Par ko sarunāties ar mazuli vēderā

Tāpat kā cilvēki ir dažādi, arī bēbīši ir dažādi, bet visi bēbīši vēlas būt gaidīti, mīlēti un saviem vecākiem nozīmīgi – ir pārliecināta dūla Inga Babure. Viņa atzīst – sarunāties ar mazuli vēderā ir tik dabīgi, ka bieži vien mammām un tētiem tas notiek instinktīvi. Sarunas mazulim apliecina, ka vecāki zina, ka mazais jau ir un tiek mīlēts, un pieņemts. Sarunas ar bērniņu vēderā var uzskatīt par mazuļa  emocionālo audzināšanu -  tāpat ka mēs lieki neriskējam un rūpējamies, lai mazulis būtu drošībā un uzņemam veselīgu pārtiku, tāpat ir vērts parūpēties par mazuļa emocionālo labsajūtu. Saruna ar bēbīti vēderā var būt arī mammai dziedinoša – bēbītis vēderā ir kā visur līdzi esošs bezmaksas psihoterapeits vai sarunu biedrs.

Sarunāties ar mazuli vēderā ir tik dabīgi, ka bieži vien mammām un tētiem tas notiek instinktīvi. Sarunas mazulim apliecina, ka vecāki zina, ka mazais jau ir un tiek mīlēts, un pieņemts. 

Tomēr I. Babure arī saprot, ka ir cilvēki, kas uzskatīs, ka labāk sagaidīt, kad mazais piedzimst un tad tā kārtīgi no sirds izrunāties vai vismaz sagaidīt, kad topošajai māmiņai parādīsies vēders un būs pietiekami daudz nedēļu, lai varētu zināt, ka mazais dzird, ko vecāki saka. Speciāliste norāda – vecāki ļoti labi var sarunāties ar savu nedzimušo bērniņu arī domās, un bērniņš noteikti uz tām atsauksies un reaģēs. Protams, kad mazulim jau būs attīstījusies dzirde tik tālu, ka viņš varēs sadzirdēt to, kas notiek ārpus vēdera, papildus emocionālajai saiknei viņš varēs iepazīt savu vecāku balsis, to tembru un skanējumu. Tomēr pats svarīgākais ir domāt par savu bērniņu un ar viņam veltītajām domām un vārdiem paust to, cik ļoti gaidīs viņš ir šajā pasaulē.

Speciāliste norāda – vecāki ļoti labi var sarunāties ar savu nedzimušo bērniņu arī domās, un bērniņš noteikti uz tām atsauksies un reaģēs.

Kā sarunāties

Sarunas ar mazuli vēderā noteikti nav domātas kā lekciju veida komunikācija, kas organizēta noteiktos laikos, pārrunājot noteiktus tematus. Pats fakts, ka šādas sarunas notiek, liek justies bērnam gaidītam, mīlētam, pieņemtam. Kā jau minēts, uz to var lūkoties divējādi – ir sarunas domās, kas ir tīri emocionālās saites veidošana, kā arī vēlākajās grūtniecības nedēļās tās ir sarunas balsī, kad mazulis var sadzirdēt un iepazīt savu vecāku balsis. Tāpat ir svarīgi šīs sarunas uztvert kā divu virzienu komunikāciju un ieklausīties atbildēs. “Bēbīši ir ļoti atsaucīgi saviem vecākiem. Ir jāieklausās, un noteikti vecāki sapratīs, ko mazulis mēģina viņiem pateikt,” stāsta dūla.

Viņa atzīst, ka bieži novērots, ka grūtniecēm nāk domas, kas viņām nemaz nav raksturīgas. Piemēram, nereti grūtnieces uzsāk kādu nodarbošanos, kas viņām nav raksturīga. Tiek uzskatīts, ka tā caur māmiņu izpaužas bērniņa personība, un mazulis jau nodod mammai kādas atbildes. “Jo vairāk jūs uzdosiet jautājumus saviem mazuļiem vēderā, jo vairāk un interesantākas atbildes jūs saņemsiet,” sarunām ar mazulīti iedvesmo dūla.

Bet ja runāt negribas?

Ir saprotams, ka cilvēki ir dažādi – ir runātāji, ir nerunātāji. Kādam būs pieņemamas sarunas domās, bet kādam noteikti vajadzēs apliecinājumu, ka bērns mani dzird. Kā jau speciāliste minēja, bieži sarunas ar mazuli vēderā ir instinktīvas un topošajai māmiņai nav īpaši jāpiedomā, kā un par ko sarunāties. 

Tomēr ja ir situācija, ka negribas ne runāt, ne domās veltīt kādu vēlējumu mazulim, I. Babure norāda: iespējams, tā ir sava veida distancēšanās no gaidāmā. Tā var notikt, ja iepriekš ir bijis kāds zaudējums, sāpīga vai neveiksmīga grūtniecību vai dzemdību pieredze, attiecību problēmas vai kādas citas smagas situācijas, kas raisa vēlmi distancēties. Tā ir saprotama vēlme sevi pasargāt no sāpēm un reizēm grūtnieces netieši izvēlas sevi pasargāt un emocionāli distancēties. 

“Tikko mēs iepazīstamies un sākam sarunāties, mēs jau esam izveidojuši saikni un nevaram to tā vairs aiziet. Reizēm šāda sākotnējā nogaidīšana – līdz pirmajam skrīningam, līdz kustību sajušanai, līdz noteiktām grūtniecības nedēļām vai citu situāciju atrisināšanai – var ievilkties, jo lietas, par ko uztraukties, var būt vienmēr, neatkarīgi no grūtniecības laika,” stāsta I. Babure. 

Ja topošajai māmiņai ir grūti veidot saikni, reizēm var palīdzēt šo sarunu laiku vienkārši ieplānot. 

Lūk, daži sarunu temati, par kuriem ir vērts padomāt un aprunāties ar mazulīti vēderā.

1. Atkāpties solīti atpakaļ – varbūt jāpalūdz piedošana

Dūla iesaka (īpaši, ja runāties ar mazuli negribas) – pirms apzinātāk pievērsties sarunām ar mazuli, paiet savās domās atpakaļ un atcerēties – kā mazulis pie vecākiem ir nonācis un atsaukt atmiņā savas pirmās sajūtas par to, ko mamma domāja, kad uzzināja par gaidāmo bēbīti. Bieži, ja grūtniecība ir ilgi plānota un gaidīta, tad sajūtas būs vienas, bet, ja tas ir nācis kā pārsteigums pēc vētrainas ballītes, tad saprotams, ka tās būs citas sajūtas, kas pārņem topošo māmiņu. Arī bēbītis, vai mamma viņam to pasaka vai nepasaka, šīs mammas pirms sajūtas, iestājoties grūtniecībai, apjauš un viņš tās sajūtas uzver. Viņā ir šī sajūta, un tieši tāpēc mammām ir ļoti vērtīgi paņemt laiku sev pārdomām un godīgi apdomāt savas sajūtas. 

Noteikti pēc tam nevajag sevi šaustīt un pārdzīvot, ja grūtniecības sākumā mammai ir bijušas šaubas par to, vai mazuļa dzimšanai tagad ir labākais laiks un vai paturēt mazulīti, uztraucoties, ka bērniņš visu jūt un saprot. Dūla mierina: “Jā, bērns ir daļa no mūsu attiecībām, viņš jūt un visu saprot. Bet viņš arī saprot, ja mamma saka: “Klausies, man bija šādas šaubas un domas, vai tev vispār nākt šai pasaulē, un vai tu vari man piedot?” 

Speciāliste norāda – prenatālie jeb pirms dzemdību laika psihologi ir izpētījuši, ka bērniņi ir ļoti atsaucīgi un īpaši, ja mamma to pati apzinās un izstāsta arī bērnam, ka kopā tam ir tikuši pāri un tagad mamma bērniņu ļoti gaida. Šī atzīšanās un savu emociju apzināšanās un nosaukšana vārdā iedod bērnam sajūtu, ka mamma var būt bēdīga, vīlusies, priecīga, apjukusi – grūtniecei ir dabīga visa emociju gamma, ko mēs kā sievietes piedzīvojam. Caur šo emociju apzināšanos un atzīšanu jau agrīni bēbītis mācās, ka mammai ir grūti, bet viņa ar to tiek galā. Mazulis mācās pārvarēt grūtības, saprast lietu kārtību, to, ka viss nav tikai balts un melns. Šāda emociju atzīšana ir vērtīga kā mazulim, tā topošajai māmiņai.

2. Sajūtas un emocijas
Sarunām ar mazuli vēderā nav pareizo vai nepareizo tematu, un sarunu tēma var būt jebkas. Kad māmiņa ir tikusi galā ar savām pirmā laika emocijām, noteikti sarunas raisīsies jau nepiespiestāk. Tomēr nav nepieciešams bērnam stāstīt tikai par labo un mēģināt apspiest savas izjūtas, ja grūtniecības laikā ir kādas negatīvas domas, bažas, satraukums.

Visu grūtniecības laiku, ne tikai sākumā, ir svarīgi būt patiesam pret sevi un savu bērnu un neslēpt savas sajūtas, arī, ja tās nav patīkamas, ir biedējošas vai satraucošas. Mazulis, uztverot šīs sajūtas, līdz ar tām uztvers arī mammas attieksmi – tas nekas, ka mammā ir dusmas, dusmoties ir normāli. Tā arī bērns uztvers, ka tas ir normāli un arī turpmākajā dzīvē nemēģinās apspiest savas sajūtas, bet zinās, ka mamma šādas bērna sajūtas sapratīs.

3. Iepazīsimies – esam tavi vecāki!
Jautāta, par ko bērniņi vislabprātāk gribētu klausīties, esot vēderā, dūla min, ka mazuļi noteikti grib, lai viņiem velta uzmanību, un viņi grib izzināt un iepazīt savus vecākus. Dūla iesaka sarunās ar gaidāmo bērni sākt ar to, ar ko cilvēki sāk iepazīstoties, piemēram, izstāstīt, kas un kādi ir vecāki, kas viņiem patīk: “Mazulītis gribēs klausīties visā, kas ir svarīgs viņa vecākiem un visvairāk viņš priecāsies iepazīt savu mammu un tēti. Sākumā emociju un sajūtu līmenī, bet pēc tam, kad mazulis jau ir paaudzies, viņam patiks sadzirdēt vecāku balsis, sajust roku pieskārienus vēderam,”stāsta speciāliste. 

Viss, kas ir svarīgs vecākiem, interesēs bērnu. Ja mammai patīk kāda mūzikas grupa, var stāstīt par to. Un noteikti vecākiem nav jābaidās ietekmēt bērnu, piemēram, skatoties kādu vīrišķīgu sporta veidu, ja tiek gaidīta meitene vai otrādi. “Šādi bērna raksturs un temperaments neveidojas. Stāstot bērnam par sev svarīgo, mēs viņu pieņemam un iesaistām savā dzīvē. Tas nenozīmē, ka bērnam tāpēc kaut kas patiks vai nepatiks.”

4. Māmiņas ikdienas gaitas
Mazuļiem patiks klausīties par visu, ko vecāki dara, kur iet, ko domā, kāda ir dzīve ārpus vēdera. “Tam nav jābūt nekam sarežģītam. Var pastāstīt, ko māmiņa ēdīs un noteikti var pajautāt arī mazulim, ko viņš labāk gribētu – saldējumu vai augļus, vai varbūt gaļu?

Mazuļi ir atsaucīgi, tikai jāiemācās ieklausīties atbildēs! Var stāstīt par to, kur iet māmiņa, kāds ir mežs, kādas ir putnu balsis – var stāstīt visu, kas svarīgs ir pašai mammai,” norāda I. Babure. Tāpat var stāstīt, kādu filmu vecāki skatīsies un kas gaidāms rītdien. “Mazulis ir kā patstāvīgs bezmaksas sarunu biedrs, ar kuru var pārrunāt visu,” mazliet ar humoru stāsta I. Babure.

5. Sveicināšanās un atvadīšanās
Ja kādam liekas dīvaini sarunāties ar mazuli par to, kas patīk mammai, var sākt ar vienkāršu sasveicināšanos. “Tas var būt vienkāršs sveiciens – Labrīt! No rītiem novēlēt jauku dienu, un vakaros veltīt dažas minūtes, lai pastāstītu, kā ir mammai gājis pa dienu, un novēlēt labu nakti. Mazulim tas patiks,” stāsta dūla. To pašu var darīt arī gaidāmā bērniņa tētis.

6. Pasaku lasīšana
Šis ir temats, ka citkārt ļoti patīk tēviem, kas pret sarunām ar nedzimušu bērnu izturas rezervētāk. “Ja topošajiem vecākiem liekas dīvaini stāstīt, kādu filmu viņi skatās, tad var kādreiz vienkārši palasīt priekšā bērnam pasaku,” ierosina I. Babure.  Lasīt pasakas ir vienkārši, un lai arī mazais neuztvers tekstu, tādā veidā topošie vecāki stāsta savam bēbītim, ka viņu gaida. Mazulis jutīs vecāku balsis un klātbūtni. Kad vēders ir paaudzies un no ārpuses ir sajūtamas mazuļa kustības, būs lielāka pārliecība, ka mazais dzird un uztver vecāku sacīto.

I. Babure stāsta novērojumus, ka tētiem ļoti labi izdodas ar bērniņiem sarunāt par dzimšanas dienu – tieši tēti ir tie, kas to vislabāk spēj prognozēt. 

7. Par dzimšanas laiku labāk runāt tētim
Kad pienāk laiks, protams, ar mazulīti var un vajag runāt par viņa piedzimšanu. Arī šeit ir jāņem vērā, ka mamma un tētis var atzīties savās bailēs un nedrošībā, un runāt ar mazuli, ka kopā viss izdosies. I. Babure stāsta novērojumus, ka tētiem ļoti labi izdodas ar bērniņiem sarunāt par dzimšanas dienu – tieši tēti ir tie, kas to vislabāk spēj prognozēt.

“Protams, tas būs tādā gadījumā, ja tētis jau pirms tam ir veidojis emocionālo saiti ar savu bērnu, runājies un bijis kontaktā, tad – jā, tas var darboties. Taču nez vai būs tā, ka tētis visu laiku ir bijis paralēli kaut kur un vienā dienā viņam ar mazuli izdosies sarunāt, kad būs dzimšanas laiks. Ja būs mīlestības izrādīšana pirms tam no tēta puses, ja iepriekš tiks veidots dialogs, saite un kontakts – gan runājoties, gan pieskaroties, - tad tieši tēti var būt tie, kas var ar mazuli sarunāt dzimšanas laiku,” pieredzē dalās I. Babure.

Par dzimumu runāt nav tik būtiski

Lai arī mūsdienās dzimumu noskaidrot var diezgan agrīni un visai precīzi, dūla par mazuli iesaka labāk runāt kā par bērniņu nevis ļoti uzsvērt viņa dzimumu – vienmēr ir iespēja, ka tas tomer tiek noteikts kļūdaini. Protams, ir gadījumi, kad varam arī stāstīt par vārdiņu, mantiņām vai ratiņiem, bet nevajadzētu uz to ļoti ieciklēties, uzskata dūla: “Arī šeit ar bērnu var veidot dialogu – var pajautāt, kāds vārdiņš bērnam liekas labāks, vai mazulītis gribētu zaļus vai rozā ratiņus.”

Nobeigumā dūla uzsver, ka, protams, grūtniecība ir ļoti daudz par sarežģītiem fizioloģiskiem procesiem un šūnu dalīšanos, tomēr viņa ir pārliecināta, ka bērniņa atnākšana notiek pirms šūnas sāk dalīties: “Nav nejauši, kāpēc šis bērniņš atnāk pie šiem vecākiem un tieši tāds, kāds viņš atnāk. Ir lietas, kas ir brīnumi.”