Valsts budžeta lāpītājs. Turīgā seniora Jāņa stāsts

 11. jūnijs 2019 12:30 mammamuntetiem.lv Raksts

Ne visi pensionāri ir mazturīgi. Pat tad, ja pensija nav liela, daļa no viņiem vēl turpina strādāt sirmam vecumam, kas ļauj parūpēties ne tikai par sevi, bet arī ģimeni. Arī Jānis (vārds izdomāts) ir rīdzinieks. Viņam ir jau 77 gadi, bet viņš joprojām strādā, kā ari regulāri piepelnās blakus darbā. 



Foto: Shutterstock.com

"Mans laiks ir aizgājis, tagad jūsu laiks"


Fragments no grāmatas - pētījuma "Vecumdienas". Izdevējs Creative Media Baltic

Atliek laika arī brīvprātīgajam darbam. Ja mazbērnu vecāki aizņemti, Jānis viņus aizvedis uz pulciņuu. Lai gan viņš neatklāj, cik liela ir pensija un kādi vidēji ir viņa kopējie ieņēmumi, tomēr, ņemot vērā paša stāstīto par patēriņa paradumiem, regulārajiem maksājumiem (par elektrību, zemes nodokli u.c.), dāsno finansiālo palīdzību savai ģimenei, pēc kā paliek vēl pāri uzkrājumu veidošanai, var spriest, ka kopumā Jānis ir turīgs vīrs. Jāņa stāsts ir īpašs ar to, ka viņš ne tikai rūpējas par sevi un sievu, kurai viņš ik mēnesi piešķir 500 eiro pārtikas iegādei un citiem tēriņiem (pati viņa strādāt nevar un pensija ir vien kādi 200 eiro), bet regulāri atbalsta arī savu meitu, kuras ienākumi ir nelieli, kā arī dēla ģimeni, kurā finansiālā situācija ir labāka, taču tik un tā naudu Jānis nežēlo vērtīgām dāvanām. 

"Jānis kopā ar sievu dzīvo savā privātmājā Pierīgā. Pagalms rādās mazs, bet sarunā ar Jānis noskaidrojas,  ka kopējā zemes teritorija ir liela šai Rīgas ap apkaimei. Īpašums ģimenei pieder jau vairāk nekā simt gadu. Māja sākumā būvēta kā pagaidu variants, tad tad pienāca Pirmais pasaules karš un plāns pajuka. Nelielas istabas, neliela virtuve, piebūvēta vannas istaba, atsevišķa katla telpa. lk pa laikam mājā veikti kādi uzlabojumi, tai skaitā, ieliktas siltās elektriskās grīdas, taču tās reti tiek izmantotas, jo ir "dārgs prieks". Virtuves iekārtojums pieticīgs, istabā stāv ilgi lietotas mēbeles - skapis, dīvāns, grāmatplaukts, vecs televizors, kas apklāts ar tamborētu sedziņu. Grāmatu plaukts ir pilns ar grāmatām, kas galvenokārt saistītas ar Jāņa hobiju. lr arī biogrāfijas vai klasiķu darbi, tomēr mazāk. Līdzās grāmatām ir piemiņas lietas - daudz fotogrāfiju no dažādiem dzīves posmiem, tai skaitā, ar sievu kāzu dienā un tagad, mazbērnu zīmē-jumi un fotogrāfijas. Redzamas arī mazbērnu rotaļlietas - "Lego", spēles, DVD ar multfilmām. Kurtuvē atrodas Jāņa īpašais krēsls, kurā lasīt, kamēr kurina. Katlu mājā stāv vecas avīzes "Cīņa". Jānis parāda man vienu no 1988. gada, teic, ka tagad pirms dedzināšanas pārlasa, kas esot loti interesanti ar tagadējām zināšanām. leejam arī pie šķūņa veidotā piebūvē, kas kalpo kā mantu glabātuve. Tur gar sienām ir fotogrāfijas no vecajiem laikiem, vimpeli, medaļas, nozīmītes un daudz grāmatu. Tāda atmiņu telpa." 

Jānim ir tehniskā izglītība, kas joprojām nodrošina to, ka darba tirgū viņš ir pieprasīts speciālists (šobrīd viņš apsaimnieko kādu rūpnīcu, kurā atbild par elektropiegādi, apkuri un pārējām tehniskajām lietām). Jānis zina stāstīt arī par citiem pensionāriem, kurus tagad sauc atpakaļ darbā viņiem piemītošo prasmju dēļ: 

"Pagājušogad parādījās nauda meliorācijai, un šefs, protams, metās iekšā tur. Mēs rokam mežos meliorācijas grāvjus, jo visu vajag atjaunot, nauda i bet nav melioratoru. Tad meklē vecos melioratorus, kas jau sen ir pensijā. Viņus piespieda, viņi negribēja strādāt, bet nauda viņiem ir vajadzīga. Viņi, vecie vīri, ir profesionāļi." 

 

Jānim ir tehniskā izglītība, kas joprojām nodrošina to, ka darba tirgū viņš ir pieprasīts speciālists 

Jānim ir ari kāds ļoti specifisks hobijs, kurš dod iespēju pieredzēt aizraujošas lietas, ar kurām palielīties savam skolas laika draugam, kā arī nodrošina vēl papildu ienākumus. Uz jautājumu, vai viņš neapsver iespēju kaut kad pārstāt strādāt algotu darbu, viņš atbild: 

"Nē, es to noteikti negribu, arī finansiālu apsvērumu dēļ, jo pensija nav tā izcilākā un labākā. Tā nav iztikšana. Tāpēc es strādāju. Man tāpat ir tai [meitai] doktorantei jāpalīdz, jo universitātē ir liels bardaks šajā jautājumā, kur viņa it kā skaitās kā pētniece, bet 300 eiro jau nav aršana." 

Rūpes par meitu sarunas laikā ieskanas regulāri, un runa ir ne tikai par finansiālu atbalstu, bet arī cita veida palīdzību. 

"Es viņai nepārtraukti vedu malku. Tā kā mēs nodarbojamies ar objektu jaukšanu, tad bieži vien ir ļoti labi kokmateriāli — sausi, izkaltuši. Man atved veselu konteineru, izgāž, es viņu sazāģēju un piekrāmēju viņai pilnu šķūni. Man ir pilns, bet es nepārtraukti ņemu jaunu - tajā brīdī, kad es vairs nevarēšu apgādāt, lai vismaz divus gadus viņa var iztikt bez manis." 

 

Labo ienākumu dēl Jānis var kalpot kā tāds ielāps valsts budžetā - atbalstot meitu, viņš aizpilda robus nepietiekamajā zinātnes budžetā, strādājot brīvprātīgo darbu - vēl kādā citā jomā, kurā valsts nespēj nodrošināt pietiekamu finansējumu. 

Palīdzība netiek liegta arī dēla ģimenei - Jānis pats ir gatavs taupīt uz sevi, lai vispirms parūpētos par bērniem, mazbērniem un vedeklu. Kā piemēru var minēt stāstu, kā Jānis ietaupījis uz zobārstniecības pakalpojumu rēķina:

"Tagad jau neesmu bijis pāris gadus. Es viņai [zobārstei] teicu, ka esmu haltūru viņai atņēmis, jo es pats izrāvu zobu. 30 eiro ietaupīju. Viņš kustējās. Es domāju, ka es taču neiešu pie viņas, lai viņa izrauj. Gan pats izkritīs! Un izkrita ārā, viss kārtībā. Man nav jāiet, viss kārtībā." 
 

Uz jautājumu, vai izkritušā zoba vietā neko nelikšot, Jānis atbild noliedzoši: 
"Nelikšu vairs atpakaļ. Man nav vajadzīgs. Ziniet, cik maksā zobi!? Man tur čali pa tūkstošiem izdod! Baigās cenas! Dārgākais bizness. Zobārsti ir izgājuši pasaules līmenī, bet mēs jau neesam tajā līmenī. Meitai kā jaunam cilvēkam vajadzēja vienu zobu sēdināt virsū. Baigā summa bija. Protams, ka man bija jāmaksā, bet nu labi, labi — ja taisa, tad taisa. Summas ir neadekvātas priekš mums." 

Jānim būtu pienācis laiks nomainīt mašīnu. Kontā nauda stāv - varētu iet un pirkt, bet, nē: 
"Es pašlaik neko neplānoju. Pirmkārt, vedeklai vajag jaunu mašīnu, jo viņai arī ir stipri veca. Iepriekšējo viņai mēs - viņas tēvs un es - sametām kopā un nopirkām. Laiks ir pagājis, jāsāk domāt par citu mašīnu. Man Iiekas, ka es vispirms viņai un tad es sev. Tagad pavasarī man būs tehniskā , un es ļoti baidos, ka man atkal būs jāieliek iekša milzīga nauda. Nevaru saprast. Nezinu." 



Savulaik Jānis daudz ceļojis. Vislabāk paticis kāpt kalnos, bet tagad veselība vairs neļauj. Intervētaja jautā, vai tagad negribētos kaut kur citur paceļot, ne uz kalniem.

"Es varu finansiāli atļauties, nebūtu problēmu. Bet man liekas, ko... Nu tas priekš manis būtu prieks aizbraukt uz Parīzi, pablandīties. Esmu tur bijis, patīk... Bet vai tos ir vajadzīgs? Man tagad ir citas prerogatīvas. Es finanses citur novirzu. Ja vedekla paziņos, ka uz Vāciju gribēs aizbraukt, tad es apmaksāšu." 

Varbūt gribētu braukt viņiem līdzi? 

"Nē. Lai brauc. Viņi ir bijuši. Ko es tur jaukšos iekšā. Nē, noteikti nebraukšu. Labāk atbalstu viņus. Atbalstu nākotni. Man pietiek." 

Ne vienmēr Jānis bijis tik pašaizliedzīgs ģimenes cilvēks. Viņš ir izbijis sportists, savulaik pat ticis PSRS izlasē, un tolaik sports bijis galvenais. Caurām vasarām Jānis bijis prom no mājām, savu dēlu pirmo reizi viņš ieraudzījis, kad bērnam jau bijuši divi mēneši. Šobrīd veltītās rūpes ģimenei Jānis raksturo gluži vai kā kompensāciju par agrāko laiku nevērību. 

"Protams, ka ģimene, bērni ir svarīgi, kam es nepievērsu uzmanību agrāk. Tagad, cik varu palīdzu, palīdzu mazbērniem - aizvedu uz treniņiem, uz un no skolas, protams, ka es palīdzu, kas agrāk pie manis nebija novērojams. Jo prioritāri bija manas lietas. Jo manis vienkārši nebija [..]. Tāpēc tagad, ja varu finansiāli palīdzēt, tad to daru. Kaut kādu lielu pirkumu priekš viņiem vienmēr nopērku. Es varu atļauties kā strādājošs pensionārs, kurš strādā vairākās darba vietās. [..] Vajag gultiņu, labi utt. Cenšos to darīt, tā tas ir. Man ir, tāpēc cenšos atbalstīt." 

Protams, nav arī tā, ka Jānis ģimenes dēļ būtu kļuvis par pilnīgu askētu. Pa laikam viņš neliedz arī kādu prieku sev. "It kā jau es badā nenomiršu, ja man tā pensija būs, bet tad es sākšu baigi ekonomēt. Tagad es ieeju kafejnīcā un paņemu to, ko es gribu. Es neskatos, cik tas maksā. Es paņemu vienu espresso, sēžu, paskatos pulkstenī, man vēl laiks ir, un paņemu vēl vienu. Man saka, ka divi espresso man būšot par daudz, kā man esot ar sirdi. Es saku, lai dod man vēl vienu espresso, ka viņa man izturēs! Man patīk kruasāni. Ja es esmu Vecrīgā, es ieeju kafejnīcā. Man loti patīk tur ieiet un pasēdēt, apēst vienu kruasānu un izdzert tasi kafijas. 
Garšo arī sieri. Tiem labajiem parasti neesot atlaides. Toties citiem produktiem gan paskatās, vai nav kāda atlaide. Ja ir, tad nopērk vairumā. 

Labo ienākumu dēl Jānis var kalpot kā tāds ielāps valsts budžetā - atbalstot meitu, viņš aizpilda robus nepietiekamajā zinātnes budžetā, strādājot brīvprātīgo darbu - vēl kādā citā jomā, kurā valsts nespēj nodrošināt pietiekamu finansējumu. Jānis stāsta, ka viņa brīvprātīgajam darbam vispār paredzēta samaksa, taču tā esot tik niecīga, ka jaunam cilvēkam neesot izdevīgi tērēt naudu transportam, lai līdz darbam nokļūtu - tādēļ to veic Jānis un citi viņa pensionētie līdzgaitnieki. Šis gadījums izgaismo problēmu, ka Latvijā ir darbi, kuri ir tik slikti apmaksāti, ka tos var atļauties darīt tikai tie, kam papildus ir vēl kādi citi ienākumi - kaut vai neliela pensija. 

 


Īpaši senioriem veltītais festivāls “Zelta ritmi” norisināsies 13. jūnijā Esplanādes parkā Rīgā, sākums plkst. 11.00. Šogad gaidāma īpaši krāšņa festivāla programma, kurā uzstāsies senioru kolektīvi no visiem Latvijas novadiem. Ieeja un aktivitātes pasākumā bez maksas. Vairāk par festivālu lasi šeit. 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas