Vecāki šumējas: bērniem skolā burtiski piespiež svinēt Halovīnu

Arī izglītības iestāžu vadītāju domas šajā jautājumā dalās. Ir dārziņi un skolas, kur uzreiz strikti pateikts, ka nekādu Halovīna svinību nebūs, bet ir tādas, kur būs gan bērni maskās, gan dažādas atrakcijas. Un ne visi vecāki ar ko šādu ir mierā.

Kāda Facebook grupas „Atsaucīgo māmiņu forums” dalībniece raksta: „Man interesē citu cilvēku domas. Šonedēļ bērns no skolas nes kaut kādus uzdevumus ap un par helovīniem. Skola izdekorēta ar zirnekļutīkliem, piektdienā mācību procesam paredzētajā laikā būs „piespiedu brīvprātīga” helovīna balle, uz kuru „jāpucējas”.

Esmu neizpratnē. Kopš kura laika helovīni ir Latvijas svētki un īpaši – obligāti svinami?

Mūsu ģimene šos „svētkus” nesvin un neatbalsta. Man prieks par visiem, kam šie svētki sagādā prieku, bet nesaprotu, kāpēc tas tiek uzspiests skolās un bērnudārzos. Vai pret to var iebilst? Saprotams, ka bērniem, kuru ģimenes svin šos svētkus, ir forši apmeklēt ballīti, bet kāpēc to nevar rīkot ārpus mācību procesam atvēlētā laika un kā brīvprātīgu pasākumu? Un kāpēc bērniem tā vietā nemāca par ķekatām un veļu laikiem, stiprinot latviešu kultūru? Tiešām no sirds nesaprotu.”

Daļa foruma lietotāju sliecas piekrist diskusijas autorei:

• „Ir tautas TRADĪCIJAS, un ir „svinu, ko un kā gribu”. Ja ar tautas tradīcijām ir pienākums iepazīstināt visus bērnus, tad visādi helovīņi – ārpus mācību iestādēm un nekādi ne kā obligāts pasākums.”
• „Man pagājušo gadu bērnam skolas rokdarbu pulciņā bija jāizgatavo ragana vai skolā jākrāso ķirbis. Potē pa visiem galiem šo.”
• „Es arī šo nesaprotu. Viens mans bērns vakar paziņoja, ka skolotāja pateikusi, ka piektdien varot vilkt sagatavotus tērpus, kas vēlas. Mēs šos nāves kulta svētkus nesvinam... Ticīgajiem ir Visu Svēto diena, kad ticīgie bērni varētu pārģērbties par kādu svēto, kura paraugs un atstātie darbi pasaulē ir uzrunājuši konkrēti. Tie ir svētki, nevis kaut kādi skeleti, kas mums tiek uzspiesti visur šais dienās.”
• „Mums skolā ir helovīnu nedēļa, un katru dienu jāģērbjas noteiktā tematikā. Bet tā ir bērna brīva izvēle – vai viņi to darīs vai ne.”
• „Mēs atkal ar meitu saldumus neejam diedelēt, jo bērns no svešiem cilvēkiem vispār neko neņem. Bet tā končas dalīt nav iebildumu.”
• „To vandālismu, kas ir, tiešām neatbalstu, bet tur tomēr vainīga ir audzināšana.”
• „Man bērni ir bez problēmām skaitījuši jociņus...”
• „Un saldumu diedelēšana jau ir nākusi no Amerikas, bet pats helovīns ir senāks.”
• „Es esmu izvēlējusies šajos „svētkos” bērnu nevest uz dārziņu. Vecākais bērns mācās privātajā kristīgajā skolā, tur šādas problēmas nav.”
• „Lai jau katrs dara, kā vēlas, bet es piekrītu, ka nedrīkst šos „svētkus” uzlikt kā obligātu pienākumu.”

Tomēr autorei netrūkst arī gana daudz oponentu, kas priecājas par bērnu iespēju svinēt Halovīnu:

• „Es no visas sirds gaidu halovīnu, jo mums tā jau svinamo svētku ir maz. Nerīkosim, protams, festivālu, bet īpašāks vakars tas noteikti būs! Ar nepacietību gaidu bērnus, kas nāks pakaļ saldumiem un, mūsu gadījumā, arī siltiem pīrādziņiem.”
• „Ļaujiet bērniem prieku un izklaidi!”
• „Kāpēc savu „pareizo” uzskatu dēļ gribat atņemt bērnam jautrību?”
• „Savā laikā (man tagad 30) gājām Helovīnos pēc končām – tas bija piedzīvojums, pārģērbšanās un jautrība!”
• „Ko var ņemties? Varat mēģināt savam bērnam skaidrot, ka tie ir slikti svētki. Gribēšu redzēt, kā viņš jutīsies, kad lielākā daļa atbalstīs, bet ģimene uzspiedīs citu viedokli.”
• „Kad es biju bērns (20 gadus atpakaļ) un gribēju ar draudzenēm svinēt šos svētkus, mammai šī doma nepatika, un viņa arī neatbalstīja saldumu diedelēšanu un ģērbšanos par ķēmiem, bet viņa saprata, ka tā ir gadsimta maiņa, un, ja bērnam patīk, kāpēc lai neļautu?”
• „Nedēļas nogalē ar vairākiem vecākiem rīkosim Helovīna ballīti un visi kopā dosimies gājienā. Un ziniet, to darām jau trešo gadu, un ir mājsaimniecības, kuras tiešām gaida. Tādēļ nevajag bērnam bojāt prieku, ja viņam tas patīk.”
• „Nu ļaujiet tak bērnam izbaudīt bērnību. Svinēt visādus svētkus! Jūs mājās varat likt akcentu uz latvisko... Neliedziet, lūdzu, bērnam svētkus. To nav daudz. Jūs arī Ziemassvētkus nesvinat ar Ziemassvētku vecīti? Zobu feja arī nenāca jūsmājās (tas tak arī nav latviskajās tradīcijās).”
• „Mēs paši nevedam diedelēt saldumus, bet bērnam būs skolā tērpu konkurss un pēc stundām kopīga pasēdēšana ar našķiem. Viņš gaida ar riktīgu prieku. Kāpēc ne? Neviens tak neliek pielūgt bērniem sātanu, viņi vienkārši uzvelk neikdienišķas drēbes un pamācās kaut ko par citu kultūru vai apgūst tos pašus priekšmetus caur jautrāku prizmu, jo saskaitīt raganas, ķirbjus utt. ir jautrāk nekā klasiskos ābolus (tīri kā piemērs).
• Ja jums tas ir tik nepieņemami, dodat brīvdienu vai vienkārši runājat ar savu bērnu par to, ka tās ir jūsu ģimenē nepieņemamas tradīcijas, kā tās ir cēlušās un kāpēc tās neatbalstāt. Nevis kā ar nazi nost – ka nē un viss, bet paskaidrojat, kāpēc nē, kā jūs to redzat utt.”

Lai arī vairākums vecāki sliecas izvēlēties starp amerikāniskajiem Halovīniem vai latviskajiem Veļiem vai Mārtiņiem, patiesībā visiem šiem svētkiem ir diezgan daudz kopīga Folkloriste Zoja Heimrāte norāda, ka Helovīniem ir diezgan daudz kopīga ar latviešu tradīcijām, bet ir arī atšķirīgais. 

Helovīna līdzība ar senlatviešu svētkiem:

• Helovīnam un latviešu veļu laikam, Mārtiņdienai ir sena izcelsme
• Masku gājieni jeb ķekatas
• Viesu cienāšana
• Mirušo piemiņa

Atšķirības starp mūsu pašu un "importa" mirušo atceres svētkiem:

• Masku tēli. Helovīna vakarā visas maskas ir šausminošas - dominē vampīri, raganas, nāve, skeleti. Turpretim Mārtiņdienas masku gājienos tikai viena no maskām ir nāve, pārējās - dažādi dzīvnieki.
• Staigājot pa mājām, senlatvieši veica īpašus rituālus. Helovīnā tā vairāk ir biedēšana ar briesmīgajiem masku tēliem.
  Piemiņas jēga. Senlatviešiem tā ir dziļāka (tā uzskata folkloriste).
• Cienasts. Helovīna vakarā viesus pamatā cienā ar saldumiem, Mārtiņdienas masku gājiena dalībniekus - ar paša izaudzēto - dārzeņiem, medu, pašceptiem pīrādziņiem.

Folkloriste uzskata, ka mums šajā laikā, kad vakari ir tumši un gari, būtu daudz vairāk jāiesaistās sarunās ar bērniem par mūsu tradīcijām.

Svētku izcelsme - viena

Kā norāda folkloriste Z.Heimrāte, abiem svētkiem - gan Helovīnam, gan latviešu - izcelsme dziļākajās saknēs ir viena un tā pati. Helovīna tradīcijas balstās uz seniem laikiem, pat pirms kristietības. Tie ir ķeltu - gēlu tradīciju svētki. Pirmssākumi meklējami kaut kur Ziemeļīrijā, bet vēlāk šīs tradīcijas pārņēma arī ASV un citas valstis. Pašos pirmssākumos Helovīns bija sava veida ražas svētki, līdzīgi kā Mārtiņdiena. Šī diena ķeltu apdzīvotajā zemē iezīmēja vasaras beigas un ziemas sākumu, un minētais vakars sakrita arī ar tumšā laika iestāšanos. Mēs, latvieši, to saucam par veļu laiku.

Mārtiņdienas gājieni un maskošanās aizsākās pēc veļu laika. 

Savus mirušos mēs veļu laikā neredzam, bet Mārtiņdienā paši varam pārģērbties, pārtopot par veļiem, skaidro folkloriste.
Mūsdienās Helovīns guvis ļoti lielu uzslāņojumu, kristietības laikā adoptējot svētkus pa savam, nekā tie tika atzīmēti senajiem ķeltiem. Tagad Helovīns vairāk ir kā mirušo piemiņas diena katoļu tradīcijās.

Latviešiem veļu laiks ir no Miķeļdienas 29.septembrī līdz Mārtiņdienai - 9.novembrī, tad līdz pat Meteņiem var doties masku gājienos.

Maskošanās

Helovīniem raksturīgas ļoti biedējošas maskas. Gēlu tradīcijās maskās dominē tumšie spēki - nāve, skeleti, raganas, vampīri un citi mošķi, turpretim latviešiem nāves maska ir tikai viena, bet pārējās - dažādi dzīvnieki. 
Latvieši uzskata, ka mūsu veļi ir labestīgi, sava veida tautas kontrole, kas nāk palūkot, kā mēs dzīvie te uz zemes dzīvojam, vai godājam mūsu senču tradīcijas. Un tajā visā nekā baisa un ļauna nav, norāda folkloriste.
Ejot masku gājienā pa mājām, latvieši centās noskaidrot, pārbaudīt, vai konkrētajā mājā veļus piemin. Tiek dziedātas dziesmas, lāča maskā tērptais izrūcina istabas tumšos kaktus, tiek izrībinātas blusas. Nāve ar atgriezenisko maģijas spēku izdejo īpašu deju, lai mājā nestu veselību.

Ko mācīt bērniem šajā laikā?

Bieži vien bērni neizprot šo svētku jēgu, atzīst Z.Heimrāte. Visbiežāk bērni Helovīnā pārģērbjas par kādu briesmoni, aizstaigā līdz kādām mājām un biedējošā tonī pieprasa saldumus. Vecākiem būtu, pirmkārt, jāizstāsta, ka arī latviešiem ir savas tradīcijas, kā pieminēt mirušos un, otrkārt, aizejot ķekatās, jāmāk sevi pasniegt un jāzina, kāpēc tur atrodies. Pēc folkloristes domām, Helovīnam neinteresē piemiņas dienas dziļākais slānis, šie svētki pārvērsti tādā komercijā un izplatījušies pat valstīs, kur nekad šāda veida tradīcijas nav piekoptas.

Latviešiem veļu laiks ir no Miķeļdienas 29.septembrī līdz Mārtiņdienai - 9.novembrī, tad līdz pat Meteņiem var doties masku gājienos.

Folkloriste uzskata, ka mums šajā laikā, kad vakari ir tumši un gari, būtu daudz vairāk jāiesaistās sarunās ar bērniem par mūsu tradīcijām. Protams, nevar neredzēt Helovīna ienākšanu arī Latvijā, tomēr bērniem jāizstāsta arī mūsu pašu tradīcijas, jāpaņem kāds ģimenes albums un jāpastāsta par cilvēkiem, kas vairs nav mūsu vidū. "Mums jābūt lepniem par to, kas mums pašiem ir, un jāprot atšķirt sēnalas," uzskata folkloriste.