Ļausim tētim būt tētim!

 02. decembris 2019 10:00 Līga Brūvere, Mammamuntetiem.lv Raksts

Nav tādu mammu vai tētu darbu un pienākumu pret bērnu, lai kāds no vecākiem paliktu malā un neiesaistītos bērna aprūpes un audzināšanas procesā, stāsta klīniskā psiholoģe, KBT virziena pārstāve Inese Lapsiņa. Savā darbā un arī ikdienas dzīvē viņa ir novērojusi patīkamu tendenci – vīrieši iesaistās un interesējas par bērna vajadzībām arvien aktīvāk. Lai tēti iesaistītos vēl vairāk, ir ļoti nepieciešams mammu iedrošinājums un uzticēšanās – tētis var! 



Foto: Shutterstock.com

Tēti ir drosmīgāki, viņi ļauj bērniem pamēģināt to, ko neļauj mammas, tādējādi mācot bērnam zināmu autonomiju.


Lai stiprinātu tēva lomu ģimenē un sabiedrībā, mazinot pastāvošos aizspriedumus par sieviešu un vīriešu atbildības jomām un stāstot par vecāku iespējām izmantot tiesības, kas viņiem jau ir  pieejamas, lai vienlīdz varētu iesaistīties rūpēs par bērniem, Labklājības ministrija sadarbībā ar vecāku organizāciju "Mammāmuntētiem.lv" un biedrību "Tēvi" īsteno informatīvu kampaņu "Tēt, esi unikāls!". 
 

“Lai tēti būtu unikāli un pārliecināti par savu devumu ģimenes dzīvē, viņiem nereti vajag iedrošinājumu tieši no savām sievām, bērnu mammām. Ir svarīgi, ka gan mamma, gan tētis novērtē partnera iesaisti. Abu vecāku pūles savienot ģimenes un darba dzīvi nav viegls uzdevums, tāpēc norobežošana vai kritika nebūs risinājums. Mēdz teikt, ka mamma zina labāk, bet tā nebūt nav patiesība, jo tēti var un grib, ja viņiem ir iespēja pilnvērtīgi uzņemties daļu vecāku pienākumu,” uzsver psiholoģe Inese Lapsiņa. Dodot iespēju tētiem ar bērnu brīvi darboties ir veids, kā izveidot stipras un noturīgas tēva – bērna attiecības. 


Iemesli, kas traucē tētim būt tētim 
Kad bērns ir pavisam mazs, tad dabiski izveidojas tā, ka bērns ir kā apinītis, kas apvij mammu - koku un aug uz augšu. Bez koka viņš nevar izdzīvot. Esot tik ciešās attiecībās ar bērniņu, mammai var rasties lielas bažas, vai ar bērniņu viss ir kārtībā, ja viņš nav kopā ar mammu. Kā savā praksē novērojusi psiholoģe Inese Lapsiņa, dažreiz var sastapt situāciju, kad tētis ir vēl trauksmaināks par mammu. Viņš ir nobažījies, vai mazulim nav auksti, vai viss ir kārtībā ar viņa veselību un miega režīmu. Šādā situācijā, lai it kā atbrīvotu tēti no viņa bažām, mamma reizēm lielu daļu darbu paņem sev, vēloties pasargāt gan tēti, gan bērnu no grūtībām. Tomēr, vai tas patiesi palīdzēs stiprināt tēva-bērna attiecības? 

 

 

Viena no problēmām, kas neļauj bērnam pilnvērtīgi attīstīties, ir pāraprūpējoša mamma. Viņai ir savas gaidas, kā visam jānotiek, un tētim bērna ikdienas aprūpe pat netiek ļauta. Lai gan sadarbība ir jāļauj, jo tēti zināmā mērā ir drosmīgāki, viņi ļauj bērniem pamēģināt to, ko neļauj mammas, tādējādi mācot bērnam zināmu autonomiju un atdalīšanos no “mammas brunčiem”. 

 

 

Protams, liela nozīme tēta un bērna attiecību veidošanās procesā ir tam, kādas ir bijušas vīrieša un sievietes attiecības pirms grūtniecības un dzemdībām. Katrs attiecībās ienāk ar savu ģimenes pieredzi. Esam redzējuši, kā vecāki ir veidojuši savas attiecības, kā sadalījuši pienākumus, un automātiski šo piemēru pārņemam vai tieši otrādi – vēlamies saviem bērniem rādīt citu pieredzi. Ja attiecības ar paša vecākiem ir bijušas labas, tad to pašu modeli gribas atkārtot arī savā ģimenē. Labi, ja šie modeļi sakrīt, bet ja nesakrīt? Ja sievietes ģimenē ar bērnu audzināšanu ir nodarbojušās tikai sievietes, bet vīrieši darījuši tikai “vīru lietas”? Te ir vēl viens iemesls sarunām un jaunai pieredzei, veidojot savas ģimenes modeli, kurā gan mammai, gan tētim ir iespēja iesaistīties un dalīt rūpes par bērnu. 


Dalītas rūpes nevis pāraprūpējoša mamma – stipras ģimenes atslēga
Psiholoģe Inese Lapsiņa atzīst, ka viena no problēmām, kas neļauj bērnam pilnvērtīgi attīstīties, ir pāraprūpējoša mamma. Viņai ir savas gaidas, kā visam jānotiek, un tētim bērna ikdienas aprūpe pat netiek ļauta. Lai gan sadarbība ir jāļauj, jo tēti zināmā mērā ir drosmīgāki, viņi ļauj bērniem pamēģināt to, ko neļauj mammas, tādējādi mācot bērnam zināmu autonomiju un atdalīšanos no “mammas brunčiem”. Šis periods sākas jau tad, kad mazulis ir fiziski pietiekami patstāvīgs. Viņš grib kāpt, rāpties, izpētīt pasauli. Sargājošā mamma cenšas novērst visas iespējami  bīstamās situācijas, bet tētis biežāk ļauj pamēģināt, nebaidoties, ka bērns paklups vai pieļaus kādu kļūdu. 

Reizēm vecāku starpā vienkārši pietrūkst veselīgas komunikācijas, kā apvienot abu vēlmes un vajadzības attiecībā uz bērna aprūpi. Ja komunikācija nav pietiekama, tad mamma var sākt uzskatīt, ka bērnu ilgstoši atstāt tētim nav droši. I. Lapsiņa novērojusi, ka bieži vien sāk veidoties abpusējs aizvainojums, kas ietekmē gan bērna, gan pāra labklājību. Tāpēc aicinājums abiem partneriem ir tieši teikt, ko viens no otra sagaida. Piemēram, ja mamma grib, lai tētis iziet ar bērnu pastaigāties, tad jāsaka tieši, nevis jāgaida, kad vīrietis pats izdomās ko tādu piedāvāt. Tāpat arī tētiem – neklusēt par savām vēlmēm un idejām, kā pavadīt savu, "unikālo" laiku kopā ar bērnu. 

Visbiežāk neļaušana būt ar bērnu sakņojas pārliecībā, ka mamma taču labāk zina, kas un kā jādara ar bērnu. Tomēr visas iemaņas un prasmes cilvēki apgūst līdzdarbošanās un iesaistīšanās ceļā, īpaši, ja runājam par pirmo bērnu, kas ienāk ģimenē. Gan sieviete, gan vīrietis iemācās apģērbt mazuli un sajust viņa vajadzības, esot ciešā kontaktā ar viņu. Tāpēc ir būtiski, ka vecāki kopā apmeklē ne tikai tās nodarbības, kas attiecas uz dzemdību norisi, bet arī, kur tiek mācīts, kā darboties ar zīdainīti. Vēlāk tās ir bērna emocionālās audzināšanas nodarbības, skolu sapulces, pulciņu aktivitātes. Vecākiem jābūt kā vienai, līdzvērtīgi stiprai komandai, kur viens otru var aizvietot un atbalstīt. 

"Tēt, esi unikāls!" Latvijas tēvu pieredzes stāsti un plašāka informācija par iespējām vecākiem saskaņot ģimenes un darba dzīvi ir pieejama Labklājības ministrijas tīmekļvietnē. 

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas