir meitenes, un viņām tā ir labāk.” Tikai pieaugot es sapratu, cik ļoti, ļoti daudz spēka mammai tas prasīja. Jo dzīvojām mēs mazpilsētā, un deviņdesmito gadu uzskatu brīvība noteikti nebija tik lojāla, kāda tā ir tagad. Kad vēlāk šķīrās manu draudzeņu vecāki, es nekādi nevarēju saprast, kā var būt tā, ka mamma un tētis nerunā un strīdas. Jo, manuprāt, šķiršanās jau nebija nekas tāds, kāpēc vecāki nevarētu būt draudzīgi. Un es vēlreiz saku tiešām lielu paldies viņiem par to.

Saistītie raksti