Ko darīt, ja bērniņa tēta mamma jaucas pa vidu?

Kādas jaunas sievietes stāsts:

"Esam ar draugu kopā jau 2,5 gadus. Mums ir meitiņa – 8 mēnešus veca. Puiša mamma visu laiku jaucas mūsu dzīvē. Viņai ir tik pareizi uzskati par dzīvi, ka diez vai kāds pēc tādiem dzīvo! Protams, viņa mums palīdz materiāli. Vienā nedēļas nogalē iedevām meitiņu pieskatīt manai māsai, jo pēc dzemdībām nebiju atpūtusies ārpus mājas, aizgājām pie draugiem atpūtāmies, un otrā rītā paņēmām bērnu mājās! Kad viņa uzzināja, ka atstājām mazo pie manas māsas, viņa sāka ārdīties – māsai pašai ir bērni. Viņas bērnus arī bieži pieskatu, ļauju atpūsties. Nesaprotu, vai tas ir kaut kas pārdabisks? Drauga mamma vispār nepaņem mazmeitu un pārmet, ka atstāju viņu pie savas māsas! Man jau pēc viņas vārdiem sāka likties, ka tiešām kaut ko sliktu esmu izdarījusi!"

Situāciju komentē personīgās meistarības trenere, NLP meistare Sarmīte Šmite:
"Kā šajā situācijā būtu jārīkojas, droši vien būs grūti pateikt. To vairāk zina mātes sirds, tā esat jūs pati. Diez vai vajadzētu pārspriest drauga mammas uzskatus, kā pareizi dzīvot, jo tie ir viņas uzskati, kas veidojušies daudzu gadu garumā. Mēs nevaram mainīt otru cilvēku, bet mainoties pašiem, mainās arī apkārtējie.

Jūs, esat iegājusi ģimenē, kurā ir savi likumi un paradumi. Tātad tomēr vajadzēs arī par to domāt un šo to pieņemt. Īpaši, ja drauga mamma jūs materiāli atbalsta, tātad var teikt arī savu vārdu... Ja jums būtu izveidota sava ģimene, kurā jums ir savi noteikumi, savs budžets un vīrietis, kas ir vīrs un nosaka daudz lietas, tas būtu mazliet citādi.  Jūs gan varētu izrunāties ar savu draugu, kā būtu labāk, kā rīkoties konkrētās situācijās arī šajā, kad izgājāt ārpus mājas.

Jūs, esat iegājusi ģimenē, kurā ir savi likumi un paradumi. Tātad tomēr vajadzēs arī par to domāt un šo to pieņemt. Īpaši, ja drauga mamma jūs materiāli atbalsta, tātad var teikt arī savu vārdu...

Es gan neesmu speciāliste par maziem bērniem, bet esmu izaudzinājusi divus bērnus. Laikam šajā vecumā, kad bērns ir tik mazs ir svarīgi, lai viņam gulēt ejot būtu drošības sajūta un to var dot māmiņa. Tādā vecumā bērns nevar pastāstīt, kā viņš jūtas, bet tas var ietekmēt viņa psiholoģisko stāvokli.. Vēlāk pašvērtējumu un sajūtas esot sabiedrībā.

Ja runājam par drauga mammu, tad varētu šad tad pajautāt viņai, kā viņa rīkojās, kad dēls bija mazs, kā jutās, kad nevarēja piepildīt kādu mazu savu vēlmi bērnam mazam esot. Jo jūs tomēr dzīvojat kopā. Ja viņa sajutīs, ka viņā klausāties, un tomēr atstājat aiz sevis izvēles iespējas, to arī pasakot. Varbūt jūsu starpā izveidosies labāks kontakts. Lai vai kā, mammas vienmēr vēlas, lai bērni būtu laimīgi, kur nu vēl mazbērni.

Ja jūsos radās sajūta, ka kaut kas tomēr nav pareizi, vai ka esat ko sliktu paveikusi, tad būs jātiek galā ar savām sajūtām. Tātad, ja tā jutāties, tātad pati neesat īsti skaidrībā, vai šī rīcība ir pašai pieņemama. Ja tā ir, tad ieklausieties savās sajūtās, kas saka jums priekšā, kā rīkoties. Ja rodas šaubas, tad padomājiet, kāpēc tās radušās. Kā turpmāk varētu atpūsties? Vai atpūta varētu būt arī dienas laikā, kad bērns vairāk ir nomodā un nejutīs jūsu prombūtni? Atpūtas iespējas taču ir dažādas un vai tās ir tikai naktīs? Un ko par to visu saka draugs? Vai viņš par to neko nesaka, un visu vada viņa mamma?

Laikam pats svarīgākas ir tikt galā ar sevi. Izdomājiet, kas jums ir ģimene, painteresējieties par mazu bērnu psiholoģiskajām īpatnībām, un nebūs sevi jāmoka ar pašpārmetumiem. Mēs visi mācāmies, arī jūs... Un mācību procesā pieļaujam kļūdas. Tas ir neizbēgami. Tikai tas, kas neko nedara, arī nekļūdās. Jānostājas stingri savā pasaules uzskatā, jāiekrāj zināšanas. Tad citi nevarēs jūs tik viegli izsist no līdzsvara un ar jums manipulēt, arī drauga mamma... Patiesībā jau nekas nav ne labs ne slikts, pareizs vai nepareizs, ir tikai tā, kā mēs uz to skatāmies, kāda ir mūsu pieredze, kā uz to reaģējam...

Un ko par to visu saka draugs? Vai viņš par to neko nesaka, un visu vada viņa mamma?

Meklējiet atbildes eksperimentējot. Jautājiet speciālistiem, arī sava drauga mammai. Ja viņa jutīs, ka jūs vismaz jautājat, varētu būt cita reakcija. Un tas, ka viņa bērnu neņem rokās, vēl nevar zināt, kāpēc tā notiek. Varbūt ir bail palikt vienai ar tik mazu bērnu. Atbildes var būt dažādas. Bet jums tās nav jāmeklē. Nav jādomā, kas ar viņu, bet domājiet, kas ar jums. Un atbildes radīsies! Vienmēr citi zina, kā labāk un pareizāk dzīvot, bet kas ir pareizi priekš jums? Dzīvojiet ar sirdi un mīlestību, un viss izdosies."