Spoguļneironi mammas un bērna attiecībās – veselīgu dzīves attiecību pamats

Zīdaiņa vajadzības ir ne tikai pēc apmierinājuma fiziskā, piemēram, izsalkuma remdēšana, vajadzība pēc miega u. c., bet arī emocionālā līmenī. Mamma mācās atpazīt bērna emocijas, saprast, kā viņš jūtas. Abu starpā var nepārprotami redzēt gan to, kā bērns atdarina māti, gan arī – kā māte atdarina bērnu. Tieši šīs interakcijas ceļā bērnam veidojas izpratne par sevi pašu un pasauli ap sevi. Šie procesi attiecībās ir svarīgi bērna attīstībai, tiek ielikti pamati tam, kā bērns veidos attiecības ar citiem cilvēkiem arī pieaugušā vecumā. Arī tas, kā pati mamma piedzīvoja attiecības ar savu māti, ietekmē to, cik jūtīga viņa ir pret sava bērna signāliem, emocijām, cik labi spēj atsaukties uz bērna vajadzībām un atpazīt tās.  Jāatzīmē, ka šie procesi attiecas arī uz mazuļa tēti. 
 

Attiecību veidošanas atslēga

Lai arī mums ir pieejams liels informācijas apjoms par komunikāciju ar bērnu – kas ir pareizi un kas nav –, ir jāatzīst, ka ne vienmēr šī informācija var palīdzēt. Ir vērtīgi lasīt, kas jauns pasaulē tiek atklāts, kādas ir alternatīvas dažādos jautājumos, ir būtiski, ka mēs atjaunojam savas zināšanas un pilnveidojam prasmes. Tomēr nereti šī informācija rada plaisu attiecībās. 

Plaisa veidojas, jo mamma tik ļoti cenšas sekot „labās mammas tēlam”, mēģina ievērot visus audzināšanas principus, kas lasīti vai dzirdēti no dažādiem speciālistiem, ka grūti sajust sevi, savu intuīciju. Saprast sevi ir būtiski, tomēr ne vienmēr tas notiek viegli un dabiski, īpaši mūsdienās, kad cilvēki paši no sevis sagaida daudz, uzliek sev pārāk daudz pienākumu. Un tas kļūst par iemeslu, kāpēc grūti sajust arī savu bērnu. Sevis un bērna jušana ir atslēga uz nepiespiestām, vieglām un patiesām attiecībām. 

Spoguļneironi palīdz ne tikai imitēt otra rīcību, bet arī saprast un just līdzi cilvēkiem viņu priekos un bēdās. Piemēram, kad mamma smaida savam bērnam, mazulis smaida mammai pretī. 

Kas ir spoguļneironi?

Runājot par vecāku un bērna attiecībām, tiek teikts, ka bērns ir vecāku spogulis. Tā tas ir. Kā īsti notiek šī spoguļošana? Mums katram smadzenēs ir spoguļneironi – smadzeņu šūnas, kas kontrolē tādas cilvēku īpašības kā spēju iejusties otra ādā, apgūt zināšanas un izmantot saziņai valodu. Spoguļneironi aktivizējas brīžos, kad kaut ko redzam, dzirdam, izpildām vai domājam par kādu darbību. Šīs šūnas, tāpat kā spogulis, automātiski atspoguļo mūsu galvā citu cilvēku uzvedību un ļauj to sajust. Spoguļneironu īpašās šūnas mūsu smadzenēs automātiski, neapzināti atpazīst darbību, ko redzam. 

Spoguļneironi attiecību veidošanai

Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc, ja cits iekožas citronā, arī tev mutē saskrien siekalas? Vai esi aizdomājies, kā pavisam mazs bērniņš, vērojot māti vai tēvu izbāžam mēli, spēj atkārtot to pašu? Spoguļneironi palīdz ne tikai imitēt otra rīcību, bet arī palīdz saprast un just līdzi cilvēkiem viņu priekos un bēdās. Piemēram, kad mamma smaida savam mazulim, mazais smaida mammai pretī. 

Pēc brīža situācija notiek pretējā virzienā – bērns pasmaida, un mamma atsmaida viņam. Tas notiek dabiski, intuitīvi, un šie procesi norisinās, aktivizējoties spoguļneironiem mūsu smadzenēs. Tomēr jāatzīst, ka šo neironu aktivitāte ne visiem ir vienlīdz spēcīga. Pētījumos pierādīts, ka sievietēm minētie neironi ir aktīvāki nekā vīriešiem, cilvēkiem ar specifiskiem traucējumiem (šizofrēnija, autisms) vai nu tie strādā pārāk intensīvi, vai to aktivitāte nav novērojama nemaz [2].

Būt patiesam pret bērnu

Bieži vecākiem, kas saskaras ar grūtībām bērna audzināšanā (piemēram, bērns daudz raud, maz guļ, mammai ir bailes, pārgurums), apkārtējie mēdz teikt, ka ir jāsaņemas, ka raudāt nedrīkst, ka bērns būs vēl kreņķīgāks, vēl sliktāk gulēs. Jā, bērns patiesi ietekmējas no vecāku emocijām, bet ar saņemšanos un izlikšanos nebūs līdzēts. Spoguļneironi nemelo. Un mums kā vecākiem nevajadzētu melot nedz sev, nedz arī mazulim. Tas, kā mēs jūtamies, ko mēs domājam vai kam ticam, automātiski nonāk līdz mūsu bērniem. 

Pat ja mēs izliekamies, uz āru rādām kaut ko citu, bērna smadzenēs šie neironi automātiski spoguļos to, kas notiek mūsos, bez iespējas izlikties. Ja mamma savaldīs asaras, visu cauru dienu smaidīs, kaut iekšēji jutīsies slikti, bērna spoguļneironi fiksēs mammas iekšējo izjūtu. Izliekoties mēs bērnā varam radīt daudz lielāku apjukumu – viņš jūt negatīvo pārdzīvojumu, piemēram, skumjas, bet redz mammas smaidu.

Mammai par sevi jārūpējas

Ir pierādīts, ka mātes spoguļneironi aktīvāki ir kontaktā tieši ar savu bērnu. To aktivitāte mammām ir ievērojami lielāka, kad viņas vēro sava bērna attēlus un viņa sejas izteiksmes, nekā tad, kad attēlos redzams kāds cits bērns. Šie pētījumi pierāda, ka māte savu bērnu izprot vislabāk, ka viņa labāk atpazīt sava mazuļa emocijas un vajadzības, kas ir būtiski, lai nodrošinātu bērna izdzīvošanu un labsajūtu. [6] Pētījums apliecina, cik labi aktivizējas spoguļneironi mātes smadzenēs, tomēr svarīgi ir ņemt vērā, ka spoguļneironi strādā abos virzienos. 

Mammas, kas aprūpē zīdaini, nereti aizmirst parūpēties par savām fiziskajām un emocionālajām vajadzībām (pilnvērtīgs miegs, veselīgs uzturs, pietiekami daudz šķidruma, atbalstošas sarunas, iejūtīga attieksme pret sevi). Viņas bieži nepiedod sev neveiksmes, cerētā neīstenošanos (tīra māja, starojoša pati, sagaidot vīru mājās u. c.), tiecas uz ideāliem, nereti „izdegot” šajā mammas lomā. Ikdienas steidzīgais ritms, sabiedrības gaidas nereti kļūst par iemeslu mātes trauksmainībai, nespējai būt mājās ar bērnu bez sevis papildu nodarbināšanas citās jomās. 

Svarīgas ir vecāku rūpes par sevi – atpazīt, kas notiek, kādas emocijas tiek piedzīvotas un sajustas, ko iespējams darīt tūlīt, lai palīdzētu sev. Vecāku rūpes par sevi neietver tikai „ugunsgrēku dzēšanu” brīdī, kad jau ir grūtības. Rūpes par sevi ir jāuztver ļoti nopietni, un svarīgi ir meklēt palīdzību situācijās, kuras šķiet satraucošas, biedējošas vai nomācošas. 

Prasme, ko iemācīt bērnam

Cilvēkam, kurš regulāri rūpēsies par savu emocionālo labsajūtu, ir lielākas iespējas laikus atpazīt brīdi, kad tuvojas spēku izsīkums, un ir mazākas iespējas nonākt uz robežas, kad šķiet, ka nekas vairs nav līdzams. Ne mazāk svarīgi – pamazām šīs prasmes iemācīt arī bērnam. Kā teicis bērnu psihoterapeits, pediatrs, vairāku grāmatu autors Daniels Siegels: „Būšana līdzās aprūpētājiem, kuri pieskaņojas mūsu iekšējai pasaulei un ir uzticami, šajā agrīnā dzīves posmā sniedz mums „spoguļošanas pieredzi”, kas paver mums stabilu un vienlaikus elastīgu sajūtu par sevi šajā pasaulē.” 

Izmantotā literatūra
    1. Fosha D., Siegel D. J., Solomon M. F. The Healing Power of Emotion. London: W.W. Norton&Company, 2009, 349.
    2. Siegel D. J. The Developing Mind. London: The Guilford Press, 2015, 506.
    3. Boulbijs Dž. Drošais pamats. Rīga: Apgāds “Rasa ABC”, 1998, 198. 
    4. Bryson T. P., Siegel D. J. The Whole – Brain Child. London: Robinson, 2012, 177.
    5. Klauss H. M., Klausa H. F. Pirmo nedēļu brīnums. Rīga: Mansards, 2011, 200. 
    6. Neural Basis of Maternal Communication and Emotional Expression Processing during Infant Preverbal Stage. Oxford University Press. Cerebral Cortex, 2009.