Kas raksturo cilvēkus, kuri seksuāli izmanto bērnus? Pedofila portrets 1

 16. jūlijs 2015 14:20 Audra Šauere, mammamuntetiem.lv Raksts

Ikreiz, izdzirdot par seksuāli izmantotu bērnu, gribas vaicāt – kāds ir cilvēks, kurš spējīgs uz tādu rīcību, kas notiek viņa galvā? Lai arī dažās rindkopās nav iespējams izprast cita cilvēka domas un rīcības motivāciju, kopā ar ārstu psihoterapeitu, psihiatru Artūru Utinānu ieskicējam pedofila portretu.



Foto: Shutterstock.com

Nevienam cilvēkam sejā nav rakstīts, ka viņš seksuāli iekāro mazas meitenītes vai puisīšus, tādēļ ir svarīgi bērniem mācīt atpazīt situācijas, kurās pedofili ir sevi atklājuši.


 

Ārsts psihoterapeits, psihiatrs Artūrs Utināns stāsta, ka pedofilu primāri var raksturot vairākās kategorijās – pēc personības raksturojuma, pēc seksuālās izvēles kategorijām, pēc attiecību veidošanas tipa.

 

Personības raksturojums
No personības aspekta raugoties, mēdz būt dažādi neiropsihiatrisko vai personības traucējumu diagnozes, ko no psihoterapijas viedokļa ir nepieciešams ārstēt:

  • emocionāli nestabila personība;
  • robežlīmeņu personība, piemēram, šizoīda personība, kas ir patoloģiski intraverta;
  • paranoīda personība, kas ir pataloģiski aizdomīga;
  • tad vēl mēdz būt personas ar dažādiem attīstības deficītiem, piemēram, autismu un nu jau daudz analizēto Aspergera sindromu, kas ir intravertas personības bez empātijas attīstības iespējām, piemīt grūtības izveidot attiecības ar pretējo dzimumu. 

 

Pedofili var būt dažādu atkarību pacienti – jau minētā šizoīdā persona, kas ir atkarīga no interneta, azartspēlēm, ar grūtībām izveidot attiecības ar pretējo dzimumu un kvalitatīvas attiecības vispār, līdz ar to viņi sāk veidot nosacītas attiecības ar bērniem, izvēloties vieglākās pretestības ceļu. 

 

Pedofili var būt cilvēki ar pazeminātu intelektu (oligofrēnija - galvas smadzeņu (dažreiz visa organisma) attīstības atpalicība, kura var būt gan piedzimta, gan radusies agrīnā bērnībā, kā dēļ nespēj izveidot attiecības ar pieaugušu partneri. Biežāk izmanto savus bērnus – tā saucamā incestofīlija.

Šeit minēti vairāki biežāk sastopamie pedofili pēc pērsonības raksturojuma, tajā pašā laikā jāuzsver, ka ne visi intravertie cilvēki automātiski uzskatāmi par tādiem, kas seksuāli izmanto bērnus. 

 Visbiežāk dzimumnoziedzniekiem ir dažādas domāšanas kļūdas, piemēram, tas ko mēs ar bērnu darījām, viņam pašam bija patīkami, tas taču ir tikai sekss, viņa pati to vēlējās...

Seksuālās izvēles
Otrs aspekts, pēc kura var raksturot pedofilus, seksuālās izvēles. Tātad, kādos brīžos viņos rodas seksuāla interese par bērniem un kādus paņēmienus ir gatavi izmantot, lai savas vēlmes realizētu. 

Pirmā grupa ir regresīvie pedofili. Šī pedofilu grupa ir spējīga veidot attiecības arī ar pieaugušiem partneriem, viņus seksuāli uzbudina pieaudzis cilvēks, bet dažādos regresīvos stāvokļos, piemēram, alkohola reibumā, depresijas situācijā, konflikta brīžos ar pieaugušu partneri, seksuāli uzbudina arī bērns. 

Otrā grupa ir tādi pedofili, kurus seksuāli uzbudināt spēj vienīgi bērns. Atsevišķos avotos par šo stāvokli runā kā par atsevišķu seksuālu orientāciju. Un te dalās vēl sīkāk – heteroseksuāla tieksme, homoseksuāla vai biseksuāla.


Pedofilus var iedalīt pēc attiecību veidošanas tipa, ko nosaka konkrētā cilvēka attīstība līdzšinējās dzīves gaitā:

  • Tā saucamais “maigais pedofils”. Viņš biežāk izvēlas veidot attiecības tikai ar bērniem un faktiski iemīlas konkrētajā bērnā. Šādas attiecības varētu par nosaukt par nelaimīgu mīlestību. 
  • Sadistiskas pedofils, kurš izmanto kontroli, piespiešanu un citas gan psiholoģiskas gan fiziskas vardarbības metodes. 
  • Pedofili slepkavas. Viņi savus upurus visbiežāk nogalina. 
  • Kā pēdējos var iedalīt “interneta pedofilus”, kuri ikdienā aplūko bērnu pornogrāfiju, meklē kontaktus virtuālajā pasaulē, kas var regresēt līdz attiecībām ar reālu bērnu. 


Lai analizētu, vai kādā konkrētā gadījumā piemērotāks būtu cietumsods vai probācijas uzraudzība, ir jāvērtē, kurā grupā no grupām noziedznieks ietilpst. Ja runa ir par cilvēku ar psihopataloģiju, tad daudz labāka un iedarbīgāka par cietumsodu būtu ārstēšana un rehabilitācijas iziešana probācijas dienesta uzraudzībā. Piemēram, “maigais pedofils” un “interneta pedofils” varētu būt veiksmīgi  probācijas klienti, jo šajā iestādē tiek īstenotas nopietnas programmas šo cilvēku sociālo prasmju uzlabošanā un deviantās (nevēlamās) uzvedības koriģēšanā. 

 

Sievietes pedofili
Arī sievietes mēdz būt pedofili, tomēr viņu ir daudz mazāk. Pētījumi un aprēķini mēdz uzrādīt atšķirīgus skaitļus, tomēr vidēji proporcija ir 1 sieviete pedofile uz 4 vīriešiem. Sievietes ar pefofiliskām nosliecēm biežāk izvēlas pusaudžus nevis mazus bērnus. Viennozīmīga skaidrojuma nav, bet viena no versijām – sievietes biežāk meklē attiecības ar nobriedušām personībām. Tādēļ biežāk izraudzītais pusaudzis vizuāli un izpausmes formās vairāk līdzināsies jau pieaugušam vīrietim. Šeit varam runāt par seksuālās izvēles veidu - vīrietis var iemīlēties sievietē, kura ir bikla, kautrīga, par sevi nepārliecināta, savukārt sievietēm parasti nepatīk kautrīgi un neuzņēmīgi vīrieši. 

Vainas apziņas un empātijas deficīta mazināšana ir viens no probācijas rehabilitācijas mērķiem. 

Pedofila emocijas. Ko viņš jūt?
Dažkārt tiesās pedofili apgalvo, ka izjūt kaunu par savu nodarījumu. Savukārt līdzcilvēki apšauba, vai bērnu izmantotājs maz spējīgs uz šādām jūtām. Ārsts psihoterapeits, psihiatrs Artūrs Utināns neredz iemeslu, kādēļ cilvēks, kurš seksuāli izmantojis bērnu un ticis pieķerts, nevarētu izjust kaunu. “Kauns ir universāla un tipiska emocija, kas var piemist pat atsevišķām dzīvnieku sugām. Jautājums drīzāk ir par to, vai šie cilvēki izjūt vainas apziņu, jo ir arī tādi personības traucējumi, kuri bloķē spēju sajust vainu. Ja nav vainas sajūtas, nav līdzpārdzīvojuma, nav patiesas izpratnes par to, ka ir nodarījuši pāri savam upurim.”

 

Probācijas rehabilitācijā dzimumnoziedznieki mācās apzināties kaitējumu, ko nodarījuši bērnam gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, jo bērnam izaugot bērnam var būt dažādas kauna sajūtas uz visu dzīvi, viņiem var būt pretīgums pret attiecībām ar pretējo dzimumu, var būt grūtības izveidot savu ģimeni, ja īmeni izveido, var būt neveselīga attieksme pret seksu. Tiek runāts, ka pārdzīvojumi ir arī cietušā bērna vecākiem, tuviniekiem, nākamajam vīram vai sievai, sabiedrībai kopumā. Citiem vārdiem sakot, dzimumnoziedzniekiem māca apzināties, ka nodarījumam var būt dažādas sekas, kas var izpausties arī pēc ilgākiem gadiem. 

 

Tie ir dažādi empātijas treniņi, pēc kuriem var sākt izjust reālāku vainas izjūtu. Šajos treniņos māca kontrolēt savas vēlmes un tieksmes. Ja tas ir regresīvais pedofils, viņam ir jāmācās izveidot nobriedušākas attiecības ar pieaugušajiem un atpazīt situācijas, pēc kurām viņiem notiek regress – strīdi, depresija, satraukums, alkohola epizodes utml. Turklāt apzināties, ka daudzas no šim lietām ir mazināmas vai ārstējamas. 

Ir zināmas rakstura īpašības, kas biežāk piemīt bērnu seksuālajiem izmantotājiem, taču tajā pašā laikā mēs nevaram ikvienu, kam piemīta kāda no tādām īpašībām, nosaukt par pedofilu.

Tie pedofili, kuri izvēlas tikai attiecības ar bērniem un izvairās no kontakta veidošanas ar pieaugušajiem, mācās saprast, ka viņa seksuālās tieksmes ir tādas, ka viņa dzīvē seksuālu attiecību nekad nebūs. 

 

Vainas apziņas un empātijas deficīta mazināšana ir viens no probācijas rehabilitācijas mērķiem. Tātad – iestrādāt izpratni par šiem jautājumiem. Visbiežāk dzimumnoziedzniekiem ir dažādas domāšanas kļūdas, piemēram, tas ko mēs ar bērnu darījām, viņam pašam bija patīkami, tas taču ir tikai sekss, viņa pati to vēlējās utml. 

 

Ja noziedznieks ir ar antisociāliem uzvedības traucējumiem, psihoterapeitiskās ārstniecības metodes ir mazefektīvas vai pat vispār nav efektīvas. Tādos gadījumos cietums varētu būt viens no piemērotākajiem soda veidiem. 


Kā pedofilus var atpazīt?
Ir zināmas rakstura īpašības, kas biežāk piemīt bērnu seksuālajiem izmantotājiem, taču tajā pašā laikā mēs nevaram ikvienu, kam piemīta kāda no tādām īpašībām, nosaukt par pedofilu. 
Svarīgāk vecākiem būtu ar bērniem runāt, kā viņus atpazīt. Respektīvi, atpazīt situācijas, kur pedofili paši sevi ir atklājuši – runāt paar to, cik tālu savās izpausmēs konkrētās situācijās drīkst iet pieaugušais. Ja par svešiem ir vieglāk – neņem konfektes, nekāp svešās mašīnās pie nepazīstamiem cilvēkiem, neej līdzi skatīties kucēnus vai vienkārši parotaļāties bez vecāku piekrišanas, tad robežas ar tuviem un pazīstamiem cilvēkiem noteikt ir daudz grūtāk. Turklāt statistika rāda, ka bērnus vairāk seksuāli izmanto tieši pazīstamie – kaimiņi, tēvi, vecākie brāļi, mātes jaunie draugi un vīri, vienkārši ģimenes draugi. Tādēļ mammai ar bērnu būtu jārunā par tādiem jautājumiem kā intīmo zonu aizskaršana un privātuma ievērošana. Tāpat bērnus jāiedrošina par tādiem gadījumiem runāt, nevis slēpt vai baidīties no, iespējams, izteiktiem draudiem. 



1 Pievienot komentāru

Kategorijas