Bijusī skolas direktore: Skolotājam bērna cieņa ir jānopelna

Par Teteles pamatskolu uzzinājām pagājušā gada nogalē, kad  Valsts reģionālās attīstības aģentūras un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas organizētā konkursa “Ģimenei draudzīgākā pašvaldība” komisijas sastāvā apceļojām tuvākus un tālākus Latvijas novadus, reģionu centrus un pilsētas. Ozolnieku novada Teteles pamatskola, kurā šobrīd mācās 170 audzēkņu, komisijai atstāja spilgtu iespaidu. Beigās tai tika piešķirta īpaša balva par ieguldījumu jauniešu izaugsmes veidošanā. Jeļena Žoide vairs nav šīs skolas direktore, viņa tagad uzrauga visas Ozolnieku novada skolas, esot Izglītības nodaļas vadītājas amatā. Tomēr viņa piekrita pastāstīt gan par to, kāda ir Teteles pamatskolas panākumu atslēga, par mūsdienu skolotāju izaicinājumiem, un to, kas skolotājam sniedz vislielāko gandarījumu.

Jūs ilgus gadus esat pavadījusi Teteles pamatskolā – gan kā skolotāja, gan arī kā direktore. Bet pavisam nesen esat mainījusi darba vietu. Kāpēc tā?
Manuprāt, tā ir dabiska notikumu gaita. Es 10 gadus strādāju šajā skolā par skolotāju, tad desmit gadus biju direktora vietniece un kopš 2009. gada vadīju skolu kā direktore. Un tad mani uzaicināja vadīt izglītības nodaļu novadā. Tas dod iespēju lietas un ieceres, kas darītas un īstenotas skolā, nest tālāk uz citām skolām. Tas dod man iespēju uz visiem jautājumiem, ar kuriem es esmu strādājusi pēdējos desmit gadus, paskatīties arī no cita skatu punkta, plašāk. 

Vai ir jau izkristalizējušies jautājumi, kas jārisina? 
Galvenais uzdevums gan līdz šim, gan arī turpmāk ir viens – mums jānodrošina vienādi kvalitatīva pieejama izglītība visiem novada bērniem. 

Konkursa komisiju pērn atveda uz Teteli tieši tādēļ, lai parādītu reālo dzīvi, reālo darbu, kā sadzīvo kopā latviešu un mazākumtautības plūsmas, kā šī realitāte ietekmē skolas darbu. 

Ne visiem novadiem tas izdodas.
Jā, tas nav viegli, tomēr mūsu novadam ir laba pieredze. Reizē ar Ozolnieku novada izveidi es sāku strādāt par skolas direktori. Līdz ar to novada izglītības sistēmas izveidē un kopējā procesā esmu klāt no pirmās dienas. Kad uzsāka veidot novada izglītības sistēmu, to uzreiz veidoja tā, lai nodrošinātu visiem bērniem vienādu izglītības līmeni, lai nodrošinātu maksimālu sociālo vienlīdzību, rūpējās, lai sistēmu izveidotu skaidru un loģisku. Šobrīd Ozolnieku centrā ir pieejami pakalpojumi bērniem un vecākiem izglītības jomā, un tādi ir arī Tetelē, Salgalē un Garozā, vietās, kas atrodas piecpadsmit, divdesmit un vairāk kilometru attālumā no novada centra. Jau no paša sākuma novada izglītības sistēma veidota tā, lai, piemēram, interešu izglītība būtu sadalīta proporcionāli. Ja ir uzsākta sadarbība ar baseinu, iedzīvotāji varēja būt pārliecināti, ka visu skolu bērniem būs  iespēja to apmeklēt. Ja tika veidota laba un skaidra atbalsta sistēma ar logopēdu, psihologu, speciālo pedagogu pakalpojumiem, tika sekots līdzi, lai tas būtu proporcionāli visām skolām, nevis kādai vienai īpašai skolai. 

Katrai pašvaldībai bija iespēja brīvi izraudzīties objektus, vietas un lietas, ko parādīt konkursa “Ģimenei draudzīgākā pašvaldība” komisijai. Ozolnieku novada pārstāvji mums izvēlējās parādīt tieši Teteles pamatskolu. 
Es joprojām uzskatu, ka tas bija riskants solis (smejas). Jā, var parādīt lielāku skolu, var parādīt vidusskolu, kas atrodas novada centrā, bet var parādīt arī lauku skolu vai skolu, kuras ikdienu ietekmē ļoti dažādi faktori. Teteles pamatskolā ir bērni no lauku mājām, netālu ir rūpnīca, līdz ar to skolā ir rūpnīcas darbinieku bērni, šeit ir mazākumtautību plūsma. Teteles pamatskola ir tuvu pilsētai, bet tajā pašā laikā ne pārāk tuvu. Šeit tiešām var redzēt ļoti dažādus interesantus apstākļus. Un tie ir pietiekami sarežģīti, kuros skolotājiem nākas strādāt. 
Ja vecāki strādā Jelgavā, daļai no viņiem vieglāk paķert bērnu, aizvest uz pilsētas skolu un vakarā no skolas paņemt. Tāpēc daļa bērnu tiešām mācās pilsētā. Bet liela daļa tomēr izvēlas laist savus bērnus Teteles pamatskolā. Pilsētā daudz vieglāk piedāvāt plašu interešu izglītības programmas klāstu. Bet mēs neesam tik tuvu, lai Teteles bērni uz tiem varētu paspēt. Tāpēc arī šeit tiek veidota interešu izglītības sistēma. 

Konkursa komisiju pērn atveda uz Teteli tieši tādēļ, lai parādītu reālo dzīvi, reālo darbu, kā sadzīvo kopā latviešu un mazākumtautības plūsmas, kā šī realitāte ietekmē skolas darbu. 
Un mums ir, ko parādīt. Par spīti sarežģītajiem apstākļiem mums ir bērni ar ļoti labiem mācību sasniegumiem, arī lieliskiem olimpiāžu rezultātiem. Mēs regulāri saņemam pateicības no apkārtnes skolām, piemēram, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas, Jelgavas Tehnikuma, par mūsu bērniem, kuri pēc Teteles absolvēšanas mācās un studē šajās mācību iestādēs. 

Mums ir ļoti labs kontakts ar bērnu vecākiem, bet, lai tā būtu, pie tā daudz tiek strādāts. Pirmais, ko mēs vecākiem rādām – ka mēs viņus atbalstām.

Kā jūs to darāt? Ir skolas, kur mācību sasniegumi tomēr ir problēma.
Atbilde slēpjas ikdienas darbā. Mums ir ļoti cieša klašu audzinātāju sadarbība ar ģimenēm. Mēs tiešām ar šo jautājumu ļoti strādājam. Ja gribi, lai bērns izaugtu par krietnu cilvēku, jāstrādā ar ģimeni. Jā, arī mums ir ģimenes, kuras ir sarežģītos finansiālos un sociālajos apstākļos. Bet uzsvēršu – mums ir ļoti laba sadarbība ar sociālo dienestu. Mums novadā ir ļoti labs sociālais pedagogs, kurš veiksmīgi palīdz risināt arī šos jautājumus. Mums nav bērnu, kuriem būtu ilgstoši kavējumi. Kad vajag, sniedzam atbalstu, kad vajag, vienkārši turam roku uz pulsa, kontrolējam un liekam rāmjos, tas palīdz. 

Man liekas, ka daudzas skolas, skolotāji, skolu direktori, visi, kas ir skolas vidē, baidās aiztikt vecākus, izdarīt spiedienu. Cenšas strādāt ar bērniem, neaiztiekot vecākus. 
Nav runa par spiediena izdarīšanu, ir runa par patiesu atbalstu. Es atceros divus gadījumus, kad vietējais darba devējs – ķieģeļu rūpnīca – bija slēgta. Un iedomājieties, kā tas ir, kad 70% skolēnu vecāku zaudē darbu. Tas nav viegli... 
Tādā brīdī vecāku galvenais un grūtākais uzdevums ir nodrošināt savu ģimenei finansiāli. Un tikai tad viņiem atliek laiks audzināšanai. Mums ir ļoti labs kontakts ar bērnu vecākiem, bet, lai tā būtu, pie tā daudz tiek strādāts. Pirmais, ko mēs vecākiem rādām – ka mēs viņus atbalstām. Un esam viņu pusē. Jā, mēs audzinām bērnus, diskutējam ar vecākiem, runājam ar viņiem, saucam uz skolu. Un mums nav tādu vecāku, kuri nenāktu, neinteresētos, nesadarbotos. Viņi saprot – arī mēs audzinām un rūpējamies par viņu bērniem un cenšamies atbalstīt, cik vien iespējams. 
Šajā kopdarbā mēs jūtam rezultātu gan bērnu sekmēs, gan arī vēlāk olimpiāžu rezultātos. Protams, mēs vienmēr varam vēlēties vēl labākus sasniegumus, bet vienlaikus saprotam, ka skolām var būt dažādas funkcijas. Būsim godīgi, ne jau zināšanu kopums un zināšanu daudzums nosaka, vai skola ir padarījusi savu darbu. Ir lielas, izcilas skolas, kuras strādā ar atlasītiem bērniem. Un viņu uzdevums ir augstie sasniegumi. Tieši tāpat ir augsto sasniegumu sports un veselīgs dzīvesveids visiem. Tāpat arī šeit. Tādas skolas kā Teteles pamatskola pilda sociālā lifta funkciju. 

Man patīk, ka jūs sakāt – sociālais lifts. Tas nozīmē, ka jūs nevis paliekat uz vietas, bet ceļat bērnus uz augšu. 
Mūsu galvenais uzdevums, lai no potenciālajiem sociālo dienestu klientiem mēs izaudzinātu krietnus cilvēkus, kuri spēs uzturēt savu nākotnes ģimeni, savu valsti. Varbūt daži bērni nebūs profesori, viņiem nebūs spilgtas karjeras, bet, ja es jau tagad redzu, kā mani audzēkņi, kuri ir izauguši, jau šobrīd ir daudz labāki vecāki saviem bērniem, nekā bija viņu vecāki, tas jau ir ļoti, ļoti daudz. Šī apziņa sniedz lielu gandarījumu. Ja bijušie skolēni savus bērnus ved pie mūsu skolotājiem, nevis uz pilsētas skolu, tas, manuprāt, izsaka daudz. Viņi novērtē to, ko mēs šeit dodam. 

Kāda bija sajūta atstāt skolu, kur vietā nāks cits un, iespējams, darīs citādāk?
Pirms manis Teteles pamatskolā strādāja pieredzējis direktors, kurš izveidoja ļoti labu sistēmu. Es zinu, ka skolā ir stabils kolektīvs un laba komanda. Kad sistēma ir laba, tad tā ilgi var strādāt arī bez ikdienas kontroles (smejas). Man ir pārliecība, ka viss būs labi, jo arī pati sistēma ir laba. Un, galu galā, es neesmu aizgājusi nekur tālu. Strādāšu to pašu, ko līdz šim, bet skatīšos ne vairs uz vienu skolu, bet četrām. 

Kāds bija Jūsu ceļš līdz pedagoģijai?
Esmu dzimusi Uzbekistānā, kur mani vecāki tobrīd bija praksē. Bet tēva ģimene ir no Jelgavas. Mans tēvs bija tāds speciālists, kurš braukāja, strādāja praktiski pa visu pasauli. Mēs viņam braukājām līdzi, līdz ar to mācījos ļoti daudzās vietās. Esmu pabeigusi Jelgavas 5. vidusskolu. Pēc tam studēju pedagoģiju Daugavpilī. 
Pedagoģijā ir sastopama kāda parādība, ko no vienas puses var vērtēt pozitīvi, bet no otras puses tai ir zināmi mīnusi. Par ko es runāju? Par to, ka pedagoģija lielā mērā balstās uz personībām. Mana dzīves profesijas izvēle arī bija uz šādu personību balstīta. Man Jelgavas 5. vidusskolā bija kolosāls fizikas skolotājs. Es mācījos specializētajā fizikas klasē. Un aizgāju studēt par fizikas skolotāju. 
Nevar noliegt, ka joprojām pedagoģijā liela nozīme ir personībām. Skolotāja loma ir nenovērtējama, īpaši sākumskolā. Uz sākumskolu vecāki ved bērnu pat ne uz konkrētu sākumskolu, bet pie konkrēta skolotāja. Tāpēc saku, ka skolotājs personība var būt pluss, bet reizēm tas var būt arī mīnuss. Un tā var būt, ka no skolas aiziet cilvēks, un viss mainās.
Esmu mācījusies ļoti dažādās skolās, gan mazos ciematiņos, gan elitārās skolās. Man liekas, ka esam spēruši soli pareizā virzienā. No tāda skolu modeļa, kā bija kādreiz, kad viss bija pakļauts stingrajām prasībām, kad galvenais bija kārtība, nevis personība, mēs ejam pareizā virzienā. Veidojot savu izglītības sistēmu, mēs esam paņēmuši labus zinātniskus pedagoģijas pamatus, bet esam pavērsušis to visu bērnu virzienā. 

Kad cilvēkiem parādījās informācija par kompetenču pieeju mācību saturā, viņi sadalījās divās grupās. Vieni teica – es nevarēšu un negribēšu darīt. Bet otri nāca un vaicāja – bet saki, kas tur ir tik jauns.

Tas nozīmē, ka atbalstāt reformas, kas mūsu izglītības sistēmā šobrīd tiek īstenotas?
Es esmu par to. Es esmu redzējusi arī citās valstīs veiksmīgus piemērus, kā var veikt izglītības reformas. Biju kursos Skotijā. Viņi reformu ceļu ir gājuši pirms kādiem astoņiem gadiem ar ļoti labiem rezultātiem. Runājot par mūsu reformu, mazliet ir šaubas un bažas par pedagogiem, kuri to īstenos. Daļai pedagogu būs grūti. Tas nozīmē, ka reformas ieviesējiem ir nopietni jāstrādā pie skolotāju sagatavošanas. Labā ziņa, ka kaut kādā mērā tas arī notiek. Tik jāpārdomā, vai ar to, kas notiek, ir pietiekami, lai pedagogi patiesi būtu gatavi pārmaiņām. Jaunajiem pedagogiem būs vieglāk. Bet tajā pašā laikā ir skolotāji, kuri nostrādājuši ilgus gadus, jau strādā tā, kā to paredz jaunā kompetenču pieeja. Kad cilvēkiem parādījās informācija par kompetenču pieeju mācību saturā, viņi sadalījās divās grupās. Vieni teica – es nevarēšu un negribēšu darīt. Bet otri nāca un vaicāja – bet saki, kas tur ir tik jauns. Mēs jau to darām. Tas nozīmē, ka tiem, kuri jau to dara un uztver pareizi, būs pavisam viegli. 

Ir dzirdēts, ka skolās nav pietiekamas infrastruktūras, lai jauno kompetenču pieeju realizētu. 
Es domāju, ka infrastruktūra ir pietiekama. Un pēc būtības reforma neparedz jaunas metodes, bet jaunu saturu. Metodes pedagoģijā ir tās pašas, kuras bija Aristoteļa laikā. Jauni ir līdzekļi, jauns ir aprīkojums un jauns būs saturs. Tāpēc jau reforma saucās – kompetenču pieeja izglītības saturā. Tas ir vairāk kā skaidrs – cilvēki ir mainījušies, bērni nav tādi, kādi bija pirms 30 gadiem. Un, ja pa vecam vairs nesanāk, tad ir kaut kas jāmaina. 

Es nepiekrītu, ka mūsdienu bērni ir slikti un briesmīgi. Bērni joprojām ir labāki par pieaugušajiem. Bērni vienmēr ir atvērtāki par pieaugušajiem, sirsnīgāki.

Kas ir tas, kas bērnos ir mainījies?
Ja kādreiz bērni automātiski pakļāvās sistēmai un domāja, ka galvenie ir noteikumi un visa darīšana pēc instrukcijas, tad tagad bērni tā nedomā. Viņu brīvība, iespēja pieņemt lēmumus pašiem ir ļoti, ļoti svarīga. Viņiem ir lielāka iekšējās brīvības pakāpe. Ar mums skolotāji varēja strādāt ar primitīvākajām metodēm, brīvo cilvēku grūti piespiest darīt kaut ko, viņš ir jāpārliecina. Tas prasa augstāku pedagoģiskās meistarības pakāpi. Turklāt šī apziņa jau arī nerodas bērnos no nekurienes. Uzskati par bērnu audzināšanu ir mainījušies, līdz ar to tas nāk no ģimenēm. Mēs ar bērniem nerunājam par partijas uzdevumiem, bet par īstām vērtībām. 
Es nepiekrītu, ka mūsdienu bērni ir slikti un briesmīgi. Bērni joprojām ir labāki par pieaugušajiem. Bērni vienmēr ir atvērtāki par pieaugušajiem, sirsnīgāki. Kad mēs bijām bērni, mums taču arī bija nebeidzama enerģija. Mazs bērns joprojām var skraidīt visu dienu un smaidīt visu dienu. Un tad mēs to kaut kur pazaudējam. Ir tik svarīgi bērnus audzināt un mācīt tā, lai smaidi nekur nepazustu. 
Kādreiz cieņa no bērnu puses skolotājam pienācās pēc definīcijas. Taču tagad tā nav. Jo bērni ir iemācīti analizēt visu, ko viņi redz. Līdz ar to skolotājam bērna cieņa ir jānopelna. Loģiski, ka tādos apstākļos strādāt grūtāk. Tas ir izaicinājums. 

Domājot par bērnu mācību motivāciju, ir svarīgi, lai skolās būtu zinoši karjeras konsultanti. 

Bet tas noteikti nav vienīgais izaicinājums. 
Kā vienu no lielākajiem izaicinājumiem noteikti jāmin mācību motivācijas veidošana. Ar bērnu motivēšanu jāstrādā nemitīgi. Jaunajā kompetenču pieejā pareiza ir galvenā ideja – mums nav jādod faktu kopums, mums jāiemāca analizēt, secināt un pieņemt lēmumus. Kad bērni to mācēs, viņi varēs ne tikai mācīties matemātiku, bet arī izvēlēties ceļu dzīvē. Tas nekādi neizslēdz to, ka bērniem tiks sniegtas arī zināšanas. Bērni dažkārt jautā, kāpēc jāmācās viena vai otra lieta. Pirmā analoģija – ja tu gribi uzvarēt kādā sporta spēlē, tev ir jāzina spēles noteikumi. Ja gribi, ko sasniegt ir jāzina pamati. 
Domājot par bērnu mācību motivāciju, ir svarīgi, lai skolās būtu zinoši karjeras konsultanti. Mēs šogad pieņēmām darbā šādu speciālistu uz pilnu slodzi. Karjeras speciālists ir ļoti svarīgs, jo, analizējot, kur iet mācīties mūsu bērni, runājot ar viņiem un arī ar vecākiem, dažkārt var redzēt, ka bērns nepazinās savās spējas, neapzinās, ka izvēlētā profesija viņam neder. Un jāatzīst, mūsdienās tas tiešām nav viegli. Šodienas bērns tikai pēc astoņiem gadiem iesaistīsies darba tirgū, bet mēs taču pat nezinām, kādas profesijas tad būs pieprasītas. Viņam izvēle šodien ir krietni sarežģītāka, nekā tā bija man, kad pastāvēja standarta izvēles – ārsts, skolotājs, inženieris un vēl dažas izvēles. Bet tagad pasaulē viss tik strauji mainās. Un es saprotu, cik sarežģīti izglītības sistēmai nākamajam posmam sagatavot profesionāļus un pielāgoties visam jaunajam. Pielāgoties pieprasījumam, kas vēl tikai būs.