Ko jūt bērniņš grūtniecības laikā, dzemdībās un ķeizargrieziena laikā?

Ko grūtniecības laikā jūt un saprot bērniņš, kā viņš jūtas dzemdībās, vai dzemdību procesā gūtā pieredze ietekmē bērna skatījumu uz norisēm turpmākajā dzīvē, vai un kas vecākiem jādara, ja dzemdības nav noritējušas bez aizķeršanās?
Tas, ko piedzīvo mamma un kā viņa piedzīvoto nodod bērniņam, ietekmē attiecību veidošanos starp bērnu un mammu pēcdzemdību periodā, kā arī to, kā sieviete sevi uztvers kā māti kopumā, izejot no savas dzemdību pieredzes.

FOTO: Shutterstock.com

Tas, ko piedzīvo mamma un kā viņa piedzīvoto nodod bērniņam, ietekmē attiecību veidošanos starp bērnu un mammu pēcdzemdību periodā, kā arī to, kā sieviete sevi uztvers kā māti kopumā, izejot no savas dzemdību pieredzes.

Pārliecinoši pētījumu perinatālās psiholoģijas* jomā apstiprina, ka tas, kā jūtas māte un bērns pirms dzemdībām, dzemdību laikā un pēc tam, ir svarīgs faktors emocionālās labklājības nostiprināšanai jaundzimušā un zīdaiņa periodā, stāsta ārste psihoterapeite Ingrīda Rateniece. Nozīme ir arī mātes sajūtām grūtniecības laikā un jo īpaši - dzemdību laikā. Tas, ko piedzīvo mamma un kā viņa piedzīvoto nodod bērniņam, ietekmē attiecību veidošanos starp bērnu un mammu pēcdzemdību periodā, kā arī to, kā sieviete sevi uztvers kā māti kopumā, izejot no savas dzemdību pieredzes. 

 

Vēl pirms 30 gadiem pastāvēja uzskats, ka bērns savu realitāti sāk uztvert un veidot tikai 2 – 3 gadu vecumā. Šobrīd ir skaidrs, ka par jaundzimušais nav balta lapa. Pirmie pieredzes ieraksti augļa smadzenēs sāk veidoties vēl ilgi pirms viņš nāk pasaulē. 

Pasaulē atzīti neirozinātnieki, pediatri Berijs Brazeltons, Garijs Krāmers sāka pētīt augļa uzvedību mātes dzemdē, un atklāja, ka jau 8. grūtniecības nedēļā bērniņš kustās un reaģē, ja kāds uzspiež uz mammas vēdera. Tas viņam rada diskomfortu un viņš reaģē, izvairoties no spiediena. 
 

3. grūtniecības mēnesī ir izveidojušās jau visas maņas, bet 16. grūtniecības nedēļā bērns aktīvi reaģē uz gaismu. Spilgts mākslīgs apgaismojums viņam nepatīk, bet saules gaismā, kas iespīd caur mammas  vēderu, viņš labprāt pagozējas. 
 

4. grūtniecības mēnesī auglis sāk izmantot sejas muskuļus, veido grimases, spēj koordinēti pieskarties acs plakstiņiem un pat pamirkšķina tikai vienu plakstiņu. Ja ar rociņu pieskarās mutei, aktivizējas zīšanas reflekss. 
 

5.-6. mēnesī bērns jūt, ja mammas mamma izdzer aukstu ūdeni. Viņam tas īpaši nepatīk, jo rada diskomfortu. Šajā laikā bērns klausās, pievērš uzmanību skaņām, pagriež galvu uz to pusi, no kuras nāk skaņa. Ja tā ir jauna un nezināma skaņa, tā uzmanību piesaista īpaši. Ja tas ir tētis, kas vienā un tajā pašā laikā nāk mājās un parunājas ar bērniņu mammas puncī, tad bērniņš šo brīdi gaida un atbild ar līganām kustībām.  Nedzimis bērns reaģē arī uz māsu, uz brāli, citiem ģimenes locekļiem, kas izdod zināmas, drošas, pazīstama skaņas. 
 

28. – 34. grūtniecības nedēļā bērnam jau ir izveidojušies tikpat daudz neironu savienojumu kā jaundzimušam bērnam. Tad sajūtu veidā sāk pierakstīties atmiņas nospiedumu – labpatika, bažas, labpatika, uztraukums, miers.


Zinātnieki ir atklājuši, ka bērnam, kas vēl nav dzimis, darbojas jau četras emocionālās sistēmas

  • ieinteresētība, meklēšana, proti, viņš reaģē uz skaņu;
  • trauksme, ko izjūt caur mammas emocionālo stāvokli.
  • skumjas un satraukums, ka palicis viens, cerību zaudēšana, ja mamma ar bērnu neaprunājas un nenomierina viņu;
  • neapmierinātība, ja mamma viņam nonodrošinās fizisku labsajūtu. Piemēram, ja mamma sēž sakņupusi, bērns mēdz iespert, lai mamma iekārtojas ērtāk.

 

Mammas un bērna emocijas un sajūtas sāk saskaņoties apmēram 3. – 4. grūtniecības mēnesī. Mamma intuitīvi sāk nolasīt bērna vajadzības domās var nodot bērnam signālu, ka ir pamanījusi un piefiksējusi, kā viņš jūtas.  Zinātniskie pētījumi pierāda, ka starp mātes madeļveida kodolu un bērna mandeļveida kodolu notiek saskaņošanās un mamma spēj nodot savas sajūtas bērnam. Piemēram, ja kaut kādu apstākļu dēļ mamma satrūkstas, tad šīs emocijas izjūt arī bērniņš. Ir svarīgi, lai mamma šajā brīdī domās varētu pateikt:  “Mēs abi nobijāmies, bet būs labi.” Nosaucot emocijas vārdā un nomierinoties, trauksme samazinās gan mammai, gan bērnam. Notiek savstarpējā “uzskaņošanās”, tādējādi bērns mācās regulēt savas emocijas pat vēl nepiedzimis. Trenējoties saskaņoties grūtniecības laikā, vēlāk šī iemaņa palīdz dzemdībās, kas ir mammas un bērna sadarbošanās rezultāts. 

 

 

Pirmā dzīves krīze - piedzimšana

Pirmā lielā krīzes, kam bērns iziet cauri, ir dabiskās vaginālas dzemdības, kurās bērns piedzīvo kontrakcijas. Bērnam tajā brīdī ir jāizdzīvo.  Izprast to, kam iet cauri bērns, lieliski var saprast, izlasot grāmatu “Esejas bez piedzimšanu bez vardarbības”, skaidro ārste rezidente psihoterapijā un RSU pasniedzēja, psihoterapeite Laura Valaine. 

Kontrakcija ir signāls, kas dod bērna ziņu, ka viņš var doties iekšā dzemdību ceļos. Viņš atsperas pret dzemdes sienu un virzās, lai tiktu ārā.  Mātei ir jācenšas sadarboties ar dzemdes kontrakcijām, mierināt bērnu, sarunāties, būt atvērtai procesam, būt mierīgai un paļauties. Uzskata, ka tā, kā dzemdību procesā emocionāli jūt māte, tā jūtās arī bērns.

Ja sieviete ir trauksmē un neprot sevi vadīt, nesaprot, kā mierīgās emocijas nodot bērnam, tad sadarbība dzemdībās neizdodas. Psiholoģiski bērns dzemdībās paliek viens. Faktiski trauksme drīzāk rodas ne tik daudz no sašaurinātas telpas jeb no virzīšanās pa dzemdību ceļiem, cik no apziņas, ka dzemdībās viņš ir palicis viens. Ja neviena no emocionālajām sistēmām līdz tam nav aktivizēta un uzrunāta, bērns tās neprot izmantot arī dzemdībās.

Reklāma
Reklāma

Bērna un mātes attiecības pēc dzemdībām lielā mērā ietekmē dzemdību pieredze. Nereti mammām dzemdības ir iedomājusies kā skaistu procesu. Dzīves realitātē dzemdības ne vienmēr rit gludi. Sievietei nākas piedzīvot vilšanos gan sev, gan arī nesaņemt nepieciešamo atbalstu no personāla. Tad mammai ir jutusies nepietiekami laba. Bet, ja dzemdības noritējušas veiksmīgi, ir saņemta līdzbūšanu, kas palīdz pārvarēt trauksmi, tad šīs emocionālās sajūtas tiek nodotas arī bērniņam. 

Veiksmīgas dzemdības sievietei dod labāku saikni ar sevi, savu ķermeni un mātes lomu. Vēlāk tas palīdz veidot siltas attiecības ar bērnu. Ļoti svarīgi, kādus vārdus par  bērniņu pasaka vecmāte. Pozitīvi, stiprinoši vārdu dod mātei sajūtu, ka viņa ir radījusi stipru, veselu bērnu. Ja jau dzemdību zālē izskan bažas, ka mazulis ir vārgs vai slimīgas, tad mammai kā pamata sajūtu iedod milzīgas bažas, ko viņa ir radījusi. Vēlāk tas var radīt milzīgu trauksmi mātei un veicināt bērniņa pāraprūpi. 

 

Dzemdības ir pirmā bērna iniciatīva, pirmā saskarsme ar dzīvi un pirmā iniciācija, tomēr pārlieku uzsvaru tikai uz dzemdību nozīmi likt nevajadzētu.  Vēlāk dzīvē vēl būs vēl citas situācijas, kurā šāda pieredze atkārtoties un nostiprināsies, tāpēc ļoti svarīga ir tālākā vecāku rīcība un attiecības ar bērnu, kas ieliks pamatu bērna sajūtām. Ja vecāki ir gādīgi, viņi izmierina bērnu pēc piedzimšanas, kas līdzsvaro situāciju.
 

Gan mamma, gan bērns dzemdību trauksme ar laiku izlīdzinās un mazinām. Bet ir pētījumi, ka dažreiz augstais stresa hormonu līmenis pēc dzemdībām bērnam saglabājas ilgāku un normalizējas tikai pirmā dzīves gada beigās. Tad ir īpaši nozīmīgi tas, cik mamma spēj uzkaņoties uz bērna vajadzībām, mierināt viņu un būt līdzās.

 

Visnozīmīgākais ir tas, vai grūtniecības laikā ir notikusi emocionālās uzskaņošanās un kāda ir emocionālā uzskaņošanās uzreiz pēc dzemdībām. Bērna smadzenes šajā laikā ir ļoti neiroplastiskas, notiek neironu savienojumu veidošanās. Īpaši intensīva tas notiek tieši pirms un pēc dzemdībām. 

 

Ko bērns iegūst dzemdībās?

Tā ir pirmā krīze, kurai iet cauri bērns. Kā jebkura krīze, tā ir iespēja iegūst jaunus instrumentus tālākai dzīvei. Proti, ja bērnam trūkst vietas mammas vēderā, viņš grib kaut ko mainīt. Sākas dzemdības, un tas, kā tās notiek, cik labi bērns ar tām tiek galā,  vai viņā ieklausās mamma, iedod pirmo dzīves pieredzi. 
Ja bērnam ar visu jātiek galā pašam, viņš kļūst neelastīgāks, prasīgāks pret sevi, mazāk iejūtīgs pret sevi un citiem. 
Liela nozīme ir mātes spēja sarunāties ar bērnu vēl mammas vēderā. Daudzām sievietēm tas liekas ļoti nesaprotami, kāpēc jārunā ar bērnu, kas vēl nav piedzimis. Bet šāda attieksme var veicināt vientulības sajūtu, ko bērns izjūt. Var parādīties grūtības pieķerties, uzticēties. Nozīme ir temperamentam, kas ir iedzimta īpašība. 

 


Vai ķeizargrieziens ietekmē bērna raksturu? 

Lielākoties sievietes iztēlojas, kādām ir jābūt dzemdībām, bet, ja tās notiek ar sarežģījumiem, ir jāveic ķeizargrieziens, tad sievietei var palikt subjektīvas emocijas – vilšanās, vainas sajūtas, dusmas uz sevi vai personālu. Šīs negatīvās emocijas var būt par iemeslu depresijai, posttraumatiskā stresa sindromam, miega traucējumiem, ietekmēt arī zīdīšanu. 
Mātes psihiskā veselība ietekmē kontaktu ar bērnu. Ja mamma spēj bērnu nomierināt, tad bērns nomierinās, bet, ja māte ir trauksmē un stresā, fokusējas uz savām izjūtām un nespēj pieslēgties bērna vajadzībām, sniedzot vajadzīgo mierinājumu, tad nepatīkamā dzemdību pieredze var radīt grūtības būt tuvā emocionālā kontaktā ar bērnu. 
Pētījumos novērots, ka mammas pēc ķeizargrieziena vai subjektīvi negatīvas dzemdību pieredzes nereti bērnu raksturo ar negatīviem vārdiem. “Viņš tāds spītīgs (nevis mērķtiecīgs)” utml.  

 

Mīti un fakti par keizargrieziena ietekmi uz bērnu

 

  1. Operācijas laikā bērns neiegūst mātes dabīgo mikrofloru, mainās dabīgais mikrobioms. Tas var ietekmēt imunitāti. Pieredzē balstītie pētījumi liecina, ka tas vairāk ietekmē pirmās dzīves nedēļas un mēnešus, šādiem bērniņiem biežāk var būt atopisks dermatīts.
  2. Kad bērns dzimst dabiskās dzemdības, viņš vairākas stundas ir saspiests atrodas distresā. Viņš saņem gan mātes stresa hormonus, gan viņā veidojas savējie stresa hormoni. Ja bērns operācijas dēļ nav izgājis cauri šim posmam, viņam nav iespējas adaptīvā veidā nobriest hipofīzes hipotalāma virsnieru asij, kas regulē stresa hormona izdalīšanos. Tāpēc pirmajos dzīves 6 mēnešos šie bērni mazāk reaģē uz stresoriem, viņiem vajag vairāk stresoru. Bet teikt, ka tam būs ietekme pēc 10 gadiem, šobrīd nevar.
  3. Bērniem, kas dzimst ar ķeizargriezienu, biežāk var būt problēmas ar ādu, ēšanu, miegu. Liela nozīme ir mātes psihoemocionālajai daļai, kā viņa mijiedarbojas ar bērnu. UDHS un autisms neuzrāda nekādu saistību ar ķeizargriezienu.  Pārējie faktori – alerģija, atopija, astma, ir aktuāli pirmajā dzīves gadā, pēc tam izlīdzinās. Vēlāk ietekme vairāk ir no attiecībām, kas veidojas starp māti un bērnu.

 


*Perinatālā psiholoģija pēta iekšēji sarežģītos topošā bērna jeb augļa psihiskos procesus.