"Man vairs nepatīk mans bērns!" Ko šī sajūta nozīmē patiesībā?

Ja no darba var paņemt atvaļinājumu, tad no vecāku lomas nē

Psiholoģe, Psiholoģijas zinātņu doktore Marija Ābeltiņa stāsta, ka ir vairāki veidi, kā atpazīt vecāku izdegšanu, taču viens no vienkāršākajiem ir paskatīties uz savu ikdienas dzīves ciklu. 
 

“Mēs visi mēdzam nogurt, taču būtiski ir tas, kas notiek pēc tam – vai seko atpūta un vai tā patiešām palīdz atjaunot spēkus. Izdegšanas gadījumā nogurums pāraug noturīgā izsīkumā, kas nepāriet arī pēc atpūtas.

Līdztekus izsīkumam ir vēl divas būtiskas pazīmju grupas. Viena no tām ir nepatika vai atsvešināšanās no bērna un pašas vecāka lomas. Tas nav tikai īslaicīgs vājuma vai aizkaitinājuma brīdis, bet ilgstoša sajūta, kas sāk ietekmēt attieksmi pret bērnu un savu lomu ģimenē.

Otra pazīmju grupa ir neefektivitātes sajūta – sajūta, ka man kā vecākam nesanāk, ka es sev nepatīku šajā lomā. Cilvēks sāk skatīties uz sevi un domāt: “Man nepatīk tas, kāds es esmu kā vecāks.” Rodas sajūta, ka ar šo lomu nejūtos labi un ka nespēju to pildīt tā, kā pats no sevis sagaidu.
 

Izdegšana ietekmē ne tikai emocionālo pašsajūtu, bet arī ķermeni. Var parādīties dažādas fiziskas sūdzības – sāpes, kuņģa dedzināšana, miega traucējumi un pastāvīgs nogurums. Būtiskā atšķirība ir nespēja atjaunoties: tas, kas iepriekš palīdzēja atpūsties un atgūt spēkus, vairs nedod ierasto efektu. Nogurums kļūst noturīgs un nepāriet arī pēc miega vai atpūtas – tas ir nogurums, ko vienkārši nevar izgulēt, papildina Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārste psihoterapeite Līva Mača. 

Psiholoģe Marija uzsver, ka viena no būtiskām pazīmēm ir arī dzīves kvalitātes pasliktināšanās. Grūtāki dzīves posmi ir normāla ikdienas sastāvdaļa, taču tiem vajadzētu būt pārejošiem. Izdegšanas gadījumā grūtības nevis atkāpjas, bet saglabājas ilgstoši, un cilvēkam kļūst arvien grūtāk no šī stāvokļa izkļūt.
 

“Ar izdegšanu ir tā, ka sākumā vēl varbūt izdodas atgūties, taču tā ir saspēle ar apstākļiem. Ja apstākļi ir tādi, no kuriem nav iespējams izkāpt, stress ilgstoši ir lielāks par maniem resursiem. Vienā brīdī tas kļūst par sniega bumbas efektu,” skaidro Marija.
Arī Līva Mača norāda, ka nav vienas konkrētas robežas, pēc kuras varētu nepārprotami pateikt – cilvēks ir izdedzis. Tā lielā mērā ir subjektīva pieredze. Tomēr būtisks signāls ir brīdis, kad cilvēks pats jūt, ka viņa dzīves kvalitāte ir būtiski pasliktinājusies un viņš vairs nespēj pilnvērtīgi pildīt savus ikdienas pienākumus. Šādā situācijā būtu vērts meklēt profesionālu palīdzību.
 

Vai no vecākiem mūsdienās sagaidām pārāk daudz?

Runājot par vecāku izdegšanu, būtisks jautājums ir arī par to, cik daudz no vecākiem sagaida pati sabiedrība un cik augstas prasības viņi izvirza paši sev. Psiholoģe Marija norāda, ka izdegšanu veido vairāku apstākļu kopums – ārējās prasības, paša cilvēka priekšstats par to, kādam jābūt “ideālam vecākam”, kā arī pieejamais atbalsts.
 

“Protams, ir arī nereālistiskas gaidas, un ideālā vecāka spiediens var izprovocēt ļoti daudz ko,” viņa skaidro. Vienlaikus mūsdienu ģimenes dzīvesveids būtiski atšķiras no tā, kā bērni tika audzināti iepriekš. 

Agrāk ikdienas rūpes biežāk tika sadalītas plašākā ģimenes un kopienas lokā. Palīdzēja vecvecāki, kaimiņi un citi tuvinieki. Šobrīd šāds atbalsta “tīkls” daudzām ģimenēm ir kļuvis mazāks vai neeksistē nemaz.  

Arī Līva Mača norāda, ka sabiedrība no plašākas kopienas modeļa lielā mērā ir pārgājusi uz individuālām mājsaimniecībām. Taču bērna audzināšanā joprojām ir nepieciešams savs “ciems” – cilvēki, kuri var palīdzēt un uz kuriem vecāks var paļauties.
Tāpēc jautājums par izdegšanu nav tikai par pašu vecāku. Tas ir arī par vidi, kurā viņš dzīvo, par atbalstu, ko saņem, un par spēju lūgt palīdzību. Vienam cilvēkam vai pārim tikt galā ar visiem pienākumiem, kas saistīti pat ar viena maza bērna aprūpi, var būt ļoti liels izaicinājums.
 

Ne tikai bērnu skaits, bet arī tas, kāds ir vecāka ikdienas slodzes un resursu līdzsvars

Daudzbērnu ģimenes, bērna ar īpašām vajadzībām audzināšana vai rūpes par īpaši prasīgu bērnu var radīt papildu slodzi. Tomēr pētījumi liecina, ka izdegšana nav vienkārši saistīta ar bērnu skaitu ģimenē. Būtiska nozīme ir arī paša vecāka personības iezīmēm un tam, kā viņš tiek galā ar ikdienas prasībām. Viens no faktoriem var būt perfekcionisms – vēlme visu izdarīt nevainojami, kā arī spēja sadarboties un pieņemt palīdzību.
 

Tādēļ, runājot par vecāku izdegšanu, nav viena universāla iemesla vai apstākļa, kas to izraisa. Drīzāk tā ir dažādu faktoru mijiedarbība – ikdienas slodze, ārējās prasības, paša cilvēka priekšstati par labu vecākošanu, pieejamie resursi un iespēja saņemt atbalstu.
 

Kādi ir risinājumi? 

• Atzīt, ka ir grūti. Izdegšana nav sliktas vecākošanas pierādījums. Svarīgi ir pamanīt, ka nogurums vairs nav pārejošs un atpūta nepalīdz atgūt spēkus. 
• Meklēt praktisku palīdzību. Ne tikai emocionālu atbalstu, bet arī konkrētu palīdzību ikdienā – bērna pieskatīšanu, ēst gatavošanu, mājasdarbus vai citus pienākumus. Dažkārt palīdzība ir vērtīgāka par padomu “atpūties”. 
• Samazināt prasības pret sevi. Izdegšanas laikā nav nepieciešams paveikt visu perfekti. Var būt periods, kad tīra māja, sabalansētas maltītes vai citi “ideālās ģimenes” standarti nav prioritāte. 
• Ieplānot atjaunošanos, nevis tikai “brīvu laiku”. Būtiski ir saprast, kas konkrētajam cilvēkam patiešām palīdz atgūt spēkus. Dažiem tā ir gulēšana, citiem – pastaiga, saruna, laiks vienatnē vai fiziskas aktivitātes. 
• Runāt ar partneri un tuviniekiem. Ir svarīgi negaidīt, līdz apkārtējie paši pamanīs, ka palīdzība nepieciešama. Konkrēts lūgums, piemēram, “vai vari sestdien divas stundas pieskatīt bērnu?”, bieži ir efektīvāks nekā vispārīgs “man vajag palīdzību”. 
• Atjaunot savu identitāti ārpus vecāka lomas. Vecāks nav tikai cilvēks, kurš rūpējas par bērnu. Laiks savām interesēm, draugiem, darbam vai vienkārši būšanai vienatnē var palīdzēt atgūt sajūtu par sevi. 
• Pievērst uzmanību ķermeņa signāliem. Ilgstošs nogurums, miega problēmas, dažādas fiziskas sūdzības un nespēja atjaunoties ir signāli, kurus nevajadzētu ignorēt. 
• Meklēt profesionālu palīdzību. Ja izsīkums ilgstoši nepāriet, dzīves kvalitāte būtiski pasliktinās vai kļūst grūti pildīt ikdienas pienākumus, vērts vērsties pie psihologa, psihoterapeita vai ārsta. Nav nepieciešams gaidīt līdz pilnīgam spēku izsīkumam.