Tuvojas skola un līdz ar to bažas, ka bērns atkal tiks mobingots. Ko reāli var darīt lietas labā?

Kas atšķirt mobingu no parasta strīda?

Bērnu strīdi par rotaļlietām vai vietu rindā ir dabiska ikdiena, un tas vēl nav iemesls uztraukties. Mobings ir kas cits: mērķtiecīga darbība, kas vērsta uz to, lai konkrētu cilvēku pazemotu, izolētu vai citādi psiholoģiski ietekmētu. Par upuri parasti tiek izvēlēts tāds bērns, kurš ir jūtīgāks un emocijas pauž atklātāk. Sākotnējā vēlme kādu paķircināt var ātri pāraugt atkārtotā rīcībā, kurai pievienojas arī citi klasesbiedri. “Tas ir nodoms – mēs gribam to atkārtot vēlreiz un vēlreiz,” skaidro S. Bērziņa. 

Kāpēc bērni klusē? 

Vecākiem loģiski šķiet, ka par skolā pārdzīvoto bērnam vajadzētu stāstīt uzreiz, bet realitātē tā notiek reti. Noteiktā vecumā (3.–4. klasē) atklāt savas emocijas vecākiem dabiski kļūst mazāk būtiski, jo svarīgāki kļūst vienaudži. Tā ir normāla atdalīšanās, nevis brīdinājuma zīme. Grūtāk ir tad, ja bērnam ir spēcīga vēlme iederēties konkrētā grupā. Informācijas nešana uz āru tad tiek uztverta kā sūdzēšanās, un klasesbiedri uz to neskatās pozitīvi pat tad, ja iepriekš bērns par to ir godīgi brīdinājis. Pastāv arī bailes, ka, izstāstot vecākiem, viņš pats var nonākt to vidū, kurus apsmej. “Pateikt ir emocionāli ļoti smagi,” atzīst psiholoģe un piebilst, ka spēja izturēt grupas spiedienu ir grūti attīstāma prasme ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem.

Kā pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā?

Pārmaiņas bērna uzvedībā vislabāk var pamanīt vecāki. Daļa bērnu "internalizē" jeb patur pārdzīvojumus sevī – kļūst klusāki, noslēgtāki un izvairās no acu kontakta, ārēji viss šķiet normāli, kad jautā par skolu. “Lielākā riska grupa noteikti ir tie bērni, kas internalizē,” uzsver psiholoģe. Viņu grūtības ļoti ilgi var palikt nepamanītas tieši tāpēc, ka ārēji viss šķiet kārtībā. Cita daļa "eksternalizē" jeb savas emocijas pauž uz āru – parādās netipiska uzvedība, bērns var sākt kaut ko plēst, lauzt vai teikt "neviens mani nesaprot". Tāpēc ir svarīgi ar bērnu veidot patiesas attiecības, nevis tikai formāli apjautāties par dienu skolā. Kā tad vecākiem situāciju izzināt, nepārvēršot to par nopratināšanu?

 Tiešs jautājums “Vai tevi šodien kāds neaiztika?” jau izklausās pēc vecāku trauksmes, un atbilde parasti būs formāla: “Gāja labi.” Vērtīgāk ir jautāt konkrētāk un interesantāk: “Kas šodien lika pasmieties? Kurš bija patīkamākais brīdis? Kas tevi sadusmoja?”

 Reizēm labāk darbojas ne jautājumi, bet citāda būšana kopā, spēlējoties, zīmējot, izbraucot ar riteni, jo tieši tad bērns dažkārt kaut ko pastāsta pats.

Sagatavošana un robežas bez agresijas

Pilnībā pasargāt bērnu no nepatīkamām situācijām nav iespējams, taču var tām sagatavot. Jau no bērnudārza vecuma ir svarīgi mācīt, ka katram ir tiesības pateikt “nē”; ka tas, kā bērnu kāds nosauc vai par viņu izsakās, nenozīmē to, ka tā ir taisnība; ka vienmēr ir kāds pieaugušais, kuram lūgt palīdzību. Tāpat bērnam var iemācīt konkrētas prasmes, piemēram, kā pievienoties citu bērnu spēlei vai vienkārši pateikt: “Es gribu jums pievienoties.” Svarīgi ir arī godīgi sagatavot tam, ka visi klasesbiedri nekļūs par draugiem, – tas vēl nenozīmē izstumšanu, tā ir dabiska sabiedrības dzīves daļa. 

Bieži vecāku pirmais instinkts ir bērnam mācīt “sist pretī”. Psiholoģe brīdina: cilvēki kļūst agresīvāki pat tad, ja agresiju vēro, un, ja bērnam iemāca šo vienu rīcību, tā arī tiks izmantota. Aiz agresīvas rīcības bieži slēpjas nevis slikts raksturs, bet tas, ka trūkst prasmes pateikt, piemēram: “Man nepatīk, ka tu to dari.” 

Interesanti, ka pētījumi rāda pretējo tam, ko varētu domāt: regulēta “cīnīšanās spēle” ar skaidriem noteikumiem līdzīgi sporta likumiem faktiski māca impulsus kontrolēt un problēmas risināt, nevis vairo agresiju. Mērķis ir bērnam iemācīt, kā savas emocijas izteikt un novirzīt, – šo prasmi turpina apgūt arī pieaugušie.

Pirmie soļi, uzzinot, ka bērns cieš

Ja bērns visbeidzot ir pateicis “mani skolā apsmej”, tad vecāku dabiskā reakcija bieži ir mēģināt izdibināt katru detaļu. Psiholoģe iesaka pretējo: situāciju izzināt ar ziņkāri, nevis spiedienu un dalīties arī savā pieredzē, nevis uzreiz mesties meklēt vainīgo.

Svarīgākā doma tomēr ir cita: bērnu ar šo problēmu nedrīkst atstāt vienu. Ja tiek apsmiets viens bērns, tā ir visas klases vai pat visas skolas problēma. Pirmais solis ir sazināties ar klases audzinātāju vai citiem iesaistītajiem skolotājiem un kopā ar skolu izstrādāt konkrētu plānu. Ja sākotnēji skola problēmu noliedz, vecāku uzdevums ir nevis atkāpties, bet jautāt konkrēti, kāda ir skolas programma tādu situāciju mazināšanai. Der izvairīties arī no diviem pretpoliem, ko bērnam bieži māca instinktīvi: “vienkārši ignorē” un “sit pretī”. Pirmais var palīdzēt vienu reizi, bet ne atkārtoti; otrais bez konkrētām starpsoļu prasmēm māca tikai vienu rīcību, kas ne vienmēr ir piemērota. Vērtīgāk ir kopā ar bērnu izdomāt vairākus konkrētus soļus, ko darīt, ja kāds izturas nepatīkami.

Psiholoģe vairākkārt uzsver vēl vienu rīku, ko vecāki aizmirst izmantot: skolai jautāt tieši, kādu programmu tā lieto. Ja atbilde ir “mēs neko īpašu nedarām”, tas nav pieņemami. Ir vērts jautāt: “Kāda ir skolas programma? Kuru zinātnē balstītu skolas līmeņa pieeju izmantojat, lai tādu uzvedību mazinātu?” S. Bērziņa uzsvar: “Latvijā ir vairākas programmas, kas paredzētas visas skolas līmenī.” Tādas, kas aptver visus no bērnudārza vai 1. klases līdz pat 12. klasei un sociālās prasmes māca visiem bērniem, nevis tikai tiem, kam jau ir grūtības. Tieši šīs preventīvās, universālās visai skolai domātās programmas, pēc psiholoģes domām, ir pamats, uz kura balstās rīcība, un vecāku uzdevums ir no skolas prasīt atbildību par to, vai un kā tās tiek izmantotas.

Situāciju, kad jāmeklē psihologs, var iedomāties kā trīsstūri. Plašākais līmenis ir tas, ko pedagogi dara visas klases vai skolas mērogā, lai mobings vispār nerastos. Virs tā ir mazākas atbalsta grupiņas konkrētiem bērniem ar grūtībām. Individuāls darbs ar psihologu ir trīsstūra virsotne, nevis pirmais solis. Skolas psihologs nodarbojas galvenokārt ar izpēti un skolas mēroga jautājumiem, un regulāras individuālas konsultācijas parasti notiek reti – dažas reizes gadā. Ja situācija jau kļuvusi sistemātiska, tas var būt nepietiekami, un ir vērts regulāram darbam meklēt psihologu ārpus skolas. Taču arī tā nekad nedrīkstētu būt vienīgā izeja, jo reti tā ir tikai viena bērna problēma.

Ja bērns pats ir pāridarītājs

Uzzināt, ka tieši tavs bērns kādam nodarījis pāri, – to ir grūti pieņemt arī vecākiem. Psiholoģe iesaka vispirms saprast, kā tas radies. Daži bērni par pāridarītājiem kļūst tāpēc, ka iepriekš viņiem nodarīts pāri pašiem. Daži nezina citu veidu, kā iedraudzēties, vēl citi var būt redzējuši, ka arī ģimenē kāds kaut ko panāk ar spēku, ne obligāti fizisku. Ja izrādās, ka bērns konfliktus risina tāpat, kā tas notiek mājās, pie speciālista jāmeklē palīdzība gan bērnam, gan visai ģimenei, lai atrastu citādus veidus, kā panākt disciplīnu, neizmantojot pakļaušanu. Der arī pārbaudīt, vai aiz tādas uzvedības neslēpjas kādas sociālās prasmes, kuru trūkst, vai grūtības kontrolēt impulsus, kas var izpausties kā neapzināta, impulsīva agresija. “Galvenais ir neturpināt sodīšanas spirāli,” uzsver psiholoģe: bardzība un draudi bērnam iemāca, ka ar spēku un sodiem var panākt savu, un vēlāk viņš to pārnesīs uz kādu vājāku. 

Ja otras puses vecāki uz pedagogu mēģinājumiem sazināties atkārtoti neatsaucas, skolai šie gadījumi jāfiksē rakstiski, un sociālais dienests var tikt iesaistīts nevis kā sods, bet kā veids ģimenei un bērnam rast atbalstu.

S. Bērziņa aicina skatīties plašāk par vienu ģimeni vai vienu incidentu, redzēt visu sistēmu, īpaši skolu: cik daudz uzmanības tā tiešām velta vardarbības mazināšanai un sociālo prasmju attīstībai. Sabiedrība bieži ir orientēta uz sasniegumiem, uz to, kurš stiprāks, kuram labākas atzīmes, taču labi sasniegumi rodas tieši tādā vidē, kur ir droši kļūdīties, jautāt un nezināt.

“Ir ļoti liela nozīme mācīt, trenēt un apgūt attiecību prasmes,” rezumē psiholoģe. Skolas to var būtiski ietekmēt, saskarsmes prasmi un attiecības izkopjot, nevis paļaujoties, ka bērns to visu iemācīsies pats.