Plastmasas vai dabīgā? Kā izvēlēties piemērotāko svētku eglīti

 11. decembris 2019 9:00 Elīna Kolāte, speciāli Mammamuntetiem.lv Raksts

Čaklu cilvēku Ziemassvētku neatņemama sastāvdaļa ir svētku eglīte. Nevērīgiem ļaudīm var šķist, ka visas eglītes ir vienādas un visām var veltīt hitu “Ak, eglīte”, jo visas ir gan patstāvīgas, gan zaļo ziemas aukstumā, gan vasar`s karstumā. Tomēr šo kociņu biogrāfijas mēdz būt dažādas un pēc skata vien nepateiksi, kur egle augusi  un vai meža zvēri nesēro pēc savas vienīgās, mīļākās, labākās nocirstās eglītes. 



Foto: Shutterstock.com

Brauciet pēc egles uz mežu un cērtiet kādu no tām, kas aug ceļmalā vai grāvmalā. Šīs egles tik un tā tiks nocirstas, kad notiks ceļa vai grāvja uzkopšanas darbi


Cik ļoti dabai pāri nodara cilvēku vēlme skaitīt pantiņus un saņemt dāvanas, stāvot tieši pie koka, nevis citur, spriež vides eksperte Elīna Kolāte.  

Labā ziņā – negrasos izjaukt svētkus, paziņojot, ka pieprasījums pēc svētku eglītēm vainojams pie zaļās vārnas, melnā stārķa, balto degunradžu un zilo tunču izmiršanas. Kaut arī miljoniem cilvēku visā pasaulē, tuvojoties gada nogalei, meklē egli, ko izmest ārā gada sākumā, svētku eglīšu ciršanas ietekme uz dabas daudzveidību nav sevišķi liela. Latvijā pārsvarā mežus cērt tāpēc, lai pārdotu koksni. Par to arī norit asākās diskusijas starp tiem, kas grib cirst un pelnīt, un starp tiem, kas grib vecus, tumšus mežus, kas pilni ar dzīvību. Līdz šim neesmu manījusi, ka šķēpi tiktu lauzti par eglīšu ciršanu. Līdzīgi arī citur pasaulē – globāli nozīmīgākais iemesls koku izciršanai ir vajadzība pēc jaunām lauksaimniecības zemēm. Dažviet šos kokus pat necērt, bet veselus mežu masīvus dedzina, jo tā ātrāk tikt pie sava mērķa – brīvas zemes sojas, eļļas palmu vai liellopu audzēšanai.


Kādu egli cirst?
Vainot Ziemassvētkus mežu izciršanā būtu pārspīlēti, bet tik un tā var atrast labākus un neveiksmīgākus veidus, kā meklēt kociņu, pie kura dziedāt dziesmas. Lai labākais paliek uz beigām, sākšu ar sliktāko iespējamo variantu – mākslīgās egles. Koki, kas gatavoti no plastmasas, “atmaksātos” tikai tad, ja tos izmantotu paši, bērni, bērnu bērni un bērnu bērnu bērni. Turklāt apmēram gadsimtu mājās būtu nepieciešama vieta, kur uzglabāt šo plastmasas izstrādājumu laikā, kas nav Ziemassvētki. Atgādinu, ka šādas eglītes ir gatavotas no plastmasas, kuru savukārt ražo no naftas. Lai tādu dabūtu gatavu, jātērē milzums enerģijas, turklāt šādā “kokā” izmantotā plastmasa netiek pārstrādāta. 
 

Koki, kas gatavoti no plastmasas, “atmaksātos” tikai tad, ja tos izmantotu paši, bērni, bērnu bērni un bērnu bērnu bērni. 

 

Pilsētniekiem visnotaļ ierasta prakse ir aiziet uz tuvāko egļu pārdošanas vietu un nopirkt tādu koku, kādu vien sirds vēlas. Ir ļaudis, kas uzskata, ka labāk ņemt tās nesmukās, asimetriskās egles ar šķībiem zariem, jo tās augušas citu – dižāku – koku ēnā un tās tik un tā neizaugšot lielas un staltas. Tāpēc labāk veidot pieprasījumu pēc šādām “neglītēm”, kas tāpat nekad nekļūtu par dižāko koku mežā.

Pasaules Dabas fonda (PDF) direktors Jānis Rozītis piekrīt, ka šīs eglītes tik tiešām paliks maziņas un necilas, bet arī tām ir sava funkcija mežā – daudzveidīgā ekosistēmā jābūt dažāda lieluma kokiem, arī sīkaliņām. Viņš iesaka citu paņēmienu – brauciet pēc egles uz mežu un cērtiet kādu no tām, kas aug ceļmalā vai grāvmalā. Šīs egles tik un tā tiks nocirstas, kad notiks ceļa vai grāvja uzkopšanas darbi. Līdz ar to būsit sagādājuši skaistu dzīves nobeigumu kokam, kurš tāpat drīz tiktu nocirsts. Rozītis arī uzsver paša mežā gājiena nozīmību – tā ir iespēja ne tikai pavadīt laiku svaigā gaisā, bet arī iepazīt mežu ziemā. Un katrs šāds gājiens var vairot cieņu un mīlestību pret dabu.

Vienmēr ar aizdomām esmu skatījusies uz lielajām eglēm pilsētu laukumos – iztēlojos, kad tās cērt, noteikti kritiena laikā salūzt daļa zaru, bet elegantās svētku egles vienmēr ir simetriskas kā no ģeometrijas uzdevumu grāmatas izkāpušas. Kā tad tā? Manā acu priekšā ir neskaitāmi mēģinājumi cirst, cirst un cirst, līdz izdodas nocirst tā, lai zari nesalūzt. Tomēr PDF direktors Jānis Rozītis mani mierina – tāda lūšana esot tikai manās fantāzijās. Sevišķi tādā mitrā laikā kā tagad zari ir gana elastīgi, lai varētu “mīksti” piezemēties. Tomēr viņš norāda uz mežam draudzīgāku veidu, kā pilsētā radīt svētku sajūtu. Piemēram, šogad jau manītas lielās egles, kas īstenībā uzkonstruētas no daudzām mazām eglītēm. Un, ja šīs mazās ir jau no minētajām nolemtajām ceļmalām un grāvmalām, tas ož pēc labākā varianta pilsētu Ziemassvētkiem.


Kur cirst egli?
Ikviens pavisam legāli drīkst sarūpēt sev vienu egli no Latvijas valsts mežiem. Tikai nevajag skriet uz jaunaudzēm – lai mazie koki vēl paaugas.

Un arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ar cirvi rādīties nevajag – nacionālie parki, dabas liegumi, dabas parki ir atzīmēti ar ozollapas ikonu, kas vēsta, ka šī vieta ir aizsargājama. Protams, šīs teritorijas mēdz būt gana plašas un var gadīties ieskriet liegumā, nepamanot zīmi, kas atrodas kilometru tālāk. Tāpēc pirms sava izbrauciena vēlams tomēr iemest aci kartē un pārbaudīt, vai šis gadījumā nav neaizskaramais mežs.



Tāpat neliela pārbaude ļaus saprast, vai iecerētais tiešām ir valsts, nevis kāda privātais mežs. Vēl svarīgi ir nejaukt Latvijas valsts mežus ar Rīgas mežiem – Rīgas mežos nav atļauta ciršana svētku vajadzībām. 









Varbūt necirst vispār?
Ja tuvumā – mežā vai parkā – Jūsu ģimenei aug kāda egle, iespējams, laba doma ir nemaz to necirst, bet izrotāt tieši tur, kur tā augusi pirms tam un augs arī pēc  svētkiem. Sakariet eglē ābolus – ja kādam izsalkušajam garām gājējam gribēsies tos noņemt un apēst, lai notiek! Kāpēc gan kādu neiepriecināt? Rotājot noskatīto egli gan jāaizmirst par košām bumbām un citiem niekiem, ko dzīvnieki varētu noturēt par kādu našķi un nogaršot. Un tas attiecas uz jebko, kas var nokrist un kļūt par atkritumiem.

Eglīti var cirst, var arī necirst. Tomēr jāatceras, ka, ja gribi svinēt videi draudzīgi, ne jau egles iegūšana būs nozīmīgākais zaudējums dabai. Drīzāk vairāk jādomā par egles rotāšanu – ja mājās jau ir kaste ar rotājumiem, par tiem vairs nav jādomā. Jākar tik eglē. Bet, ja gribas ko jaunu, ej vien garām spožajām bumbām un eņģeļu matiem un tver pēc dabīgiem materiāliem. Kaut vai braucienā pēc egles pielasi tašu ar čiekuriem, ko iekarināt zaros. Arī mandarīni, āboli, piparkūkas vai konfektes var būt labs rotājums eglei. Sevišķi tāpēc, ka naktī, kad sagribas ko garšīgu, nav jāiet līdz ledusskapim – var pamazām apēst svētku eglē sakārto.

Un atceries, ka svētkos galvenais nav tāds mielasts, lai galdi un vēders plīst pušu. Galvenās arī nav dāvanas. Galvenais ir būt kopā ar tiem cilvēkiem, ar kuriem gribi būt kopā. Tieši tādi svētki – bez pārspīlētiem iepirkumiem – būs videi draudzīgākie.

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas