Labie un sliktie pieskārieni, treniņš pateikt "stop" un citi temati, ko pārrunāt ar bērnu par attiecībām

Labie un sliktie pieskārieni. Būtiski pastāstīt bērnam, ka nodarīt pāri var arī tuvi, pazīstami un šķietami jauki cilvēki. Jāskaidro bērnam atšķirība starp labajiem pieskārieniem (tādi, kas ir patīkami, vēlami un ērti) un sliktajiem pieskārieniem (nepatīkami, sāpīgi, slepeni vai mulsinoši).

Labie un sliktie noslēpumi. Jāmāca atšķirība starp labu noslēpumu (patīkamu pārsteigumu, dāvanu) un sliktu noslēpumu (kas rada kādam sliktu sajūtu). Sliktie noteikti ir jāizstāsta uzticamam pieaugušajam!
 

Visam savs vārds. Bērnam jāzina sava ķermeņa daļu nosaukumi, to skaitā intīmajām ķermeņa daļām. Tas ir svarīgi, lai bērns zinātu, ka ar vecākiem var runāt par visu, kā arī spētu pastāstīt, ja viņam kāds aizskāris intīmās ķermeņa daļas. 

Bērnam jāmāca “biksīšu likums” – to, ko sedz apakšbikses, neviens cits neaiztiek (izņemot palīdzību mazuļiem no vecāka vai ārsta, ja tas nepieciešams).

Pamanīt un nosaukt emocijas. Emociju atpazīšana ir būtisks faktors, lai bērns mācītos pasargāt sevi un arī nedarītu pāri citiem. Ļoti vērtīgi, ja arī pieaugušais ikdienā pamana un nosauc savas emocijas vārdos, kā arī necenšas aizliegt bērnam just emocijas, kuras nav patīkami dzirdēt.
 

Jautāt bērna domas. Ir būtiski interesēties par bērna viedokli jau kopš mazotnes – tas ceļ viņa pašapziņu, apliecina cieņu pret viņu un pamazām veido prasmi formulēt un aizstāvēt savas domas.
 

Atpazīt ķermeņa signālus. Vērts pārrunāt, kā katram ģimenē ķermenis signalizē par nedrošu situāciju (piemēram, ātri sitas sirds, svīst rokas un piere, sagriežas vēders, uzmetas zosāda utt.). Tā bērns labāk atpazīs situāciju, kad jutīsies slikti vai neērti un situācija jāpārtrauc vai jāvēršas pēc palīdzības.
 

Treniņš pateikt “stop”. Jāpārrunā, kādi pieskārieni katram ģimenē patīk un kādi nepatīk, sāp vai mulsina. Skatoties otram acīs, var izmēģināt drošā balsī izteikt vārdus “nē”, “stop”, “nedari man tā, man tas nepatīk!”.

Vispirms pateikt un tad iet. Jāmāca bērnam, ka viņam vienmēr ir jāpabrīdina vecāks vai pieskatītājs, ja viņš kaut kur grib doties, – arī tad, ja dodas kopā ar pazīstamu cilvēku.
 

Vēršanās pēc palīdzības. Kopā ar bērnu ir jāpārdomā un jānosauc savi drošie cilvēki, pie kā var vērsties un izstāstīt savas sajūtas – gan labos, gan nepatīkamos brīžus.
 

Sadzirdēt bērna bažas. Svarīgi bērnu jau kopš mazotnes iedrošināt – ja viņam ir kādas bažas, aizdomas vai satraukums, noteikti jāizstāsta par to vecākiem. 

Ja bērns ikdienā netiek uzklausīts, bieži tiek atraidīts, apklusināts vai vecāki viņam netic, ir liela varbūtība, ka arī bīstamā situācijā viņš pie vecākiem vairs nevērsīsies. 

Ja bērns atklāj pāridarījumu, svarīgi ir ticēt un apliecināt bērnam, ka viņš izstāstot ir rīkojies pareizi. Šādā situācijā jāsaglabā miers, jānomierina bērns un jāpārrunā, kā vecāki rīkosies tālāk, lai palīdzētu.

Māci spēlējoties!

• Lai mācītos emocijas, skatoties filmas vai lasot grāmatas, ir vērts pārrunāt, kā otrs varētu justies. Tāpat var uzspēlēt emociju mēmo šovu: viens rāda emociju, otrs min, kā viņš šobrīd jūtas.

• Lai iemācītos teikt “stop!”, var uzspēlēt kutināšanas spēli: kutināšana jāpārtrauc, tiklīdz kāds saka “stop”, un to drīkst atsākt tikai tad, ja saņem atļauju. Tā stiprinās bērna spēja būt noteicējam par savu ķermeni.
• Lai nostiprinātu pārrunāto par to, kur jāvēršas pēc palīdzības vai atbalsta dažādās situācijās, ģimene var spēlēt spēli “Ko tu darītu, ja…”, starp vienkāršiem, smieklīgiem jautājumiem ietverot arī nozīmīgos (ko tu darītu, ja uz ceļa tev pretī nāktu zilonis? Ja kāds tev ko atņem un aizliedz to citiem stāstīt? Ja kāds tev pieskaras ķermeņa intīmajām vietiņām?).