"Vai tu mani vispār dzirdi?" – kā runāt tā, lai bērns arī ieklausās

Vecāku balss tonis, ķermeņa valoda un emocijas bieži pasaka vairāk nekā paši vārdi. Ja bērns dzird aizkaitinājumu vai dusmas, viņš nevis klausās, bet reaģē uz sajūtām. Tāpēc pirmais solis ceļā uz saprašanos – runāt mierīgi un skaidri, nevis skaļāk. No otras puses, mūsdienu audzināšanā arvien biežāk tiek runāts arī par pretējo galējību – pārlieku maigumu un pastāvīgu piekāpšanos bērna vēlmēm. To bieži dēvē par “iejūtīgo audzināšanu”, taču šāda pieeja, kā norāda pētījumi, bērnam var radīt apjukumu, nevis iekšēju spēku un pārliecību. “Atcerēsimies – lai bērns attīstītos veselīgi gan fiziski, gan emocionāli, viņam nepieciešama gan mīlestība un labestība, gan arī skaidras, stingras robežas,” uzsver psiholoģe.

Tātad – kā runāt tā, lai bērns ne tikai klausās, bet arī sadzird? Lūk, Rimi Bērniem speciālistes ieteikumi.

1. Runā skaidri, īsi un ar pārliecību

Kad vecāks saka: “Vai tu, lūdzu, varētu beidzot sakārtot istabu, jo drīz jau būs vakariņu laiks, un būtu jauki, ja tu to izdarītu pirms tam, jo pēc vakariņām varbūt gribēsiet atpūsties, mēs taču par to jau esam runājuši…”, bērns pazaudē teikuma būtību jau pirmajā minūtē un – parasti – nedara neko. Tā vietā iedarbīgāk ir lietot īsas un skaidras frāzes: “Lūdzu, sakārto istabu. Kad būsi gatavs, nāc vakariņās.”

“Visu pārējo bērns visticamāk jau ir dzirdējis un labi zina – gan to, ka istabai jābūt tīrai, gan to, ka tas ir viņa pienākums, gan arī to, ka vecāki jāklausa. Runājot īsās, konkrētās frāzēs, ir daudz vieglāk panākt, ka bērns tevi sadzird,” uzsver psiholoģe Aija Krišjāne.

2. Nesaki to, ko nedomā

Ja esi no tiem vecākiem, kuri mēdz draudēt ar frāzēm kā: “Ja tu tūlīt nenāksi, mēs vispār nekur vairs neiesim, nebrauksim...!”, bet pēc piecām minūtēm tomēr ejat un braucat, bērns ātri apgūst vienu – tavi vārdi nav nopietni ņemami un tajos nav vērts ieklausīties.

Bērni daudz labāk saprot, ka vecāka teiktais jārespektē, ja redz, ka viņa vārdi un darbi sakrīt. Mazāk draudu, vairāk konsekvences – tas ir uzticēšanās pamats.

3. Nenoniecini, bet arī neattaisno

Kad bērns ir dusmīgs vai neapmierināts, nav jāsaka: “Neraudi!” vai “Tas ir sīkums!” – taču arī katra emocija nav jāpārvērš garā sarunā par jūtām. Pietiek, ja reaģē labestīgi, bet vienlaikus racionāli: “Redzu, ka esi dusmīgs. Tev nepatīk, ka jābeidz spēle. Bet datora laiks ir beidzies.” “Šādi tu atzīsti bērna emocijas, bet vienlaikus saglabā noteikumus. Īsi, vienkārši, labvēlīgi – un noteikti,” iesaka psiholoģe.

4. Runā aci pret aci, nevis no citas telpas

Ja no virtuves uzkliegsi: “Ārā no dušas!”, visdrīzāk bērns izvēlēsies tevi nedzirdēt. Kad runā ar bērnu, pieej klāt, pieskaries viņam pie pleca, paskaties acīs un saki: “Ir laiks iet vakariņās.” Fiziska klātbūtne, acu kontakts un mierīgs tonis palīdz bērnam ne tikai tevi sadzirdēt, bet arī justies droši un iesaistīti sarunā.

5. Izvairies no “tu” uzbrukumiem

“Tu neklausies!”, “Tu esi slinks!”, “Tu vienmēr…” – šādi vārdi bērnā izraisa vēlmi aizsargāties, nevis ieklausīties. Labāk izmanto “es” vai “mēs” teikumus, piemēram: “Mums ir noruna, ka pēc vakariņām sakārtosi istabu. Tas jādara tagad – kā bija runāts.” Tu joprojām saglabā stingrību un robežas, bet bērns nejūtas pazemots vai noraidīts.

7. Sadzirdēt nozīmē arī pagaidīt

Ne visi bērni reaģē uzreiz. Ja tu saki: “Aizver datoru!”, un bērns atbild: “Pag, pabeigšu spēli!”, tas ne vienmēr nozīmē necieņu. Dažkārt viņam tiešām ir svarīgi pabeigt iesākto. Nosaki robežu skaidri: “Labi, vēl piecas minūtes, tad izslēdz.” Un pēc piecām minūtēm pārbaudi, vai bērns tevi ir paklausījis. Svarīgi, lai šāds laika pagarinājums paliek izņēmums, nevis ikdienas sistēma. Tā tu parādi elastību, bet saglabā arī kontroli un autoritāti.

8. Saglabā mieru – arī tad, kad gribas kliegt

Kad vecāks paceļ balsi, bērns vairs neklausās vārdus – viņš dzird tikai toni. Miers nav vājuma pazīme, tas ir autoritatīvas klātbūtnes spēks. Ja jūti, ka tūlīt uzsprāgsi, labāk pasaki: “Man vajag mirkli nomierināties, un tad mēs runāsim.” Tādējādi tu uzvedies kā pieaugušais un vienlaikus māci bērnam, kā rīkoties brīdī, kad emocijas pārņem virsroku.

9. Vienmēr atjauno attiecības pēc konflikta

Kad strīds ir beidzies, pārliecinies, ka attiecības ar bērnu ir atjaunotas. 
Viena frāze vai neliels pieskāriens var noslēgt “dusmu – vainas – piekāpšanās” apli: “Mēs abi sadusmojāmies, bet es tevi mīlu arī tad, kad mēs strīdamies.” Šādi bērns iemācās, ka mūsu ģimenē var būt noteikumi un robežas, taču mīlestība paliek nemainīga. Runāt tā, lai bērns sadzird, nozīmē būt saprotamam, mierīgam un konsekventam. “Tev nav jākļūst par diktatoru, bet arī ne par bērna terapeitu – pietiek ar īstu klātbūtni. Sarunājoties tu veido saikni ar bērnu un māci, ka saruna nozīmē ne tikai runāt, bet arī klausīties un dzirdēt. Jo tikai tad, kad abi jūtas sadzirdēti, rodas patiesa saprašanās,” saka psiholoģe, Rimi Bērniem eksperte Aija Krišjāne.