Kas ir bērnu 3 gadu krīze un kā to pārdzīvot vecākiem

 09. novembris 2012 8:00 Emuāri

3 gadu krīze ir grūts periods bērna dzīvē, jo notiek tik daudz izmaiņu: bērns kļūst patstāvīgāks, sāk apzināties sevi un savas iespējas, sāk veidoties jaunas attiecības...



Foto: Shutterstock.com


3 gadu krīze ir grūts periods bērna dzīvē, jo notiek tik daudz izmaiņu: bērns kļūst patstāvīgāks, sāk apzināties sevi un savas iespējas, sāk veidoties jaunas attiecības ar vienaudžiem un vecākiem, bērns kļūst aktīvāks, arī viņa ikdiena ir dažādu notikumu piesātināta. Tas viss mazajam cilvēkam rada virkni emociju, ar kurām ir grūti tikt galā, jo gluži vienkārši bērns to vēl neprot.

 
Trīs gadu krīze izpaužas attiecībās ar vecākiem un citiem pieaugušajiem, nevis vienaudžiem. Tas notiek, ja netiek atzīta bērna iniciatīva, ierobežota patstāvība, kā tas parasti notiek, jo mūsu ikdiena ir saplānota un nevaram pakļauties katrai bērna iniciatīvai – neiet uz deju nodarbību, jo vecmāmiņa uzdāvinājusi ļoti interesantu grāmatu, ko tieši tagad vajag apskatīt. Bērnam ir jāpierod pie jaunās dzīves kārtības un, kamēr viņš to vēl tikai mācās, tas tiek saukts par krīzes periodu.
 
Bērnam raksturīgās darbības trīs gadu krīzes periodā:
- viņš dara visu pretēji tam, kā norāda pieaugušais. Un dara to tikai tāpēc, ka viņam liek kaut ko darīt;
 
- bērns ir ietiepīgs un negrib pakļauties. Viņš pieprasa, lai viņa viedoklis tiktu ņemts vērā – ja viņš grib lēkāt pa peļķēm, tad to darīs, vienalga, vai būs auksti, vai gribēsies ēst, viņš grib panākt to, ka ir situācijas noteicējs;
 
- bērns nepārtraukti konfliktē ar vecākiem – viņš vēlas, lai viss notiktu tikai un vienīgi pēc viņa prāta, arī brāļu vai māsu viedoklim nav nekādas nozīmes;
 
- mainās attieksme pret citiem cilvēkiem un sevi, arī pret lietām: viss tiek izvērtēts pēc jauniem kritērijiem. Senāk tik mīļā mantiņa var tikt aizmesta prom, ja nonākusi pie bērna nepiemērotā brīdī, tādējādi bērns atkal mēģina pierādīt savu patstāvību, izrādot, ka viņš ir liels uz bez mīļās mantas var iztikt.
 
 
Ko varam darīt, lai bērns šo pārmaiņu periodu veiksmīgāk pārdzīvotu?
Lai palīdzētu bērnam pārdzīvot trīsgadu krīzi, vecākiem jābūt ļoti gudriem, saprotošiem, pacietīgiem un konsekventiem. Vecāki ir tie, kas vislabāk pazīst savus bērnus un arī jūt, kā konkrētajā brīdī rīkoties: ir bērni, kam jāļauj izniķoties, ir bērni, kuriem tikai nepieciešams, lai viņus samīļo, un ir bērni, kuru uzvedībai šādā situācijā vienkārši nav jāpievērš uzmanība.
 
Nevar prasīt no bērna to, ko paši nedarām: mēs nevaram gribēt, lai bērns nepaceltu balsi, nesistu citiem, ja kas nepatīk, ja paši tā rīkojamies ikdienā. Tieši šajā vecumā bērns lieliski mācās to, kā ģimenes locekļi izturas viens pret otru.
 
Ieteikumi, ko ikdienā varam pielietot, lai nostiprinātu pozitīvas attiecības starp vecākiem un bērniem:
- Ļoti būtiski ir fiziski pieskārieni – šajā vecumā bērns pasauli joprojām uztver caur sajūtām. Noglāstīt bērnu, paņemt klēpī un samīļot, dodoties pastaigā, sadoties rokās – tās ir tik elementāras darbības, kuras no mums neprasa neko, bet bērns iegūs tik daudz – viņš sajutīs, ka ir mīlēts un vecākiem svarīgs.
 
- Runāt ar bērnu par visu – pastāstīt, kā vecākiem gājis dienas darbos, ko iecerēts gatavot vakariņās, pastāstīt, ko omīte stāstīja telefonsarunā. Sarunas nepiespiestā veidā veicina ne tikai bērna vārda krājuma paplašināšanu, bet ir arī nozīmīgas ģimenes emocionālās saiknes stiprināšanai: bērns jūtas līdzvērtīgs un svarīgs vecākiem. Nepiespiestās sarunas veicina to, lai bērns runātu ar vecākiem. Viņš jūt, ka vecāki dalās savā pieredzē un vēlas atbildēt ar to pašu. Tas ir ļoti būtiski, jo bērniem, kļūstot arvien vecākiem, ir tendence noslēgties un runāt ar saviem ģimenes locekļiem arvien mazāk. Tāpēc ir svarīgi jau šajā vecumā sarunas padarīt par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu.
 
- Nevar prasīt no bērna to, ko paši nedarām: mēs nevaram gribēt, lai bērns nepaceltu balsi, nesistu citiem, ja kas nepatīk, ja paši tā rīkojamies ikdienā. Tieši šajā vecumā bērns lieliski mācās to, kā ģimenes locekļi izturas viens pret otru. Ja bērns neklausa, nervi neizturun liekas, ka veiksmīgākais veids, kā likt bērnam atkal būt paklausīgam, ir uzbļaut viņam vai ķerties pie vēl radikālāka līdzekļa - pēriena. Mēs pat neaizdomājamies, ka tādējādi parādām mazajam cilvēkam, kā vajag rīkoties, ja kaut kas nenotiek pēc mūsu prāta. Mēs piemirstam, ka bērns mācās no vecākiem, un mācās ne tikai labo, bet arī slikto. Pēriens vai kliegšana uz bērnu nav veiksmīgi izvēlētas audzināšanas metodes – tā mēs tikai bērnu iebaidām un neizskaidrojam, kādu rīcību no viņa gaidām un kāpēc viņa uzvedība nav vēlama (kāpēc nedrīkst sist māsai, jo viņai sāp, turklāt māsa nemaz nav vainīga, ka bērns rotaļu laukumā pazaudējis savu bumbu).
 
- Bērni 3-4 gados vislabāk visu iemācās rotaļu veidā, tāpēc ir jauki, ja arī vecāki atrod kādu brīdi, lai ar bērnu paspēlētos, to var izmanot arī, lai bērnam pieņemamā veidā kaut ko iemācītu, piemēram, ka jāpasaka „Labdien!” vai„Paldies!”, jāpalīdz sakārtot mantas mazajai leļļu draudzenei u.tml.
 
- Jāmāca bērnu runāt par lietām, kas viņam sagādā nepatīkamus brīžus. Bērnam nepatīk, ja kāds viņam atņem mantu, nepatīk, ja liek darīt kaut ko, ko šobrīd nemaz negribas: arī bērns ir personība ar savām vēlmēm un vajadzībām, kuras nevar ignorēt. Trijos gados mazais vēl neprot izteikt savas emocijas vārdos, tāpēc šādās situācijās sāk raudāt vai darīt pāri vienaudžiem. Mūsu uzdevums: rosināt pastāstīt par to, kas nepatīk ar vārdiem, nevis darbībām. Tas gan ir ļoti laikietilpīgs pasākums, kam nepieciešama arī pacietība un konsekvence, jo ikdienā ir tik daudz situāciju, kurās novērojam bērna protestu, mums jābūt apņēmības pilniem, lai panāktu vēlamo un iemācītu bērnam runāt par to, kas nepatīk.
 
- Jāatrod veids, kā lai bērns izlādējas. Tās var būt fiziskas aktivitātes ūdenī, brīvā dabā vai sporta nodarbībās, tas var būt „dusmu spilvens”, kuram bērns sit, kad jūtas dusmīgs, kopā ar bērnu varat izkliegt dusmas, ja tas netraucē kaimiņiem. „Dusmu spilvens” – tas ir viens no veidiem, kā bērns var izlādēties, tomēr svarīgi, lai tas nekļūtu kā vienīgais veids, kā dusmas pārvarēt: „dusmu spilvens” vienmēr nevarēs atrasties blakus, un ko tad lai bērns iesāk? Tad cietīs rotaļu biedri, jo bērns būs pieradis sist, kad sadusmojas. Jācenšas pēc iespējas vairāk rosināt bērnu uz sarunām –tā pamazām bērns iemācīsies savas dusmas arī izstāstīt, ne vien fiziski izrādīt.
 
- Laikam, ko pavadāt kopā ar bērnu, jābūt kvalitatīvam. Nepietiek ar to, ka vienkārši esat mājās, bērnam nepieciešams, lai ar viņu parunājat, kopā paspēlējaties vai padarāt ikdienas darbus. Ja tētis sēž pie datora, mamma visu dienu viena pati uzkopj māju un bērns skatās televizoru, neviens no Jums nebūs ieguvējs. Kaut vai nedaudz, bet tomēr, izbrīvējiet laiku, lai pilnvērtīgi pabūtu kopā ar ģimeni, dodoties pastaigā pa parku, kopā palasot grāmatiņu vai gatavojot vakariņas.
 
 
Atcerieties, ka bērnam esat vistuvākie un vissvarīgākie, un tieši Jūs, vecāki, vislabāk savam mazajam varat palīdzēt šajā vecumā! Jūsu bērns nav vienīgais, ko piemeklējusi trīsgadu krīze vai kurš neklausa vecākus.
 
Ceru, ka raksts kaut nedaudz lika Jums aizdomāties par bērna emocijām un iemesliem, kāpēc viņš šad tad neuzvedas kā paraugbērns.
 
Veiksmīgi pārdzīvot šo nozīmīgo bērna dzīves periodu vēlot – LU maģistrante, Dace Mierkalne.
 
 



0 Pievienot komentāru

Reklāma

Kategorijas