Cilvēciskais kontakts - luksusa prece

 06. augusts 2019 18:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Viens no pasaules pazīstamākajiem laikrakstiem "The New York Times" šī gada martā publicējis rakstu, kurā uzspridzina smadzenes vidēji statistiskam liberālim un tehnokrātam. Raksts saucas - 'Cilvēciskais kontakts - luksusa prece'



Foto: Shutterstock.com

Ir izveidojusies paradoksāla situācija – jaunākais Iphone patiesībā ir ubaga statusu apliecinoša ierīce.


Tajā atklāta patiesība par to, ka šodienas ciparu apmācība un pārējā digitalizācija ir domāta nabago un atpalikušo slānim. Bagātākie cilvēki ASV ne tikai atsakās no ‘ciparu ekonomikas’ labumiem, bet arī no viedtālruņiem, sociālajiem tīkliem, tiešsaistes iepirkšanās un skolām, kurās notiek tā saukto ‘gadžetu’ jeb viedo ierīču izmantošana.

Kamēr visu rangu vietējie tehniskie ‘speciālisti’ aizgūtnēm stāsta par to, cik progresīvi ir dzīvot virtuālā vidē, tikmēr bagātie amerikāņi no tā visa atsakās. Līdz ar to šis visnotaļ respektablais izdevums skaidri apliecina visu to, kas ir ticis rakstīts arī iepriekš par elektroniskās koncentrācijas nometnes izveidošanu planetārā mērogā, kurā čipoti bioroboti ēdīs sintētisko pārtiku, bet pasaules bagātos ciparizācija, saprotams, neskars.

Viņi grib, lai viņu bērni spēlētos ar vienaudžiem, tāpēc plaukst dārgās privātās skolas bez tehnoloģijām. Bagātie cilvēki ir gatavi un ir spējīgi maksāt par tām. Savstarpējās cilvēciskās attiecības - dzīve bez tālruņiem dienas garumā, iziešana no soctīkliem – tagad tas ir statusa apliecinājums. Jo vairāk monitoru parādās nabago dzīvēs, jo mazāk to paliek bagātajiem. Jo bagātāks cilvēks ir, jo vairāk viņš tērē tam, lai paliktu aiz kadra.

 

Savstarpējās cilvēciskās attiecības - dzīve bez tālruņiem dienas garumā, iziešana no soctīkliem – tagad tas ir statusa apliecinājums. Jo vairāk monitoru parādās nabago dzīvēs, jo mazāk to paliek bagātajiem. 

 

ASV ir tāds ‘Luksusa institūts’, kas nodarbojas ar konsultācijām un izpēti par to, kā dzīvo un tērē paši bagātākie. Tā direktors Miltons Pedraza atklāj, ka bagātie vēlas tērēt uz visu to, kas ir dabisks. Saskaņā ar šī institūta pētījumiem, dažādu dabisko socializācijas pasākumu organizācija šo cilvēku dzīvē izmaksā vairāk, kā tēriņi uz precēm un pakalpojumiem. Tagad cilvēks un viņa dabiski radītais ir kļuvis svarīgs un arī dārgs.

Peidžeri bija svarīgi, jo tas bija signāls tam, ka esat svarīgs un aizņemts cilvēks, saka Džozefs Nuness, Dienvidkalifornijas universitātes marketinga nodaļas vadītājs, kurš specializējas uz statusa marketingu.

Šodien, viņš turpina, viss ir otrādi- ja jūs patiešām esat gana augstu hierarhijā, jums nevienam nav jāatbild. Viņiem ir jāatbild jums.

Bagātie cilvēki var izvairīties no savu datu izmantošanas dažādās sistēmās un pakalpojumos un to noplūdes- vidējai klasei un nabagiem tādas iespējas nav.

Ir izveidojusies paradoksāla situācija – jaunākais Iphone patiesībā ir ubaga statusu apliecinoša ierīce. Tās ir grandiozas izmaiņas. Kopš 1980to gadu personālo datoru revolūcijas šādas tehnoloģijas esamība mājās bija pārticības apliecinājums – bagātākie cilvēki pirmie steidzās ieviest savās dzīvēs šīs jaunās ierīces un izrādīt tās- pirmais Apple Mac dators parādījās 1984.gadā un maksāja 2.500 dolārus – šodienas cenā apmēram 6000 dolārus.

Šodienas datorus var iegādāties praktiski ikviens un tas nekādi neapliecina kaut kādu pārticību.
Bet viss tas, ko mums šeit iztēlo kā ‘padomju laika atliekas’ – skolas, kurās bērnus apmāca profesionāli pedagogi ar dzīvo kontaktu un ieinteresētību, slimnīcas, kurās ārstē profesionāli ārsti un kur ir personisks kontakts, pat tik banālas lietas kā kāzu organizēšana ar dzīviem cilvēkiem tai pašā Holivudā tagad ir kļuvis par luksusa lietu. Kā paskaidro žurnālisti dotajā rakstā, tad atteikšanās no gadžetiem, soctīkliem un tehnoloģiju izmantošanas apmācībās, tas nebūt nav kaut kādu Rokfelleru untumi- tas ir vienīgais veids, kā izaudzināt veselus un saprātīgus pēcnācējus.

Saskaņā ar nacionālo institūtu pētījumos iegūtiem datiem, kuros tika veikta 11 tūkstošu bērnu smadzeņu attīstības izpēte, tie, kuri vairāk kā 2 stundas dienā pavada pie ekrāniem, attiecīgi saņem mazākas atzīmes par domāšanas spējām nekā tie, kuri lasa grāmatas. Visvairāk satrauc tas, ka šie pētījumi apliecina bērnu smadzeņu dažādas izmaiņas – līdz pat smadzeņu garozas samazinājumam.

Pieaugušo vidū līdzīgs pētījums apliecina saikni starp intensīvu viedo ierīču lietošanu un depresiju.
Pret gadžetu lietošanu iestājas vadošais ASV pediatrijas akadēmijas autors Dmitrijs Kristakis, kurš paziņojis, ka tas bērns, kurš mācās klucīšu likšanu Ipad ekrānā, vienkārši nav spējīgs izdarīt to pašu ar īstajiem.

 

Pieaugušo vidū līdzīgs pētījums apliecina saikni starp intensīvu viedo ierīču lietošanu un depresiju.

Tehniskās kompānijas ir ļoti centušās jeb lobējušas valsts skolas ieviest tādas programmas, kurās nepieciešams notebook dators katram skolniekam, pamatojot to ar vajadzību labāk sagatavot viņus ‘civilizētai pasaulei’ Taču šo pašu lobētāju bērni izglītību iegūst pavisam citādā veidā, kur neizmanto šīs tehnoloģijas.

ASV ir tādas mazpilsētas, kuru skolu budžeti ir tik apgriezti, ka skolotājs vienkārši tika aizvietots ar programmnodrošinājumu un rezultātā lielāko daļu skolas dienas bērni pavada klusējot un rokoties pa savu notebook. Tā ir ideālā ciparu skola kontrolējamas ciparu paaudzes radīšanai.

Tikmēr Silikona ielejā darbs pie ekrāna aizvien biežāk tiek definēts kā kaitīgs. Viena no populārākajām skolām tur ir vietējā Valdorfa skola, kura ieviesusi klasisko kontakta beztehnoloģiju apmācību. Rezultātā iznāk, ka bagāto bērni aizvien mazāk laika velta viedierīcēm, bet nabadzīgie tajās pavada aizvien vairāk sava laika.

 

Silikona ielejā darbs pie ekrāna aizvien biežāk tiek definēts kā kaitīgs. Viena no populārākajām skolām tur ir vietējā Valdorfa skola, kura ieviesusi klasisko kontakta beztehnoloģiju apmācību. Rezultātā iznāk, ka bagāto bērni aizvien mazāk laika velta viedierīcēm, bet nabadzīgie tajās pavada aizvien vairāk sava laika.

 

 

Un tādejādi ir izveidojusies situācija, kur tie paši globālo informāciju tehnoloģiju ieviesēji un lobētāji, kuri apmaksā šo tehnoloģiju un aizvien ‘ātrākā interneta’ ieviešanu visur pasaulē, paši savus bērnus sūta parastās skolās bez tā visa un tieši tas tagad ir elitāri un maksā lielu naudu. Tikmēr nabadzīgajam slānim stāsta par to, cik šīs tehnoloģijas ir labas, vajadzīgas, un kā tās atvieglos viņu dzīves un cik svarīgi ir jau bērnus pieradināt pie ‘progresīvās civilizācijas’.

Šim nolūkam augsto tehnoloģiju kompānijās strādā arī psihologi un neirobiologi, kuru uzdevums ir pēc iespējas ātrāk pievērst jauniešu acis un prātus viedtehnoloģijām un ekrāniem. Ļaudis bēg pie tā, ko tie zina- tā saka Šerija Turkla, Masačūsetsas štata tehnoloģiskā institūta sociālo pētījumu profesore. Un tāpat, kā ļoti grūti ir atteikties no fast food, ja tas ir vienīgais restorāns pilsētiņā, tāpat arī iziet no viedo tehnoloģiju gūsta ir tikpat grūti, ja tas ir ieviests visu pakalpojumu sistēmās – nabadzīgo klasei tādas iespējas praktiski nav.

Pat ja kāds nolēmis dzīvot autonomā režīmā, tas parasti ir neiespējami. Daudzu bērnu vecāki nemaz nevēlas, lai bērni izaug ar gadžetiem rokās un smadzenēs, bet cita varianta nemaz nav, ja daudzās skolās tiek ieviests programmatūras atbalsts apmācībām viens uz viens ar datora palīdzību. Un vispārējā tendence šajā sabiedrībā ir savstarpējā izolācija, kad aizvien mazāk atliek dzīvās komunikācijas struktūru, tāpēc viedās ierīces naski aizpilda šo tukšumu.


Tulkoja Aivis Vasilevskis

Avots: www.nytimes.com
 




0 Pievienot komentāru

Reklāma

Kategorijas