Vecāki dalās pieredzēs, kā paši tikuši galā ar bērna pāridarītājiem. Jo nekas cits nelīdzot...

“Vai tu rakstītu iesniegumu Valsts policijā par to, ka tavam bērnam iesita kauslis (es to redzēju), ja šī situācija jau ilgst ilgstoši (ne tikai ar manu bērnu), bet skolas psihologs ir runājis un arī skolas vadība ir iesaistījusies? Vai tas kaut ko dod? Kauslim ir 9–10 gadi, manam – 8. Un viņš vēl man pateica: ‘Tā nav tava darīšana!’ Man? Svešam cilvēkam? Vai tiešām tā nav mana darīšana, ja viņš iesita manam bērnam?”

Pārsteidzoši liels skaits diskusijas dalībnieku atzinuši, ka arī paši saskārušies ar līdzīgām problēmām. Daļa vecāku gan atklāj, ka šādas situācijas nācies risināt gana agresīvi saviem spēkiem, jo citādi savus bērnus neesot bijis iespējams aizstāvēt.

• “Pirms daudziem gadiem biju līdzīgā situācijā. Trešās klases skolnieks manu pirmklasnieku terorizēja līdz līmenim, ka teica – ja mamma viņam brauks pakaļ, tad nositīs mammu. Bērns histērijā zvanīja, lai nebraucu pakaļ. Skola netika galā. Vienreiz sīko aiz džempera ievilku garderobē starp ejām un piedraudēju seju izšķaidīt, ja viņš kaut sasveicināsies ar manu bērnu. Viss beidzās. Nelepojos, negribēju tā darīt, bet jutos bezspēcīga.”
• “Es arī vienreiz līdzīgi izdarīju, kad redzēju, kā divi palieli puišeļi – kādi 11–12 gadus veci – apbižo manu meitu un dēlu. Viņiem tad bija 7 un 5 gadi. Meta ar čiekuriem un akmeņiem, smejoties, ka tie mazie jau neko nevar padarīt. Gāju kā tanks, abus saķēru aiz apkakles un pateicu, ka tūlīt viņiem ar akmeņiem iemetīšu tā, ka maz neliksies. Tas bija kādus 15 gadus atpakaļ. Jā, nelepojos, bet tajā brīdī šķita, ka uzšaušu tos sīkos uz Mēness.”
• “Ir gadījies. Dusmīga biju, jo puišeļa tēvs tikai paķiķināja, kad pateicu, ka viņa dēls meitenes sit. Pieķēru pie rokas, rupji piedraudēju, un manu meitu vairs neaiztika. Pat audzinātāja man paldies pateica.”
• “Mūsdienās diemžēl vecākus arī bieži nav jēgas iesaistīt. Mums bērnu laukumiņā bija situācija – puisis (8–9 gadi) meta smiltis manam bērnam (2–3 gadi) sejā. Piedraudēju mammu atrast, jo pilsēta maza, bet viņš tikai pasmējās. Tad pateicu – vēl viena reize, un es uzkāpšu viņam virsū, lai nevar pakustēties, un ieberzēšu smiltis acīs. Turpmāk laukumiņā viss bija mierīgi.”
• “Līdzīgi – manu bērnu nelika mierā, līdz mans bērns sāka raudāt, ka viņu sauc par stulbu. Tad man apnika. Izmānīju iespēju parunāt ar pāri darītāju un pateicu: ‘Es neesmu stulba, es esmu traka! Un nākamreiz noraušu tev ausis!’ Ar to sešu mēnešu drāma beidzās.”
• “Ir reizes, kad velnu var izdzīt tikai ar velnu! Atbalstu šādu rīcību uz 100%. Agrāk šos agresorus auklītes ar slapju trauku dvieli pāraudzināja ļoti ātri, tagad trīs iestādes ar žēlīgu vāvuļošanu nespēj viņus nolikt pie vietas.”
• “Es šādi rīkojos dārziņā. Grupas huligāns (ap 7 gadiem) piegāja pie jaunākas meitenes un iesita ar dūri pa vēderu. Audzinātājas neko nevarēja padarīt, vecāki problēmu ignorēja. Sagrābu viņu aiz apkakles un pateicu: ‘Vēlreiz redzēšu, ka pret kādu pacel roku – paliksi bez galvas.’ Sabijās un nomierinājās. Citiem nav jācieš tikai tāpēc, ka dažam labam ir slikti vecāki.”
   

Portāls mammamuntetiem.lv atgādina, ka vienīgais saprātīgais un likumīgais risinājums šādās situācijās ir vērsties pēc palīdzības tiesībsargājošajās institūcijās vai citās atbildīgajās iestādēs, nevis mēģināt konfliktus risināt ar draudiem vai fizisku spēku.