Atteikties no mājas, pārdot un pārvākties – to es negrasos. Es nekad negribētu dzīvot pilsētā, esmu dzīvojusi un zinu, ko nozīmē dzīvoklis. Es gribu laukus, gribu dārzu. Foto: laikraksts "Alūksnes un Malienas Ziņas", Sandra Apine


Veco cilvēku aprūpētāja iestrēgusi Vācijā: Šobrīd nav ne mazākās saprašanas, kad varēšu atgriezties Latvijā 2

 14. maijs 2020 10:10 Audra Šauere, Mammamuntetiem.lv Intervija

"Gribēju atjaunot savu vecāku māju, bet pensionāriem Latvijā šādu iespēju nav. Tāpēc katru gadu dodos uz Vāciju aprūpēt vecos cilvēkus," intervijā Mammamuntetiem.lv stāsta 69 gadus vecā Zigrīda. Viņa ir viena no tiem cilvēkiem, kuri šobrīd ir "iestrēguši" ārvalsīts un nezina, kad un kā varēs tikt mājās. 



Par godu Starptautiskajai ģimenes dienai, ko Latvijā un pasaulē atzīmē 15. maijā, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv uzsāk interviju un stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”. Maija mēnesī būs lasāmas spēka stāstu intervijas ar ģimenēm Latvijā un diasporas latviešiem, kā arī gaidāmas sarunas ar speciālistiem, apskatot ģimeņu ārkārtas situācijas laika radītās problēmas un varbūt pat ieguvumus. Stāstu sērijas “Ģimene tuvplānā” ietvaros sarunājamies ar 69 gadus veco Zigrīdu, kuras motivācija vairākus mēnešus gadā strādāt Vācijā radusies ar mērķi, lai atjaunotu vecāku mājas Latvijā. 

 

Žirgta, apsviedīga, dzirkstoša. Tādu es pirms daudziem gadiem iepazinu Zigrīdu Ozoliņu augstskolas kopmītņu gaitenī, kad viņa savai meitai bija savedusi pašas audzētus dārza labumus un burciņas ar marinējumiem. Un tāda viņa ir joprojām – ideju pilna un rosīga. Kā pati saka: “Pēc dabas esmu avantūriste. Ja kaut ko ļoti vēlēšos, domāšu un izdomāšu, kā to sasniegt!” Tas ir iemesls, kādēļ Zigrīda pēdējos piecus gadus ik pa sešiem mēnešiem ir te Latvijā, te Vācijā. Bet nu par visu pēc kārtas!

Vizītkarte 
Zigrīda Ozoliņa (69), mamma diviem bērniem, vecmāmiņa diviem mazbērniem. Lepojas ar lielisko znotu un mīļo vedeklu. 

Aizraušanās: dārzkopība un slēpņošanas spēle “Geocaching” kopā ar bērniem.

Mīļākās puķes: visas, izņemot rozes. 

Vieta, ko ieteiktu apmeklēt: manu dzimto pilsētu Alūksni, kas ir ļoti skaista, sakopta un bagāta ar interesantām vietām.

Atziņa: Lai arī šķiet, ka citur dzīve ir zelts, rūpes ir visur, un, lai kaut ko sasniegtu, ir jāstrādā. 


Zinot tavu avantūristisko dabu, esmu pārliecināta, ka darba dzīve ir gana raiba un interesanta!
O, jā! Kādi darbi tik nav darīti. Taču domāju, ka ir vērts ieskicēt laiku no kāda 2000. gada. Ap to laiku sāku nodarboties ar granīta piegādi no Ukrainas, lai izgatavotu pieminekļus. Sākumā man bija partneri, bet ar tiem viss nojuka. Es pat biju māju ieķīlājusi, lai šo biznesu uzsāktu, savukārt partneriem bija kontakti Ukrainā, kur tos granītu dabūt. Tomēr mums kaut kā nesanāca, neveicās sadarbība. Partneri mani atstāja ar ieķīlāto māju un parādiem, kas bankai bija jāatmaksā. Es rokas nenolaidu un plinti krūmos nemetu, sēdos vilcienā un braucu uz Ukrainu. Noorganizēju sakarus, un tā lieta aizgāja. Man bija sava noliktava, darbnīca, ļoti labi darbinieki. Paralēli vienmēr esmu uzņēmusies dārzu labiekārtošanas darbus – tā ir mana sirdslieta. 

Viss mainījās 2008. gadā, kad uznāca trakā krīze, kas ieviesa savas izmaiņas pasūtījumu apjomos. Un tad man arī mamma saslima ar insultu. Tāpēc man pamazām nācās visu likvidēt, jo vajadzēja būt kopā ar mammu – viņa pēc insulta palika uz gultas. Es no Limbažiem pamazām pārvācos pie mammas uz vecāku mājām Zeltiņos, jo biznesu un mammas aprūpi apvienot nebija iespējams. Divus gadus vienkārši dzīvoju pie mammas, rūpējos par viņu. Tajā laikā gandrīz nekur ne izbraucu, ne izgāju. 

Jau sen bija skaidrs, ka palikšu dzīvot savu vecāku mājā, bet, kad mamma nomira, sapratu, ka tai nepieciešama pamatīga restaurācija. Taču, lai kaut ko nopietni izdarītu, ar manu pensiju bija stipri par maz. Dabūju darbu vietējā kokogļu cehā, kur nostrādāju vairāk nekā gadu. Tā kā man jau bija daudz gadu (smejas), tas bija fiziski ļoti smags darbs. Pēc vairāk nekā gada aizgāju projām, un tad jau radās iespēja doties uz Vāciju. 

FOTO: Zigrīdas atjaunotā māja un košais dārzs

Pastāsti vairāk par laiku, kad kopi mammu!
Kamēr mamma bija saslimusi, man nebija daudz variantu, ko iesākt, – ja uzņemies rūpes par sirmgalvi, tu esi kopējs cauru diennakti septiņas dienas nedēļā. Protams, vienmēr ir variants – veco ļaužu pansionāts, bet jāsaprot, ka cilvēki arī vecumdienās grib palikt ģimenēs, savās mājās, savukārt ģimenes vēlas, lai sirmgalvji paliek ģimenēs. 

Ir vai nu jāatsakās no darbiem, lai palīdzētu saviem vecākiem, vai arī visi ienākumi jāatdod kādam, kas parūpēsies mūsu vietā. Abējādi grūti. Man arī nebija nekādu iespēju kādu paņemt palīgā. Reizēm, lai varētu tikt ārā no mājas, man palīdzēja skolas biedrene, kura arī tajā laikā kopa savu mammu. Bet tie bija neatliekami darbi, nevis atpūta vai atvaļinājums, kā dēļ izrāvos no mājas. Dažādu iemeslu dēļ sakrita, ka man uz mēnesi vajadzēja mammu ievietot aprūpes centrā. Diemžēl uz mājām es viņu nepaspēju pārvest. Un joprojām to ļoti, ļoti pārdzīvoju. 

 

Tagad man darba dārzā būtu daudz, un, protams, es kreņķējos un skumstu, ka tagad netieku uz mājām...

Darbs, ko dari Vācijā, arī ir saistīts ar sirmgalvju aprūpi. 
Jā. Mana skolas biedrene un draudzene jau ilgāku laiku brauca uz Vāciju aprūpēt vecos cilvēkus ģimenēs. Kādā reizē par to runājām, stāstīju, ka gribu atjaunot savu vecāku māju, bet ar pensiju vien neko nevaru izdarīt. Pensionāram Latvijā tādu iespēju vienkārši nav. Paklausījos, kā viņai iet, un teicu – es arī gribu, sagādā man kādu vietu! Un tā jau tas notiek – viens otram kaut ko pavaicā, iesaka, rekomendē.

Pēc kāda laika draudzene man zvana un prasa – tu tiešām gribi pamēģināt? Protams, jā! Lai arī, goda vārds, nezināju gandrīz nevienu vārdu vāciski, vien “labdien” un “paldies”. Jā, savulaik skolā biju mācījusies, bet tas taču bija tik sen, un viss jau bija aizmirsies! Nu neko, pamēģināju. Divus mēnešus Vācijā aizvietoju kādu aprūpētāju, kura devās atvaļinājumā. Tā bija mana iespēja pamēģināt, vai tas ir tas, ko es varu un gribu darīt. Un ar to pašu 2015. gadā sākās mana strādāšana Vācijā. 

No sākuma izjutu valodas barjeru, saziņai ar aprūpējamā ģimeni izmantoju tulkošanas rīkus. Brīvajā laikā sāku lasīt, rakstīt, un tā pamazām, pamazām... Lai arī es tagad varu normāli sarunāties vāciski, joprojām domāju latviski. (Smejas.)

 

Bet saprasties droši vien vairs nav praktiski nekādu problēmu?
Es visu saprotu un varu sarunāties. Lai arī vietēji apgalvo, ka es runāju labi, zinu, ka gramatiski perfekti nav. Bet cilvēki par to nekreņķējas, viņi mani tomēr saprot. Viņiem galvenā ir attieksme, nevis valodas zināšanas. 

 

Acīmredzot ar tavu attieksmi viss kārtībā, ja jau tik ilgus gadus strādā šajā lauciņā un ģimenes tevi aicina atkal un atkal. 
Laikam gan. Arī šī ģimene, kurā šobrīd strādāju, vēlas, lai es rudenī pēc atvaļinājuma atgriežos. Kaut arī šajā pavasarī nemaz vēl neesmu tikusi mājās. Es viņiem saku – es joprojām esmu šeit, bet tik ļoti gribas uz mājām. Un tad viņi uztraucas – kad aizbraukšu, varbūt nemaz negribēšu atgriezties. Bet, nē, es vēl vienu sezonu gribētu atbraukt, man vecumdienām nedaudz jāiekrāj. Tad gan laikam pietiks. Taču ar mani neko nevar zināt. Kā bērni par mani saka – nevar zināt, ko atkal izdomāsi! 

Lai arī šobrīd strādāšana ir ieilgusi, man nav ne mazāko domu, ka es varētu palikt Vācijā pavisam.

Vai nebija grūti tomēr tik salīdzinoši radikāli izmanīt dzīvi?
Došanās darbos uz ārzemēm man problēmas nesagādāja. Man tiešām patīk izmēģināt kaut ko jaunu. Ja man kaut kā pietrūkst, es domāju plānu, kā to dabūt. Es nečīkstu un nevaru ciest tos čīkstētājus, kas neko nedara un tik prasa, lai viņiem dod. Es neesmu no tiem cilvēkiem, tāpēc vienmēr atrodu izeju, kā var kaut ko savā dzīvē mainīt. Es esmu no tiem, kas no otra negrib ņemt, bet drīzāk palīdzēt. Pēdējos piecus gadus mans režīms ir tāds, ka rudenī reizē ar gājputniem dodos uz Vāciju, bet pavasarī kopā ar viņiem atgriežos Latvijā. 

Pa ziemu mājās tāpat nav daudz darāmā, tāpēc ir labi, ka varu doties kaut ko sapelnīt. Tik šajā pavasarī pasaulē valdošās ārkārtas situācijas dēļ esmu aizkavējusies. Man jau dēls zvanīja – gājputni sen jau ir atgriezušies, tava cielaviņa jau sen ir mājās, brauc tu arī! 
Lai arī šobrīd strādāšana ir ieilgusi, man nav ne mazāko domu, ka es varētu palikt Vācijā pavisam. 

Tad šobrīd visu sapelnīto tu ieguldi mājas restaurēšanas darbos?
Jā, principā visu šobrīd ieguldu mājas atjaunošanā, dārzā un tehnikā – kas nu kurā brīdī vajadzīgs. Bērni paši tiek labi galā, un viņi negrib no manis neko pieņemt. 

Atteikties no mājas, pārdot un pārvākties – to es negrasos. Es nekad negribētu dzīvot pilsētā, esmu dzīvojusi un zinu, ko nozīmē dzīvoklis. Es gribu laukus, gribu dārzu. Mājai oriģināli palikušas vien nesošās sienas, un pat tām apakšējie baļķi ir mainīti. Iekšpuse visa nu ir nosiltināta, ir jaunas grīdas, logi. Darbi notiek pamazām, jo dēls ir lielais remontētājs. Taču viņš paralēli strādā, līdz ar to laiks ir kārtīgi jāplāno. Tāda mums tā dzīvošana. 

 

Kāda ir tava ikdiena Vācijā?
Kad esmu Vācijā, visu laiku pavadu vienās mājās, dzīvoju ģimenē. Kad pēc vasaras atvaļinājuma braucu atkārtoti, var gadīties, ka nonākšu citā vietā. Bet ir bijuši gadījumi, kad ģimene aģentūrai īpaši piekodina, lai pie viņiem atgriežos tieši es. 

Nenoliedzami, viņi aprūpētāju ziņā ir piedzīvojuši visādus brīnumus. Pašreizējā ģimenē pirms manis bija viena dāma no Latvijas. Viņa pret aprūpējamo esot izturējusies ļoti nejauki, arī darbus veikusi pavirši. Kad ierados, man bija šoks, jo ikviens cilvēks no Latvijas, pirmkārt, prezentē valsti, otrkārt, arī mani ieliek zināmā rāmīti. Sākumā ģimene uz mani skatījās ar aizdomām, jo es taču arī nāku no tās pašas valsts. Bet laikam jau ikviens var ar savu attieksmi un darbiem sevi pierādīt. Darba bija daudz, viss bija ielaists un nekārtīgs, nācās visu savākt un sakārtot. 

Mani pienākumi ir pagatavot maltītes, parūpēties par tīrību un kārtību mājās, ielikt mazgāties veļu, palīdzēt cilvēkam apģērbties, nomazgāties, ja nepieciešams. Faktiski – viss, kā ģimenē. Ārā, dārzā man nav jāstrādā, bet katrā mājā, kur esmu bijusi, esmu atstājusi skaistas puķu dobes. 

Šoreiz mana aprūpējamā ir dāma, kurai ir problēmas ar pārvietošanos, taču galva viņai ir pavisam skaidra. Kundze ir ļoti jauka. Mēs lieliski saprotamies, kopā skatāmies modes žurnālus, pasūtām preces internetā, rīkojam modes skates. Spēlējam galda spēles. Viņa daudz interesējas par Latviju, tāpēc rādu viņai bildes, stāstu vēsturi. Reizēm mana mazmeita caur "WhatsApp" uzspēlē klavieres un mūs abas iepriecina. Ar šo dāmu man tiešām ir interesanti. 

Ir bijuši aprūpējamie, kuriem ir demence, ar tiem grūtāk saprasties. Viņi vienkārši ir neparedzami, pret viņiem jāizturas uzmanīgāk, iejūtīgāk. Ir jāmāk ar viņiem sarunāties. 

 

Jau pieminēji dārzu. Kas šobrīd rūpējas par tavējo Latvijā?
Par manu dārzu šobrīd rūpējas dēls un vedekla. Viņš dzīvo no manas mājas aptuveni 16 kilometru attālumā. Kamēr ziemās esmu prom Vācijā, viņš arī braukā un kurina, lai ēka galīgi neizsalst. Parasti ar dārzu es pati tieku galā, bet šobrīd viņiem arī tur kādi darbi jāizdara. Zāli jau pirmo reizi nopļāvuši. Šajā ziņā mums viss notiek saskanīgi. Bet nu šobrīd, protams, visiem ir smagāk. Bērni pieraduši, ka es esmu mājās un pa dārzu pati rīkojos, arī stādus dārzam parasti izaudzēju pati. Tagad, kad esmu Vācijā, par stādiem rūpējas meita, kura arī no sirds aizrāvusies ar dārzkopību. Dēls nupat bija aizbraucis pie meitas, no kuras atveda kaudzi stādu. Tagad man darba dārzā būtu daudz, un, protams, es kreņķējos un skumstu, ka tagad netieku uz mājām...

 

Vai ir kāda nojausma, kad tas varētu izdoties? 
Šobrīd nav ne mazākās saprašanas, kad es varētu tikt uz Latviju. Arī transportēšanās iespēju pārāk daudz nav. Lasīju, ka Eiropas valstīs robežas būs slēgtas līdz jūnija vidum. Būtu iespēja lidot ar lidmašīnu, bet nav cilvēka, kurš mani varētu nomainīt. Es cilvēcīgi nevaru pateikt – es aizeju, un viss, šeit tomēr ir cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība. Tas nozīmē izmisumu ģimenei un savā ziņā bezizeju aģentūrai, kura ar kaut ko rēķinās un kurā jau tā mēģina situāciju risināt. Vienkārši nav cilvēku, jo viesstrādniekiem nav iespēju iebraukt. 

 

Kad tiksi mājās, rīkosiet lielo satikšanās ballīti!
Kādu nu ballīti – vispirms divas nedēļas karantīnā! (Smejas.) Mazmeita Madara ir noilgojusies. Viņa visu laiku man saka – ome, brauc mājās! Madara ir tikusi atpakaļ savā svaigi izremontētajā istabā, saka, ka man jābrauc apskatīties. Teicu, lai nofotografē un atsūta man bildes. Nē, man pašai esot jābrauc skatīties. 

Ar bērniem regulāri sazvanāmies, tas palīdz. Man telefonā uzlikta programma, ka varu redzēt, kas šiverējas pa mājas pagalmu. Varu sekot līdzi, vai ir sasnidzis sniegs, kas jauns uzziedējis. Tiešām skumstu pēc mājām! Šovasar bija plāns kopā ar ģimeni paceļot pa Latvijas skaistajām vietām. Tad jau redzēs, kā būs. 

 

Stāstu sarunu sērija “Ģimene tuvplānā”

Par godu Starptautiskajai ģimenes dienai, ko Latvijā un pasaulē atzīmē 15. maijā, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv uzsāk interviju un stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”. Tās ietvaros maija mēnesī būs lasāmas spēka sarunas - sirsnīgu un spēcinošu interviju sērija ar ģimenēm, mammām, tētiem Latvijā, kā arī ar diasporas latviešiem par to, ko ģimenēm nesis Covid-19 gads un kādu redz tuvāku un tālāku nākotni. Spēka stāstos atklājas arī ikviena kā cilvēka vājums un vienlaikus arī spēks šo grūto posmu izdzīvot, līdzi ņemot un rodot arvien jaunas atziņas un saskatot iespējas. Gaidāmas arī sarunas ar speciālistiem, apskatot ģimeņu jauno situāciju “tuvplānā”. Spēka stāstus un intervijas ar speciālistiem veido vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv sadarbībā ar Labklājības ministriju. Stāsti lasāmi www.mammamuntetiem.lv, savukārt video formātā skatāmi Mammamuntetiem.lv Facebook profilā un Youtube.com kanālā

 

Foto: laikraksts "Alūksnes un Malienas Ziņas", Sandra Apine




2 Pievienot komentāru

Saistītie raksti



Kategorijas