Psihoterapeits Viesturs Rudzītis par humoru, radošumu un Andri Kiviču: "Ja cilvēkam ir zems intelekts, viņš nemaz nespēj pajokot"

 13. maijs 2019 10:05 Intervija

Runājot par humora nozīmi ikviena cilvēka dzīvē, psihoterapeits Viesturs Rudzītis uzsver, ka spēja jokot ir cieši saistīta ar intelektu un radošumu. “Ja kādam amatam vajadzīgs gudrs un radošs cilvēks, vispirms jānoskaidro, vai viņš vispār prot jokot,” viņš iesaka.     

 



Psihoterapeits Viesturs Rudzītis (Foto: Juris Rozenbergs)


Humoram mēdz būt pat maģiska iedarbība, piemēram, saspringtā gaisotnē izteikts labs joks kliedē saspīlējumu un vieš labvēlību, turklāt tas notiek vienā mirklī – kā uz burvja mājienu.

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis uzskata, ka  humors ir intelekta augstākā forma. “Ja cilvēkam ir zems intelekts, viņš nemaz nespēj pajokot vai arī viņa joki ir tik primitīvi, ka var izraisīt smieklus tikai cilvēkiem lielā reibumā. Humors veicina rāmju maiņu. Mēs esam pieraduši uz kādu lietu vai procesu skatīties no vienas ģenerālās pozīcijas, taču joks piedāvā iespēju paskatīties uz šo lietu no citas puses, tādējādi paplašinot mūsu redzesloku.

Humoram raksturīgi paraudzīties uz lietām no negaidīta skatpunkta. Visasprātīgākie joki parasti ir tie visnegaidītākie, kad neesam pat iedomājušies, ka konkrētajai lietai var būt arī smieklīgs aspekts.”
 

Ar bioķīmisku paralēli
– Agrāk bijāt praktizējošs narkologs, Straupes narkoloģiskās slimnīcas galvenais ārsts. Vai nav tā, ka tas smieklīgais un traģiskais, kas cilvēkam piemīt, visspilgtāk izpaužas alkoholiķiem?

– Jā, tā var teikt. Piedzēries cilvēks bieži vien ir smieklīgs. Kad cilvēks iedzer, viņam samazinās paškritika un reizēm rodas nepieciešamība paskatīties uz lietām no aizliegtās, nepieklājīgās puses. Arī šādās situācijās var sanākt humors.

Atceros, astoņdesmitajos gados Straupē strādāja sanitāre, kura pa slimnīcu staigāja gumijas zābakos. Viņa bija sirma un reizēm arī izspūrusi. Kādā naktī viņu ieraudzīja slimnieks, kurš pie mums bija atvests psihozē. Nākamajā rītā viņš mums stāstīja, ka naktī redzējis Straupes pils spoku. Kopš tās dienas sanitāre ieguva iesauku Pils spoks. 


– Varbūt cilvēks vispatiesākais ir tieši reibumā, bet pārējā laikā tikai izliekas?  
– Ir jau teiciens, ka vīnā ir patiesība. Reibumā cilvēki mainās – viens kļūst labvēlīgāks un sirsnīgāks, cits atkal nīgrāks un kašķīgāks. Skaidrā prātā brīnišķīgs cilvēks, bet reibumā lien kauties. Bet, kas attiecas uz jokiem, viena no humora svarīgākajām funkcijām ir pašironija. Ja cilvēks nespēj būt pašironisks, viņš nespēj būt arī paškritisks. Šajā ziņā prieks klausīties, kā ebreji stāsta anekdotes par sevi. Piemēram, satiekas divi ebreji, viens jautā: “Ti kto?” – “Ja russkij.” – “A ja – amerikanskij.”  


– Jūs humoru saistāt ar intelektu, taču gadās, ka arī ģeniāliem cilvēkiem ir problēmas ar humora izjūtu. Piemēram, kā stāsta laikabiedri, izcilajam māksliniekam Jānim Pauļukam tā nav piemitusi; iespējams, tieši tāpēc viņš tik ļoti skandalējies.
– Māksliniekam nemaz nav jābūt intelektuālim, arī mūziķim tādam nav jābūt. Humors galvenokārt balstās valodā. Bez valodas nav iespējama domāšana, savukārt mūzika un māksla ir neverbāla, to vārdos nevar izteikt. Kad mēģinām to darīt, mēs to primitivizējam. Tāpēc mani nepārsteidz novērojums, ka kādam izcilam māksliniekam nav bijusi humora izjūta.


– Vai nav tā, ka tie visasprātīgākie jokotāji šo dzīvi uztver traģiski un viņiem nekas cits neatliek kā jokot, lai kaut nedaudz atvieglotu ciešanas.
– Šajā sakarā varam pieminēt melno humoru, par kuru smejas tikai retais. Kā novērots, reizēm krustojas humors un alkohols. Tas ir apziņas stāvoklis, kurā nolasāma tāda patiesība, kas citā stāvoklī nemaz nav ieraugāma. Krievu bardam Vladimiram Visockim ir dziesmas, kurās ir smieklīgas epizodes, bet pats stāsts ir traģisks.

– Vai smiešanās nav afekta stāvoklis? Viens otrs smejoties teju krīt gar zemi. Vai cilvēks, kas smejas, vispār ir pieskaitāms?
– Labs jautājums. Smiešanās rada pavisam citu hormonālu stāvokli, pavisam citu bioķīmisku paralēli. Nav šaubu, ka joki arī ārstē. Esmu novērojis, ka cilvēki, kas piedzīvojuši lielus pārbaudījumus un palikuši dzīvi, piemēram, pārdzīvojuši izsūtījumu Sibīrijā un atgriezušies, prot labi pajokot.

Daudzi no viņiem ir ļoti gaiši, nav depresīvi, pat sirmā vecumā spējuši saglabāt smaidu. Tas ir stāsts – lai izdzīvotu, tev jāiemācās smaidīt. Tu nevari turēt sevī aizvainojumu, tev jāpiedod, lai izdzīvotu.

Pirms gadiem divdesmit pieciem es viesojos pie kolēģa Vācijas sanatorijā, kur galvenokārt uzturējās gados veci cilvēki – labi apkopti un pārtikuši pensionāri. Sanatorijas dakteris fon Rozens, kas bija Lielstraupes barona pēctecis, katru vakaru kādu pusstundu kopā ar pacientiem dziedāja jocīgas un jautras dziesmiņas. Dakteris sacīja, ka tā ir viņa psihoterapija.  

– Arī režisors Oļģerts Kroders savulaik rakstīja, ka savā dzīvē visvairāk smējies Sibīrijā, kad bijis izsūtīts. Nelabvēlīgi apstākļi piespiež jokot. Varbūt arī cietumos joko vairāk nekā brīvībā?
– Ir tāda latviešu pasaka par ķēniņa meitu, kura nesmējās. Ķēniņš izsludināja konkursu un par meitas sasmīdināšanu piesolīja uzvarētājam pusi valsts un vēl pašu princesi par sievu. Parasti tādās sacensībās uzvar muļķītis, kuram prāts ir ievirzīts nedaudz citādi, kurš redz un domā alternatīvi. Tiem, kam neizdevās princesi sasmīdināt, nocirta galvu... Cietumos varētu būt līdzīgi.


Ārpus noteikumiem
– Deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atguva neatkarību, aktieris un komiķis Edgars Liepiņš izteica priekšlikumu prezidentam Guntim Ulmanim, lai pieņem viņu darbā par galma ākstu. Viņš to domāja nopietni un jutās patiesi apbēdināts, kad Ulmanis atteicās. Varbūt šo ideju vajadzētu realizēt tagad?    

– Tagad par galma ākstu varētu pieņemt Jāni Skuteli. Tomēr, lai kaut ko tādu izdarītu, jābūt lielām aknām – gan prezidentam, gan ākstam. Jābūt cilvēkiem ar labu humora izjūtu, lai šo situāciju spētu nomodelēt. Ja tas veiksmīgi izdotos, plusu būtu vairāk nekā mīnusu. Un tādā gadījumā, lai būtu vēl interesantāk, arī premjeram vajadzētu pieņemt ākstu. Mēs vienmēr salīdzinām Latviju ar Igauniju, un šajā ziņā mēs igauņiem stabili iekabinātu.


– Mēs reizēm smejamies par cilvēkiem, kas izkrīt no vispārpieņemtajiem noteikumiem, piemēram, ja kāds ierodas uz svarīgu pieņemšanu saburzītās drēbēs un netīrās kurpēs. 
– Tā ir. Tomēr šo lietu var pavērst arī citādi. Ja tu nepievērs uzmanību savām drēbēm, tu esi aizmāršīgs. Ja esi izklaidīgs, tad, visticamāk, esi ģeniāls. Jo kurš ģēnijs gan nav izklaidīgs? Tāda nav. Atcerēsimies kaut vai Žila Verna romāna varoni Paganelu, kurš mācījās spāņu valodu, bet beigās izrādījās, ka ir iemācījies portugāļu valodu.

 

– Esat praktizējošs psihoterapeits, jums ir pacienti. Vai jūsu sarunās ir arī joki? Varbūt pacienti ierodas tik ļoti nobēdājušies, ka humors nav ne prātā?
– Mēs diezgan bieži pajokojam, it sevišķi tādos brīžos, kad nopietnība kļūst neizturama. Psihoterapija bez humora būtu diezgan pastulba.  


– Ja atskatāties uz savu dzīvi, kad humora bija vairāk – jaunībā vai tagad? Varbūt mainījusies tā kvalitāte?
– Grūti izsvērt. Laika gaitā mainījusies nevis kvalitāte, bet raksturs. Jaunībā apkārt bija humors, kas bija saistīts, piemēram, ar kaut kādiem vīrišķīgiem sasniegumiem vai nesasniegumiem, ar neveiksmēm un izgāšanos. Jokošana bija saistīta ar jaunam un ambiciozam vīrietim jūtīgām lietām.

Izdosies vai neizdosies. Ja neizdevās, zaudējuma sāpes kaut kā vajadzēja anestezēt, un vislabāk to varēja izdarīt humoru. Ja neveiksmi pārvērti par joku, kļuva vieglāk. No šā viedokļa vissmieklīgākā grāmata ir Dons Kihots, kur visi joki ir pēc vienas šnites. Dons Kihots un Sančo Pansa sevi uzskata par baigajiem varoņiem, bet tas, ko viņi dara, ir slimi, neveiksmīgi un smieklīgi. Taču viņi savas neveiksmes pasniedz kā uzvaras. Lūk, tie ir tādi jaunības joki. Tagad es jokoju citādi, humora tonalitātē vairāk ir rūgtuma.


– Jokojat ar ironiju?
– Ar ironiju, sarkasmu, rūgtumu. Tāds malā stāvētāja humors. Vairs nejūtos piederīgs tai paaudzei, kas kaut ko var mainīt un ietekmēt. Taču komentēt es varu. Iespējams, kādam tas noder un palīdz.

Jaunībā trīs gadus strādāju Elejas zonālajā slimnīcā par galveno ārstu, bet pēc tam gadus septiņus biju Straupes Republikāniskās slimnīca galvenais ārsts. Tagad vairs nav ne Elejas, ne Straupes slimnīcas. Straupes pils stāv tukša, tās turpmākais liktenis ir neskaidrs. Savulaik Straupē mēs daudz skrējām, darījām, remontējām un attīstījām. Ieviesām jaunas ārstniecības metodes, ielikām tur savu sirdi. Tagad tā visa vairs nav, palikušas tikai atmiņas. Iespējams, kādreiz par to uzrakstīšu.


– Visos laikos ir bijis populāri pasmaidīt un pajokot par priekšniecību. Vai tam ir kāds izskaidrojums?
– Darba un biznesa ētikas pamati radušies no vīriešu grupas psiholoģijas, kas nosaka hierarhiju. Tas vērojams pat pie omāriem – arī viņiem ir hierarhija. Vīrieši nemitīgi sacenšas, turklāt dara to dažādos veidos. Kad hierarhija ir noskaidrota, tiek sadalīti pienākumi. Kāds uzņemas vadīšanu, citi – pārējos pienākumus.

Tomēr daudziem saglabājas sāpe, ka viņi nav pirmie. Sāpi vēlams atsāpināt, un joks par priekšnieku ir labs anestēzijas līdzeklis. Ja vīriem hierarhijā trūkst šādas pajokošanās, var izcelties dumpis. Tas saistīts ar bioķīmiskiem procesiem.

Piemēram, kad gūstam panākumus un uzvaras, palielinās serotonīna līmenis; to dēvē par laimes hormonu. Kad zaudējam, serotonīna līmenis krītas. Citiem vārdiem sakot, uzvarētājs iet ar taisnu muguru, bet zaudētājs – sakrities. Jokiem ir antdepresantiem līdzīgs efekts, un humors to serotonīnu mūsos kaut kā aiztur.


– Uzsverat sacensības un hierarhijas nozīmi, taču šodien mēs redzam daudz ačgārnību. Bieži vien augstos amatos izvirza nevis spēcīgākos, bet tieši otrādi – vājākos. Vai tas nedevalvē sacensības principu?
– Diemžēl demokrātijā tas ir neizbēgami. Protams, ka tādējādi tiek devalvēts tas ētikas princips, kas ir vīrieša bioloģijas un psiholoģijas pamatā. Demokrātija – tas ir stāsts par to, kā uzzināt tautas domas. Senākos laikos ar to nodarbojās slepenpolicija, kas staigāja pa tirgiem un klausījās, ko tauta runā. Un tad ziņoja priekšniecībai.

Tas bija vajadzīgs ne tik daudz tādēļ, lai kādu sodītu, bet lai uzzinātu un respektētu tautas noskaņojumu. Tagad demokrātija kā valsts pārvaldes forma īsti nerullē. Mēs labi redzam, ka ne jau ievēlētie deputāti kaut ko nosaka, bet tie, kas viņus sponsorē. Un šie sponsori, ja vēlas, augstā amatā var ielikt vislielāko idiotu. Tāpēc arī Saeimai ir tik grūti ievēlēt prezidentu, kuram ir morāla autoritāte.
 

Nejokojiet ar prokuroru!
– Realitātes šovs ar Andri Kiviču – tur ir jāraud vai jāsmejas?

– Uz to, kas notiek ar Kiviču, man grūti skatīties ar humoru, jo intelekts, kā šķiet, tur ir beidzies. Atklāti sakot, man Kiviča ir žēl. Reiz viņš mani intervēja savā raidījumā un atstāja labu iespaidu. Mums bija sirsnīga saruna, varēja just, ka viņam piemīt intelekts un empātija. Tas, kas ar viņu notiek tagad, nevar labi beigties. Man pat ir bail par to, kas notiks tālāk.

Kivičs ir atkarīgais, viņš nespēj turēties pretī sieviešu vilinājumam. Sievietes valdzinājuma priekšā viņš ir vārgulis.

Tāpat kā alkoholiķim nedrīkst dot pasmaržot alkoholu, Kivičam nedrīkst rādīt sievietes, kuras vajag glābt. Kā sapratu, stāsts bija tāds: viņš brauca no koncerta un piecos no rīta iegāja naktsklubā, kurā nezin kāpēc bija trīs bērnu māte, kas atradās kaut kādā nelaimīguma stāvoklī. Viņi satikās, uzplauka mīla.

Es gan uzskatu, ka tā nav mīla, bet atkarība. Tā ir Kiviča nespēja paiet garām sievietei, kurai ir problēmas un kura tev pamet ar pirkstu. Te ir zināma līdzība ar donu Kihotu un priekšstatu, ka īsts vīrietis ir tas, kas glābj nelaimīgas sievietes.
 

– Vai humoram ir tabu? Vai ir kādas lietas, par kurām jokot noteikti nevajadzētu?
– Nekādā gadījumā nevajag jokot ar drošībniekiem lidostās, jo tas var slikti beigties. Arī ar valsts varas pārstāvjiem nevajadzētu jokot, jo humors ir daudznozīmīgs, bet ierēdņi nespēj jokus interpretēt.

Varas pārstāvjiem visu vajag saskaņā ar likumu, bet joki nav saskaņā ar likumu. Ierēdņiem rodas gluži objektīvas grūtības saprast cilvēkus, kas joko. Tāpēc ļaudis, lai neradītu sev liekas problēmas, parasti izvairās jokot ar tiem varas pārstāvjiem, kas var sagādāt nepatikšanas. Piemēram, diez vai daudzi būtu gatavi jokot ar prokuroru.


– Reizēm negaidītus jokus izstrādā paši varas pārstāvji.  Pirms vairākiem gadiem ASV kāds Oklahomas štata tiesnesis tika pieķerts tiesas sēdes laikā masturbējam. Tieneša aizstāvji vēlāk norādīja, ka viņš nav darījis neko sliktu, tikai centies darbā gūt prieku un gandarījumu.
– Tādus izaicinājumus var saprast dažādi. Līdz mūsdienām nonākuši stāsti, ka arī Sokrāts, piemēram, tirgū masturbējis, savukārt Diogens teātrī izkārnījies. Kā var noprast, tas nav bijis normāli arī tajos laikos. Abi šie filozofi bija cilvēki, kas augstu vērtēja savu personisko brīvību.


– Dīvaini gājieni gan uzjautrina, gan atbaida.  
– Humora un joku pretstats – tā ir vērtēšana. Ja mēs kaut ko sākam vērtēt, tad izmantojam vienu skatpunktu no daudziem iespējamiem. Vērtējums nekad nestāsta par vērtējamo objektu, bet tikai par kritēriju, kas izvēlēts. Vērtētājs izvēlas noteiktu kritēriju un no šā skatpunkta arī vērtē. Taču jokošana ir pretējs process vērtēšanai, joks rada daudznozīmīgumu. Humors piedāvā nevis vienu, bet daudzus skatpunktus.

Spēja jokot norāda uz radošumu. Ja kādam amatam nepieciešams atrast radošu cilvēku, vispirms jānoskaidro, vai viņš vispār prot jokot. Ir cilvēki, kas spēj rīkoties tikai pēc instrukcijas, un viņiem, kā novērots, ir problēmas ar humoru.

Plašākā nozīmē jārunā par mūsu nacionālo pašironijas kapacitāti. Šajā ziņā latviešiem ir kāds defekts, it sevišķi, ja salīdzinām ar ebrejiem, kas prot par sevi pasmieties. Latviešiem jokošana par sevi īsti nepadodas.


– Vai humors vairāk nav vīriešu lauciņš?  
– Es domāju, ka ne. Sievietes vienkārši joko citādi. Veči varbūt vairāk riskē ar saviem jokiem, viņu joki ir drosmīgāki, viņi drošāk aizskar sāpīgus tematus.

Šeit jāpiemin stāsts par haskijiem.  Kad saplēšas divi haskiju puikas, cīņa beidzas, kad viens padodas, parādot vēderu. Kad saplēšas divas haskiju meitenes, cīņa beidzas, kad viena iet bojā. No tā var secināt, kas sievietes jokos ir daudz uzmanīgākas, lai neizprovocētu, piemēram, savstarpēju naidu, kas var būt uz visu mūžu. Sievietes ir piesardzīgākas, jo izjūt lielāku atbildību par attiecībām.


– Kā zināms, jokošanās var būt arī bīstama. Totalitārās valstīs par politiskiem jokiem draud nepatikšanas.
– Padomju laikā netrūka dažādu anekdošu, un nezin kāpēc visvairāk bija par Čapajevu. Kas attiecas uz aizliegumiem jokot, pēdējā laikā šāda tendence vērojama arī Rietumu valstīs. Rietumos, kur tiek uzspiests kreisais, marksistiskais liberālisms, vairs nedrīkst jokot par gejiem. Tādi joki ir aizliegti, daudzās valstīs pieņemti likumi, kas šādiem jokotājiem paredz sodu. Konkrētajos likumos ietvertais princips nosaka, ka minoritāšu brīvība ir augstāka par vārda brīvību. Gejus nedrīkst kritizēt, un arī jokot par viņiem nedrīkst. Faktiski tas ir brīvības noliegums, tāds orvelisks joks.   
 

– Padomju laikā ļoti populāra bija grāmata par krietno kareivi Šveiku, kur tika izsmiets militārisms. Faktiski to varēja uztvert arī kā padomju pārspīlētā militārisma kritiku.
– Kad mācījos Medicīnas institūta piektajā kursā un mums bija tā saucamie sbori Sovetskā, biju paņēmis līdzi Šveiku. Lasījām un skaļi smējāmies. Šveiks ir Antiņa tipa cilvēks, trešais tēva dēls. Interesanti, ka latviešu pasakās trešais tēva dēls parasti tiek attēlots kā muļķītis, bet netiek sīkāk paskaidrots, kādas muļķības viņš darījis, toties Šveikā ir detalizēti aprakstīts, kādas muļķības darīja Šveiks. Viņš savā būtībā ir antiintelektuāls jokotājs, taču tajā pašā laikā ļoti radošs. Šveiks ir ļoti kreatīvs jokdaris.


– Saistībā ar humoru vairākkārt pieminējāt intelektu. Vai par intelektu liecina arī spēja iegaumēt dažādus ciparus un faktus?
– Domāju, ka jā. Umberto Eko savā slavenajā vēstulē mazdēlam novēlēja mācīties faktus. Jo vairāk faktu tu zini, jo lielākas iespējas asociatīvajai domāšanai un iespējas pamanīt sakarības. Tā veidojas kaut kāds domāšanas karkass.

Piemēram, pusaudžu gados es zināju visus pasaules, PSRS un Latvijas rekordus vieglatlētikā. Avīzi Sports es izlasīju no sākuma līdz beigām. Zināju, piemēram, kurā mačā un cik punktu ir guvis Valdis Valters. Ar faktu iegaumēšanu izveidojas kaut kāds karkass – gluži kā koks, kas apaug ar lapām un augļiem. Un tālāk, ja vēlies, vari dzīvot uz kāda atsevišķa zara. 


– Ja šodien kaut ko nezini, iebaksti ar pirkstu guglē un noskaidro. 
– Šajā sakarā varam citēt slaveno jautājumu, vai vajag mācīties reizrēķinu. Katrā telefonā taču ir kalkulators. Ja tu nezini, cik ir trīs reiz trīs, vienkārši paskaties.   


– Tiek uzskatīts, ka intelekts ir galvenais cilvēka attīstībā. Varbūt tā nemaz nav? Varbūt daudz tālāk var tikt ar pacietību, neatlaidību, gribasspēku, koncentrēšanās spējām?
– Intelekts no cilvēka psihiskā aparāta aizņem aptuveni vienu procentu vai pat vēl mazāk – 0,1 procentu. Tiek uzskatīts, ka intelekts ir radies saistībā ar valodu. Domāšana ir iespējama, balstoties uz valodu. Ar vārdiem mēs formulējam un definējam kādus noteiktus jēdzienus, ar kuriem var darboties tālāk.

Matemātikā mēs darbojamies ar skaitļiem, bet domāšanā – ar vārdiem. Faktiski domāšana ar vārdiem – arī tā ir abstrakcija. Ja cilvēkam ir attīstīts intelekts un bagāta valoda, tad intelekts var būt gluži kā stūre visai pārējai psihei. Nevis visa automašīna vai motors, bet tikai stūre. Intelekts var būt vadošais, bet nekādi nevar aizvietot visu pārējo.

– Šī dzīve vairāk ir smieklīga vai traģiska?
– Gan, gan. Dzīve ir traģikomiska. Piemēram, senajiem grieķiem traģēdijas tika atvasinātas no mītiem. Traģēdija – tas bija stāsts par kādas mitoloģiskas personas piedzīvojumiem. Savukārt komēdijas vairāk bija par ikdienišķo realitāti. Un ļoti interesanti – vispopulārākais komēdijas tēls grieķiem bija vīrs zem sievas tupeles. Šajā pasaulē maz kas ir mainījies.

 

No portāla Jauns.lv



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas