“Ej uz savu istabu!” un vēl divas frāzes, kuras labāk neteikt, ja bērnam uznākusi histērija

Lai cik nokaitēta būtu atmosfēra, šīs trīs frāzes labāk neteikt, pretējā gadījumā jau tā šķietami trakā situācija var kļūt vēl nekontrolējamāka. 

“Kas tev atkal nav kārtībā?/Paskaidro, kas noticis!”

Bērns nepaskaidros ne to, kas noticis, ne to, kas nav kārtībā. Iespējams, ja varētu, viņš pat neuzsāktu šo histēriju. Vērts atcerēties – ja bērns nekontrolē sevi, viņš nemaz nav gatavs analizēt savas domas, jūtas un stāvokli, kādā šobrīd atrodas.

Tā vietā, lai izprašņātu bērnu par histērijas iemesliem, labāk strādāt ar bērna sajūtām. Piemēram, pateikt viņam – es redzu, ka tev kaut kas ir noticis, ka tev pašlaik ir ļoti grūti. Un piedāvāt mazajam savu palīdzību, piemēram, apskaut, līdz viņš nomierinās.

“Ej uz savu istabu!”

“Un nomierinies tur! Varēsi nākt ārā, kad nomierināsies!” – šī ir ļoti vilinoša frāze, īpaši, ja var aizvērt istabas durvis un tā nedzirdēt bērna raudas.

Tagad atcerieties sevi bērnībā, kā jutāties, kad bija emocionāli slikti, bet vecāki jūs sūtīja “trimdā”, vēl arī piedāvājot padomāt par savu uzvedību. Bērni nespēj nomierināties paši. Viņi tikai mācās to darīt un pagaidām ir emociju varā. Tāpēc optimālais variants būs kopā ar viņu iet uz istabu un mēģināt palīdzēt viņam nomierināties, pārrunājot viņa jūtas un emocijas.

“Viss taču ir kārtībā!”

No šādām frāzēm arī vajadzētu izvairīties. Mēs tā sakām tāpēc, ka mums pašiem ir neomulīgi, kad bērns ir sarūgtināts. Mēs gribam, lai ar bērnu viss būtu kārtībā. Un, to apgalvojot, mēs viņam it kā skaidrojam: “Mums ir slikti, ja tev ir slikti, tāpēc, nomierinies, lūdzu!”

Tā vietā labāk atkal pievērsties faktiem un formulēt to šādi: “Tu izskaties sarūgtināts/oi, vai tev viss kārtībā?” Tas ļauj bērnam saprast, ka ir normāli nākt pie mums, – gan tad, kad viņam ir skumji, gan tad, kad viņš ir laimīgs. Mēs liekam saprast, ka pieņemam bērnu jebkurā stāvoklī.